Pēc pagājšgada pasākuma, kad talantīgi un pat dziedoši cilvēki virināja mutes fonogrammas pavadībā, šogada pasākums bija daudz skatāmāks. To atzinuši daudzi. Arī abām „komerctelevīzijām”, kas ar šo gadu pilnībā aizgājušas komercijā, pogas izgrieztas. LTV1 šogad parādīja- ja grib jauku noskaņas raidījumu gada nogalē- ieslēdz LTV1 un citu nemeklē. No Latvijā veidotajiem labāku nav. Tas- šogad. Kā citu gadu būs- redzēsim.
Palūkosim, kādas utis tomēr varam atrast šajā spožajā vecgada kažokā, ar ko greznojās LTV1. Pirmais iespaids, kas man lika padomāt par to, ka vairāk darba ieguldīts vecāko gadu muzikālajā un sadzīviskajā atspoguļošanā, bet mazāk- jaunākajos gados.
Tiesa, normālā televīzijā šādu vecgada raidījumu sāk plānot janvārī, lai rādītu decembrī. LTV šo raidījumu sāka plānot, 26.augustā, izsludinot ar Ivara Beltes parakstu konkursu, kura piedāvājumi jāiesniedz līdz 23.septembrim, izvērtēšana līdz 1.oktobrim. Tā sasteigti, un pamaz laika ieceres rūpīgai izveidošanai, izstrādāšanai. Jo realizācija līdz 20.decembrim.
Televīzija raidījuma tapšanai izmantoja Zaķusalas lielo studiju, kuru laikam jau labi sen pilnvērtīgi nav izmantojuši. Brīžiem parādīja to zāles plašumu, kas telpu ziņā atšķir LTV no kaktu televīzijām LNT un TV3, kuras neizmantojot īrētas telpas, tikai skatuvei var atvēlēt pārdesmit kvadrātmetru. Pirmais secinājums- LTV sāk izmantot tās iespējas, ko dod viņu pārziņā esošās plašās telpas. Noformējums bija pietiekoši labs Jaunā gada sagaidīšanai. Tiesa, visas lielās zāles skatuves daļas iespējas ne tuvu netika izmantotas. Kāpņveida fons, ar paneļiem samazināta skatuve uz sāniem-režisora nespēja apgūt lielumu u.t.t. Cerēsim- nākamajos raidījumos būs. Situācija kā ar Dailes teātra lielo skatuvi. Jāatrod režisors, kas spēj piepildīt. Kā Smiļģis savulaik teica- jāprot pietaisīt pilnu skatuvi. Ar aktieriem, izpildītājiem. Joks no teātra vēstures.
Princips, kad izmanto arī pašas televīzijas vecos ierakstus un darbiniekus- kā Uldi Deisonu, ir ļoti labs. Tiesa, izskatījās, ka LTV centusies izmantot tos materiālus, kuru ievietošana raidījumā samazina autortiesību slogu. Būtībā senie, sakrātie ieraksti ir LTV bagātība, no kuriem vien var izveidot vairāku tematisku raidījumu sēriju– ekonomikas lietām, kultūrai, politikai veltītiem gadu gaitās. Varbūt- apdzīvotām vietām veltītus. Tas gan nav ši raksta temats.
Dziesmu izvēle ir interesanta un balsošanas noteikta. Tiesa, es par to, ka tāda notiek vai notika, uzzināju vecgada raidījuma laikā.
Cilvēki man blakus skatījās un priecājās par plašāk mazāk zināmiem dziedātāju vārdiem, kas veiksmīgi izpildīja vecās dziesmas. „Riču-rača” meiteņu tērpi un kustības ar smaidu atsauca senos laikus. Man blakus sēdošā kaimiņiene pat izteicās- un māk dziedāt nevis bļaut!
