skribents007.1s.lv

 


Dvēseļu putenis - kā strēlnieku cīņas saviļņoja filmu ražotājus.


  Saeima piešķir naudu konkrētam, valsts simtgadei veltītam kino projektam, kas tiks veidots pēc A.Grīna romāna „Dvēseļu puteņa”. Režisors iecerei būs Armands Zvirbulis, kas savos darbos ir parādījis tendenci veidot darbus skatītājam, nevis tikai balvu vākšanai mistiskos kinokonkursos un festivālos, kuru pasaulē ir tūkstošiem, un vākt balvas tādos kā skatītāju neskatītu filmu režisorei Pakalniņai  ir vienkāršāk.
  Valsts vai mūsu visu- nodokļu maksātāju naudu filmu veidošanai līdz šim dalīja un dala Nacionālais kino centrs, kuru vada vai pārrauga Kultūras ministrija. Arī VKKF. Būtībā mazliet dīvaini, ka jāapmaksā valstij divas struktūras, lai dalītu vienas nozares naudu. Loģiski būtu-atstāt kino naudu dalīšanai vieniem vai otriem.
 Savukārt pēdējā skaļā brēciena vai protesta autori ir Filmu padome- konsultatīvs veidojums blakus kultūras ministram. Filmu padome ir konsultatīva barotne bez tiesībām lemt, bet tikai tiesīga vērtēt, ieteikt, saņemot informāciju no KM.
 Viens no publiski zināmajiem komerciāli sekmīgu kino veidotājiem Vilnis Kalnaellis no studijas „Rija” interneta komentāros teica:
„Es balsoju par atbalstu projektam. Ar kādām tiesībām filmu padome, kura ir konsultatīva institūcija, kas darbojas kā kultūras ministra padomdevējs nāk klajā ar šādu paziņojumu? Padome dod padomus Kultūras Ministram nevis pārstāv fimu nozares profesionāļus. P.S. Komentārus nelasu. Ja kāds vēlas sazināties, lūdzu, zvaniet uz FS RIJA.”
  Skatītāju neapmierinātība ar notiekošo filmu nozarē ir zināma. Filmu nozares pašapmierinātā eksistēšana un naudas dalīšana- lai būtu ķeksītis jeb filma- arī.
 Tas turpinājās jau vairāk kā gadu. Kopš baisi netalantīgās Kolkas parādīšanās. Pēc tam bija Norda režisoram personīgi tuvās un saprotamās zagļu, narkomānu  dzīves slavinājums, kuru mākslīgi bāza visās vietās, lai cilvēki nepaietu garām. Bet- cilvēki lielākoties bija vienaldzīgi pret Norda veikumu. Pozitīvi skatītāju vidū izskanēja Graubas pēdējais un labākais veikums „Sapņu komanda”, bet tai nebija tik daudz kino sabiedrības atbalsta reklāmas kā Norda padibeņu atainojumam. Tas parāda filmu sabiedrības attieksmi. Reālo nevis vārdos pausto, kad divi miljoni kino naudas aiziet gar degunu. Veselu gadu- šo 2013.gadu filmu naudas dalītājiem bija iespēja parādīt virzību uz skatītājiem kinoteātros vajadzīgām filmām. Nekā.
  Jā, tagad jau saka ,ka ir daudz patriotisko filmu projektu (es teiktu- skatītājiem skatāmu, pozitīvas emocijas rosinošu projektu), kuriem nepietiekot naudas. Dažs piemin Kairiša Melānijas Vanagas ekranizējuma ieceri, bet tie, kas redzējuši tā paša darba teātra variantu, sapratīs- taps depresīvs, smags darbs par reālām šausmām, cilvēku ciešanām. Vai tādu šajā tautai grūtajā laikā vajag? Vai to visu mēs nezinām? Šķiet, filmu sabiedrība savā vairākumā nav spējīga saskatīt neko gaišu, cerības rosinošu.  
  Attieksmi rāda pasena Kristīnes Matīsas intervija vai raksts: http://www.diena.lv/kd/kino/pasutijums-patriotisms-un-talants-13990686  Sak, labas filmas var būt, arī patriotiskas, bet tas nav vienkārši. Vieglāk tiešām uzfilmēt divus rukšus dubļos vai dzērājus savā miteklī.
Kāda ir jūsu attieksme pret Saeimas akceptēto naudas piešķiršanu "patriotiskām filmām"? Tas ir pilnīgs vājprāts, ja deputāti pa taisno sāk dalīt naudu, jo nav skaidri spēles noteikumi. Man ir jāzvana katram konkrētajam deputātam, jānes katram konkrētajam deputātam savs scenārijs? Tas ievieš ārprātīgu haosu. Kas attiecas uz pasūtījuma darbiem, šajā ziņā igauņi kārtējo reizi ir izdarījuši daudz prātīgāk: viņi arī ir sapratuši, ka vajadzētu kino izmantot tam nolūkam, lai būtu vairāk filmu par igauņiem, bet viņi to ir formulējuši daudz gudrāk un izsludinājuši no lielās naudas sadales atsevišķu konkursu par sešām igauņu identitāti veicinošām filmām. Viņi ir izvairījušies no vārda "patriotisms", jo, ja es redzu filmu, kas Ķīnu parāda labā gaismā, es taču redzu, ka filma ir radīta šī iemesla dēļ. Pozitīva sajūta par valsti rodas pēc jebkuras spēcīgas filmas, un tam nav nekāda sakara ar to, vai tajā teikts, ka valsts ir laba vai ka tajā ir kādas problēmas.”
