Dažreiz pat brīnums. Kādēļ gan tādi viedokļi? Kur ir tā lamāšanās un apsaukāšanās? Šodien (6.09.2012) man radās maza nojausma par notiekošo un kultūras(īpaši literatūrā) valsts naudas tērēšanā iesaistīto elementāro nespēju kulturāli dialogā apmainīties ar viedokļiem.
Kā jau esmu vairākkārt teicis, es spēju priecāties par viedokļu pretinieka asprātīgu, „aizķerošu" atbildi, ja tā nav rupja, lamām pārpilna, vienkārši personiski aizskaroša. Apzinos, ka pats šajā ziņā cenšos rīkoties sevis ierādītajās robežās. Bija man viens teksts, kurā runāju par abu dialoga pušu valodas un teksta saturisko bagātību.
Es gan neuzskatu, ka citu valodu ielu leksika un rupjības (arī latviskās rupjības ikdienas sarunvalodā) „bagātina" mūsu valodu.
Šodien Twitterī guvu apstiprinājumu tam, ka manis sauktā Latvju tekstu grupa un tai pietuvinātie ir ikdienas valodā tik valodiski īpatnēji( citi teiktu-rupji), ka , iespējams, nespēj uztvert situāciju, kad otrs runā pieklājīgi, kaut ironiski. Viņiem, iespējams, dusmīga atbilde var būt tikai „valodiski īpatnēja"(citi teiktu-rupja) atbilde.
Situācijas izskaidrojumā man jāpaskaidro. Laikā, kad teātra kritikā aktīvi bija Hausmanis, Akurātere, Dzene, Bībers un citi, mazliet nostāk ar savu īpašo viedokli bija S.Radzobe. Šodien, kad ir neskaitāmi daudz jaunu un mazāk jaunu kritiķu, S.Radzobe pārstāv jau vecāko paaudzi. Vērtē arī ar pieredzes palīdzību. Šodien S.Radzobes viedoklis nepatika Normundam Naumanim . Var jau amizēties par šo vīru pēc pusmūža, kurš tā arī teātra sabiedrībā nopietna vērtētāja vietu nav ieguvis. Ne par to šoreiz.
Pēc viņa ieraksta komentārā par S.Radzobi, kur viņai pārmet nevēlēšanos pieļaut, ka Radzobes viedoklis varētu būt kļūdains, jo var būt kritiķes nepareizi saprasts mākslas darbs , man kā mazam bērnam savajadzējās „ieknābt" Naumanim par parasti viegli paredzamo un uzminamo jau pirms izlasīšanas viņa viedokli konkrētiem autoriem, radošiem veikumiem. Es šoreiz nebūt nesaku, ka esmu balts, maigs, pūkains. Man dažās sarunās vietējās dāmas ir teikušas, ka man piemīt „brīnišķīgā spēja" it kā ikdienišķi, ar smaidu uz lūpām, bez rupjiem vārdiem un bezkaunībām, bet otru sarunu biedru satriekt. Es ar to nelepojos, turpmāk arī rakstveidā mēģināšu būt „jaukāki nejauks", bet šoreiz es par savu sarunas biedru. Publiskas sarunas ,jo Twitter esot publiska vieta. To man pastāstīja zinoši cilvēki, kas visā apmācija. Tātad Naumanis labi apzinājās, ko teica. Pretendējot uz analizētāja un citu augstvērtīga vērtētāja statusu viņš ļoti veiksmīgi un ātri nolaidās līdz parupja ormaņa izteiksmes veidam. Šeit piemērs:
Skribents007 nebūtu Skribents007, ja paliktu parādā atbildi. Asinis sāka straujāk kūsāt, vaigi iedegās, un tapa „it kā" pieklājīga atbilde. Uz ko nabaga Naumanis turpina mazliet izglītota , bet pagātni un agrāko audzināšanu neaizmirsuša ormaņa garā. Tas šeit:
Sarunas turpinājuma diemžēl nebija, jo, kā izlasīju vienas dāmas ierakstā, kura bija gan man , gan Naumanim ierakstījusi, ka „žilbst no Naumaņa intelekta". No šīs dāmas ieraksta sapratu, ka gan viņu (par ‘žilbšanu no intelekta") un mani Naumaņa kungs ir nobloķējis. Tā tas saucas Twitter? Acīmredzot, lai tādi nesaprašas kā mēs, no kulturāli mazliet izglītotu ormaņu leksikas nežilbtu. Tas, ja kādam pārsteigums, kāpēc latviešu kritikas ormanis Naumanis ar „dziļajām un filozofiskajām" pārdomām nav redzams visiem Twitter lapā.
Vienkārši šis ir vēl viens piemērs tam, kādām „dialogam" vai, pareizāk sakot, monologam no viņu puses ir gatavi mūsu valsts naudai pietuvinātie literāti un viņu aizstāvji.
Man tāda interesanta doma ienāca prātā. Vai tad padomju laikā čekas kontrolēto mākslas augstskolu vidū Maskavā bija arī tāda, kurā centās saglabāt Maskavas ormaņu kultūras līmeni? Līdz šim publiski drukātajos Naumaņa studiju atstāstos figurēja tiešām kaut kas ar mākslu saistīts. Vai es varbūt kļūdos?
Paldies tam cilvēkam, kurš gan veidojot Skribenta007 mājas lapu, gan Twitter reģistrējot salika visu un tagad man ,protams, ir skaisti attēli elektroniskajā pastā, ko ar savu un Naumaņa saraksti izkopēšu un pielikšu rāmīšos pie sienas. Es esmu sarakstījies ar cilvēku, kurš diezgan labi laikam pārvalda Maskavas ormaņu sarunu stilu. Labi ,ka tādas senas valodiskas pērles saglabājušās, jo Rīgā ormaņi arī bijuši laba daļa krieviski runājošo. Tātad saglabājam viena sociālā slāņa valodas unikalitāti! Es, protams, aicinātu Inas Druvietes, Valentīnas Skujiņas, Janīnas Kursītes kundzes un citus izcilākos valodas retumu meklētājus mest visus darbus pie malas un gūt maksimāli daudz no tās valodiskās bagātības, kura plūstin plūst pār Normunda Naumaņa lūpām. Es, protams, censtos palīdzēt atraisīt Naumaņa kunga mēli zinātnes labumam un zinātnes vārdā, bet esmu nobloķēts, un šoreiz cienījamā kritiķa valodiskās bagātības izpētē vēl cienījamākām valodas kopējām un sargātājām būs jāiztiek bez manis.
Savukārt Naumaņa kungam es ieteiktu neapstāties iesāktajā publiskās latviešu valodas bagātināšanas ceļā. Iespēju augt ir tik daudz! Latvijā ir tādas īpatnējas "universitātes" kā Brasa, Daugavpils cietoksnis un vēl citas neskaitot Vecumniekus, kas salīdzinoši par tādu vidusskolu salīdzinot ar Šķirotavas un citām "universitātēm" uzskatāms, Protams, tas prasītu pāris gadus "apmācību" šajās izglītošanās un audzināšanas iestādēs, bet pēc tam mēs noteiikti vēl vairāk kopā ar mūsu vadošajiem valodniekiem varētu priecāties par īpatnējā un publiski reti dzirdamā tekstā izteiktiem sabiedrībā "ļoti nozīmīgiem" vērtējumiem. Neapstājieties savā valodas attīstībā ,Naumaņa kungs! Tā nerunās tad neviens cits. Mēs visi žilbsim no tādām valodas pērlēm!