Brīžos, kad dziedāja senāku gadu dziesmas, viss bija labi un manām biezajām ausīm un mutei, kurai patīk dziedāt, kaut ne vienmēr vajadzētu to darīt, pieņemami. Jaunākajās dziesmās parādījās tas, ko sauc par aranžējumiem. Mēģinājumi dziedāt mazliet citādi vokāli to, ko savulaik darīja pirmais izpildītājs. Tas ne vienmēr bija veiksmīgi. Ja nevar interesanti citādi, tad varbūt jāmēģina godprātīgi izdarīt to, ko izdarīja pirmais izpildītājs.
Dalībnieku un skatītāju ārējais izskats bija pasākumam atbilstošs. Vienīgi kažokā salstošā Agnese Rakovska un mazais Fomins ar džemperi tādi citplanētieši izskatījās. Jaunāko laiku dziesmās ielas apģērbs uz skatuves- pierasta lieta. Tomēr sagatavošanas laiks, acīm redzot, bija par mazu, lai izdarītu perfekti. Mani nepatīkami pārsteidza, kad skaistas, burvīgas meitenes dziedājuma laikā (meitene bija ģērbusies kleitā ar kailu plecu, roku, muguras daļu) TV kamera apbrauca viņai apkārt, parādot visus daudzos tetovējumus gan no priekšas, gan no muguras. Neesmu speciālists, bet varbūt varēja aizgrimēt, varbūt- citu tērpu izmantot, varbūt- nebraukt ar kameru apkārt dziedātājai, parādot šos visus „skaistumus”. Tas tā- ar vairākiem raidījuma dziedātājiem. Mākslas (un TV ir arī māksla) uzdevums ir radīt iespaidu, tēlu nevis fiksēt esošo. Savukārt šis gadījums liek aicināt publiskām personām (dziedātājiem, aktieriem) neaizrauties ar tetovēšanos- tas ierobežo tērpu izmantošanu un liek domāt par mākslinieces izcelsmi no Iļģuciema sieviešu cietuma (mākslinieka- Brasas, Centrālcietuma vai citiem).
Režijas kļūmēm pieskaitu arī vakara vadītāju tekstu nemitīgu „braukšanu” virsū dziedājumu beigu daļām. Tomēr akcentiem jābūt precīziem. Šobrīd iespaids radās, ka raidījuma autoriem galvenais bija vadītāju vāvuļošana nevis skaisti nodziedātā dziesma.
Vēl viena režijas kļūme, kad kamera ilgstoši „aizķeras” pie vienas no „Limonādes” dziedātāju kājām un no aizmugures fiksē (arī „Neaizmirstulīšu” kājas pievērsa uzmanību kārumniekam operatoram vai režisoram). Vēl tikai trūka, ka kamera „aizķertos” pie kāda krāšņa dekoltē. Varētu jau arī tā, bet tad raidījumam būtu jābūt ne nostalģiski jauki muzikālam, bet gan jautri muzikālam. Lai attaisnotu šādas operatoru un režisoru ēverģēlības.
Dažreiz bija labi domātas, bet režijas neveiksmes . Ivo Fomina uznāciens ,kad viņš sakumpis klunkurē pa skatuves aimugures augšu. Katrai darbībai jābūt savam- kāpēc. Te tā nebija.
