skribents007.1s.lv

Bija E.Veidenbaumam tādas, rīmju kalējiem ne ļoti glaimojošas rindas :
„Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,
No tiesas tiem dodam šo vārdu..."
Tagad , šodien dzejotāju arī ļoti daudz, iespēju savu padarīto publiskot- milzums. Pavisam cits- vai kādam tās saražotās dzejas rīmes ir vajadzīgas? Tādu īsti populāru dzejas autoru vairs nav. Pat rakstošajiem senāk populārajiem teksti nav tik interesanti, lai sajūsminātos par autoru jaunāko veikumu. Mūsdienu literatūrā dzejas virsotņu īsti nav. Ir ļoti kvalitatīvā un pārējā, pie kuras pieder arī valsts atbalstītie izdevumi un autori.

Šoreiz virsrakstā izvairījos likt vārdu analīze, jo to drīkstot darīt tikai literāri augsti izglītoti ļaudis nevis pus analfabētiski skribenti. Sava doma un viedoklis tomēr  radīsies, turot rokā un lasot jaunāko, vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošo numuru. Pelēcīgi drūmi rudenīgais vāka noformējums mazliet pārsteidz. Izvēlētā fotogrāfija mani šokēja. Kad Rīgā strādājošais kaimiņš ātri iegrūda rokā žurnālu, un aizsteidzās, es sāku gandrīz saukt-ko tu man te atvedi? Stilistiski vāka foto man atgādināja bēdīga izskata ainu no divdesmito-trīsdesmito gadu nerātnās Rīgas ainiņām. Ne tik pikanti skaistu, kā to mācēja uzburt Sigismunds Vidbergs un citi. Tāds īsts čakisks ielu

  Iznācis pagaidām vienīgā literārā žurnāla jaunākais numurs. Tam vajadzētu būt notikumam.  Padsmit cilvēku interneta komentāros jūsmīgi izsaka prieku par notikumu. Ir arī tādi, kuriem ‘ganoties’ pa literāro vietņu lappusēm žurnālītis ir vēl līdz šim palicis nezināmā zeme.