Pakalniņa to saka pēc tam, kad intervijā patiesībā pasaka, ka ,filmas veidojot,   pašapmierinās un par to, vai uzfilmētais kādam vajadzīgs- nedomā. Protams, sevi pielīdzina A.Tarkovskim , kas ir gan bezkaunīgi, gan smieklīgi. Arī to, ka vārds "patritisms" uzdzen drebuļus, kaut grābt no tās pašas PATRIA jeb tēvijas kabatas naudu savām filmām -nekādu prblēmu, tad tēvijas vārds nav šķērslis. Var taču Pakalniņa veidot filmas, var, bet pēc tik ilga un naudas ziņā liela mūsu visu atbalsta. Tagad varētu to turpināt bez mūsu nodokļu naudas, bet ar pašas veiksmīgi kino filmu pārdošanā nopelnīto.
 Redzam, ka esošā naudas dalīšana kino nozarei nav sabiedrības interesēs. Ja vien par sabiedrību neuzskatām pašus kino nozares darboņus.
 Izskatās, ka pašus kino darboņus situācija neuztrauc. Cilvēku, kas veido kino skatītājam kino nozarē ir mazākums, pie valsts finansējuma netiek kā pirmie.  Pieņemt, ka filmai uzņemšanas izdevumi jāatpelna ar kinoteātra biļetēm- neiespējami. Jā, pat skatītie Graubas gabali Latvijā nenopelna uzņemšanas naudas, bet- tos var piedāvāt un piedāvā rādīšanai ārpus Latvijas.
 Sen esmu teicis, ka no radošajiem visgodīgākie pret skatītāju spiesti būt teātrinieki. Viņiem ar valsts naudu nepietiek, pašiem jānopelna vēl klāt. Tātad- jāveido izrādes, kuras skatītāji , gribēs, uz tām nāks. Kino un rakstošajiem ir pretēji- var saņemt naudu, kaut ko izdarīt, nedomāt par to, vai tas kādam ir vajadzīgs.  Tāda mākslinieciska leiputrija.
 Amizantākais šai situācijā ir tas, ka, ja Saeimas atbalstītie projekti savā vairākumā būs sekmīgi un skatītāju atzinīgi vērtēti, varēs lemt par kino naudas dalīšanas atņemšanu VKKF un Nacionālajam kino centram. Pirmajam samazinot administratīvos izdevumus un amatus, kas šobrīd tērē naudu kino naudas dalīšanas procesam. Otrajam arī samazinātos uzdevumi un amati. Būtu tikai popularizēšanas atbalsta uzdevumi, nacionālā filmu krājuma saglabāšana. Varbūt vēl kas, kam vajadzīga grupa grāmatvežu un to uzraugs, bet ne speciālisti , profesionāļi , kas tādi būtībā nav, jo nespēj izlemt sabiedrības interesēs.
 Šodien Saeimas lēmums atbalstīt konkrētu projektu ir skaidrs. Patīk arī tas, ka nauda netiek solīta uzreiz, bet pakāpeniski- vispirms iesniedzot ieceri, tad maza nauda ieceres konkretizēšanai (25 000 latu), pēc tam izvērtēšana un nākamais posms. Tāda secība, kas ir loģiska, jo runa ir par lielām summām. Lai nav kā ar ceturtdaļmiljonu Nordam, restorānu zaglim. Tāds ļoti dārgs zagļu atturēšanas no zagšanas paņēmiens.
 Naudai ir vērtība, un savulaik rakstnieku brēcieniem līdzīgie par to, ka nav ko pārmest naudas ķērnēšanu, jo citur Latvijā izpļenderē vēl vairāk, lai neskan. Kultūras nauda visās nozarēs nav tāpēc, lai kaut kā iztērētu, bet sniegtu labumu sabiedrībai. Ja to nespēj saprast nozaru spečuki, tad palūkosim, ko domā Saeimas deputāti. Tur ir arī kultūras komisija. To filmu nav tik daudz, lai viņa nespētu izvērtēt, kam dot valsts naudu filmu veidošanai un kam nedot. Kino neveiksminiekiem ir iespēja pārkvalificēties par pārdevējiem, apsargiem( tikai ne Nords- tam pašam jāpieliek apsargs publiskā vietā, lai ko nejauši neiebāž kabatā).
Komentāri (0)  |  2013-10-31 11:59  |  Skatīts: 952x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