Viesu izvēle. Bija daļa, kas sēdēja un nerunāja ar vakara vadītājiem, bija daļa, kas runāja. Fonā sēdēt- viens. Izvēlei tam, kurus intervēt, sarunāties, vajadzēja būt rūpīgākai. Mans paziņa šodien, 1.janvārī telefona sarunā pasmēja, ka raidījums –tāda čekas aģentu un sadarbības personu reklāma. Sākumā nesapratu, bet tad man paskaidroja. Čekas aģents E.Inkēns, čekas sadarbības persona V.Vīķe-Freiberga, kuru padomju laikos augstskolās pieminēja (pozitīvi), braukāja pa Latviju, kur gribēja. Arī tur, kur citus ārzemju latviešus nelaida. Prezidentes amatā tika ievesta ar vienīgā zināmā čekista Jura Bojāra rokām un atmiņā palikusi ar nesātīgu dārgu kūciņu rīšanu par valsts naudu prezidentes amata laikā. Varētu jau vēl kādu pieminēt, bet pieminu tāpēc, ka nav labi, ja priekšplānā izvirza pretrunīgi vērtētas, sabiedrības uzticību pakāpeniski zaudējošas personas. Pasākumā, kur vienkārši vajadzētu ļaut skatītājam priecāties, gūt pozitīvas emocijas nevis atcerēties runājošas personas melnos traipus biogrāfijā. Vajadzēja izvēlēties kādu, kas var runāt, mēģināt būt asprātīgs un vērtējams nav pretrunīgi, jo ticu, ka arī nosauktie mana paziņas negatīvie piemēri kādam būs eņģeļu vērtībā. Kā paziņa smējās- tiem, kas ar nosauktajiem čekas konspiratīvajos dzīvokļos savulaik sastapušies.
Laba improvizācija ir iestudēta improvizācija. Manuprāt, daudziem garām paslīdēja Freda joks par nesējiem- datu un akordeona. To vajadzēja izspēlēt, bet neizdarīja. Žēl. Raidījums kļūdu krāsaināks, jautrāks.
Vizuālas divdomības dažs skatītājs pamanīja svētku tortes garnējumā, kur saskatīja viendzimuma mīlestības simbolu varavīksni, kaut domāts bija krāsu televīzijas translētais savulaik krāsu spektrs, ko izmantoja televizoru remontētāji, labojot TV tehniku, regulējot krāsas. Te nostrādāja paaudžu zināšana- nezināšana. Krāsu spektrs bija zināms vecākiem cilvēkiem, bet jaunākie zināja tikai šo mūsdienu uzbāzīgo viendzimuma attiecību reklāmu. Tā bija raidījumu veidotāju un režijas kļūda.
Man un citiem vecākiem cilvēkiem, skatoties raidījumu, nez kāpēc muzikāli augstvērtīgākas šķita pirmo desmitgadu dziesmas. Tas ir tas, kas varētu veidot jaunus raidījumus LTV. 50 gadu dziesmu raidījums, 60gadu dziesmu raidījums un citus. Varbūt pat izmantojot dziesmas ar savulaik politiski pareizu tekstu. Laika un vides raksturošanai. Raidījums mums, skatītājiem, parādīja, ka ir mums dziedātāji, kas var nodziedāt visu. Arī 50.-60.-70.gadu melodiskās dziesmas. Par to- paldies!
Šie dažādie dziesmu un izpildītāju vērtējumi balstīti tajā, ka vecākajās dziesmās ir pilnskanīgāks skanējums, dziesma rakstīta mācītai balsij, bet pēdējo desmitgadu autori un izpildītāji- savulaik pašmācības ceļā vai dažus gadus mūzikas skolā pavadījušie. Laikam muzikālā bagāža un varēšana nosacīja galarezultātu pirmatskaņojumiem pēdējās desmitgadēs. Šāds viena vakara salīdzinājums pēdējiem – nelabvēlīgs. Kā man blakus sēdošās kundzītes teica par „Dzimto valodu” –saturs jau politiski ļoti pareizs, bet izpildījums…. Pārāk labi varēja salīdzināt muzikālo. Manuprāt.
Strādājiet, lai 2014.gada raidījums būtu vēl labāks un ar nelielu humora dzirksti! Tas gan ir grūtāk, bet izskatās, ka šajā 2014.gadā tie, kas var iztikt bez krievu un dienvidamerikāņu seriāliem, iztiks bez LNT un TV3, jo LTV abi kanāli kļūst ar dienu interesantāki. Divus vienlaikus skatīt nav iespējams. Kvalitatīvākā vecgada vērtējumā- LTV.
