Dzejo daudzi. Pat es, kad rodas interese kariķēt latvju tekstdarus. Ilgāku laiku esmu centies aicināt piedalīties dažādos literāros konkursos, par kuriem cenšos vienuviet informēt savā lapā.
Ik pa laikam ieskatos jaunākajās publikācijās. Periodika sniedz maz prieka. Labi, ja tas prieks tiktu autoriem. Kaut tikai ieraugot saņemto naudas summu par publicēto.
Gaidu, kad publicēs jaunus ,varbūt citādākus, talantīgākus autorus. „Latvijas Avīze” publicē tagad izdevumu „Kultūrzīmes”. Iegāju šodien istabā, kur manējie lasīja avīzes, kad atskan vārdi: „ Traka suņa murgi!” Domāju- kaut kas par politiku, pār plecu lasītājam ieskatījos, bet tur- dzeja! Ar autores foto, kurā mana draudzene- traka suņa murgu radītāja( pēc vienas avīzes lasītājas domām) visā savā nemainīgajā krāšņumā. Arī intervijā.
Šoreiz pamēģināsim apskatīt interviju kopskatā ar publicētajām teksta rindām.
Intervijā ļoti skaisti vārdi par valodu, dzeju, par to, ka autore publicēta daudzās valodās. Kaut kur jau jāpublicē, ja savās mājās nav lasītāju, vai ne?
Saka, ka tipiskam latvju tekstdarim, kas pretendē uz dzejnieka nosaukumu, esot ap 300 eksemplāru grāmatu tirāžas. Tā ka manu pantu lasījumu skaits šeit, mājaslapā, tuvojas vai ir pāri trijiem simtiem, gatavojos šogad izdot savu pantu krājumu. Izskatās, ka noņēmēji vai pircēji varētu būt. Tepat Latvijā, un nebūs nabaga krieviņi un citas tautas jātraumē kā Langai-Bokšai ar latvju tekstu „labākajiem” paraugiem.
Paskatījos, ko „pār rēcošiem magoņu laukiem” no cikla „Izpildītājs” piedāvā autore.
Vispirms tekstiņš ar īsām rindiņām, kurās atkārtojas vārdi – Copy, paste. Iespaids tāds- man tik mīļā autore ir kaut kur salasījusi īsākas rindiņas –kā dzejā. Vismaz līdzīgi ,vai ne? Un Ar copy un paste darbībām salikusi vienā daiļdarbā. Iespējams ,līdzi runājot datorā veicamās darbības, tās ierakstījās un palika „dzejas” tekstā. Tāds interesants piemērs tam ,kā top alūzija, citēšana. Pateikt to var tikai pati mīļā Liāna.
Nākošais teksts par mazulīti zaldātu un magoņu lauku. Mazliet nesakarīgs- tātad piederīgs un piedienīgs mūsdienu vai modernajai latvju „dzejai”. Visur cauri šim tekstam skan neapmierinātas sievietes alkas pēc zaldāta. Acīmredzot-kā sliktā anekdotē autorei vīrieša etalons ir zaldāts- paklausīgs, pavēles izpildošs vīrietis. Tad, tipiski latvju tekstiem uzrodas nesakarīgs gadījuma tēls- vēstures kritusī aukle. Zinu kritušos eņģeļus, zinu kritušās sievietes( ne tās, kas ziemā uz ielas, bet jebkurā gadalaikā krītot Rīgā, tagad ,šķiet, Lienes ielā. Tā teica kaimiņš -tālbraucējs). Tad kritusī vēstures aukle pēkšņi transformējas mazulītī zaldātā (Transvestīts vai? Autore nepaskaidro.). Uzrodas vēl viens tēls- Lilī Marlēnas personificējums? Tad jau jūtu trakumā draudzenei Langai-Bokšai precību trakumā (tas –panta beigās) jau viss sajūk vienā putrā. Sētas sēklas lido līdzās.Zaldāta vīrietiskā vai magoņu- nav autorei paskaidrošanai laika. Domājiet paši, tā teikt. Magonēm nevis govij, kazai uzrodas piens. To dzejnieka veidotais tēls nevis kārtīgi dzer ,bet slaka uz lūpām. Tas- no negatavu magoņu galviņām spiestais? Iecerēta literāra narkomānu himna? Pašās beigās, lai aizpildītu nepabeigto četrrindi, tiek tekstā iemestas mātes asaras, kas autores prātā, acīm redzot, ir ceļš uz lasītāja sirdi tikai ar pieminēšanu vien. Un vēl nezāļu zālītes sīkās. Tas gan jēdzieniski visu jau autorei tuvina iepriekšējā tekstā minētajam ārprātam. Sakara nekāda, bet teksts aizpildīts ar rindu. Intervijā pieminētā dzejas forma ar primitīvu bezatskaņu neritmisku četrrindu virkni ir realizēta. Kā māk, tā dara.
Pēdējais teksta virknējums par izpildītāju. Slepkavību vai mūzikas? Varbūt dzejas? Ja „dzeja” tāda kā šoreiz Langai-Bokšai, tad īstu dzejas zinātāju tāda izpildītāja Liāna varētu nogalināt- brutāli ar tekstu rindu. Jebkuru no šīs publikācijas. Kaut kas no tēlainības brīžam tekstā iemirdzas, bet autore slimo ar mūsdienās tradicionālo, ko pierāda arī intervija. Ir griba būt mākslā, skolā vismaz trijnieciņš latviešu valodā saņemts, bet savienot vienā darbā trīs lietas gandrīz neviens autors nav spējīgs- lasītājam uztveramu ideju, šo ideju pasniegt jaunā redzējumā , visu ietvert elegantā ,precīzā formā. Kā es māku, tā es maunu izpaužas visos trijos elementos, kuru būtībā nav. Ir tikai intervijā izskanējusī vēlmē būt literatūrā ( Nabaga literatūra! Jo lasītāji, paldies Dievam, necieš, jo nav informēti vairumā par dzejnieci Langu-Bokšu. Ar ko es viņus apsveicu.) Tagad ķeršos pie pēdējā „Latvju tekstu” numura, kura apskats man ir aizkavējies.
Šī publikācija parāda esošo latvju tekstdaru slimību. Ir vēlme, krampjaina turēšanās literatūras apritē, neraugoties uz to, ka tas graujoši ietekmē pašu literatūras attīstību mūsu zemē. Te nu jāsaka, pārfrāzējot senā sporta komentētāja Ozerova teicienu- tāda literatūra mums nav vajadzīga. Jo lasīt gribētāji vēl ir, bet nemitīgi radot priekšstatu, ka vietējo autoru darbi nav atverami un lasāmi, lasītāji var paiet garām tiešām kādam jauntapušam tīrradnim, kurš, cerams, kādā no maniem daudz popularizētajiem konkursiem parādīsies.
