Izrādās, ir pagājuši divi gadi kopš ievēlēta iepriekšējā Latvijas rakstnieku savienības vadība. Šajā laikā ir izskanējuši gan dažu rakstnieķeļu paklusām bīdītās ieceres „izsist” sev naudu, kad gribēja radošā cilvēka statusu, gan gaudas par to ,ka viņus neizdod. Godīgi sakot ,daļai rakstnieku šajā laikā ir izdevies tā sabojāt savas cunftes prestižu kā alkatīgam un savu amatu neprotošam vai slikti protošam bariņam, ka cieņas pret šo profesiju vairāk nav radies. Kopumā- sabiedrībā. Panāca to paši rakstnieki konkrētā dialogā ar lasītājiem .
Dzirdēts, ka ieceres nekur nav pazudušas. Gribot to radošā cilvēka statusu, gribot lielāku savu reklāmas apmaksas naudu. Labi, sīkāk par to, ko viņi grib.
Tas radošā cilvēka statuss un tā statusa gribēšana man bija galīgi neizprotama, līdz zinošāks cilvēks paskaidroja. Esot iecerēts, ka tiem, kas kaut ko uzrakstījuši līdz ar šo statusu nāktu līdzi nauda. Vai raksta, uzraksta vai mušas griestos skaita- statuss ir, nauda nāk. Apmēram tas pats būtu, ja galdniekam, kas savulaik uztaisījis divus beņķus, piešķirtu speciālo galdnieka titiulu un ikmēneša algu. Par to, ka viņš kaut kad sen, sen tos divus beņķus uztaisījis. Īsti godīgi nav, īpaši tad, ja ir galdnieki, kuriem jāpārtiek tikai no nopelnītā. Tāpat pēc šāda statusa ar klātnākošu ikmēneša naudu varētu bļaut tāpat kā tekstdari arī gleznotāji, tēlnieki, asenizatori , autovadītāji un citi, kas savu darbu dara domājot. Mūsu tekstdari nez kāpēc domā, ka tikai viņiem darbu darot notiek smadzeņu darbība. Kas pārējiem- tikai instinkti? Smieklīgi , vai ne?
Vēl viņi gribot naudu par to, ka viņi brauc un tiekas ar lasītājiem. Pašlaik jau saņemot. Ap pussimtu latu par dienu. Vajagot vairāk- divus simtus par dienu. Ja reāli lūkojam, tās braukšanas pie lasītājiem ir nekas vairāk un mazāk kā reklāmas kampaņa tekstdaru darbam, kuru apmaksā valsts. Padomāsim. Par to, ka štruntīga rīmjkale vai rīmjkalis aizbrauc pie saviem lasītājiem reklamēt sevi, šie štruntīgie tekstdari grib ap diviem simtiem par dienu. Par vienu vai divām, labākajā gadījumā, tikšanās stundām, pusotrām stundām. Man iznāk likme- 66-100 lati stundā. Labi izdomāts, vai ne? Kādā vēl darbā neko neradot, bet tikai stāstot par padarīto un iecerēm, tik daudz var saņemt? Reklamējot sevi. Jo tās tikšanās ir arī reklāmas reizes, kad savu veikumu var reklamēt par valsts naudu.
Sqavukārt mums, pārējiem, būs tas gods nopelnīt šīem dzīves neveiksminiekiem, kuri paši saka, ka viņus nelasa, naudiņu statusam un reklāmām. Par darbiem ,kuri izdoti ar VKKF jeb sabiedrības naudu. Par darbiem, kas sabiedrības lielai daļai vienaldzīgi.
Jā, skumji, ka tekstdari nerunā par literārās kvalitātes uzlabošanu, par lasītāja un darbu pircēju skaita palielināšanu. Laikam apzinās, ka tas nav viņu spēkos.
Tad nu, atgriežoties pie mazās revolūcijas LRS, jāsaka, ka vadībā ir ieplūduši kā literāti sabiedrībā mazzināmas nulles ar lielām ambīcijām. Ambīcijām izsist sev naudu ar statusu, reklāmas jeb tikšanās reižu apmaksu un protams, palielinot naudu VKKF, lai vairāk var sadalīt. Tie jaunie vārdi esot ienākuši, lai izsistu, izbļautu naudu no valsts. Tie ir, acīmredzot, tie vārdi ,kas apzinās- ar literāro darbību nav spējīgi ne uz ko.
Tātad, gatavosimies tam, ka no mums prasīs naudu tie, no kuriem mums normālu, 10-30000 tirāžas lasāmu prozas vai 5000 tirāžas dzejas grāmatu nav vērts gaidīt. Jo vienkārši nav uz to spējīgi.
Jā, senāk literāti aktīvi strādāja izdevniecībās un negaudoja par statusiem un reklāmnaudām. Acīmredzot spēja un prata rakstīt, labot otra kļūdas, bet šie māk tikai prasīt. Aizsaulē aiziet to literātu paudzes, kas mācēja rakstīt, bet mums ciešu aizsardzību ir ieņēmuši nejēgas, kas, apzinoties literāro nevarību, prasa nez kāpēc no valsts paaugstinātus bezdarbnieku pabalstus cilvēkiem, kuri jau tāpat ir nemitīgi valsts atbalstīti un atbilstošu atdevi neredzam.
Labi, ka trāpījās pirmdien autobusā papļāpāt ar paziņu, kas informēja par šādiem interesantiem jaunumiem. Jā, tas naudas bļāvēju karognesējs būšot Arno Jundze.
Skatīsimies, vai šīs ziņas ,kas man šķiet ļoti ticamas, apstiprināsies dzīvē. L.Langa –Bokša jau sabiedrības acīs ieguvusi alkatīgākās tekstdares tēlu. Vajag galveno nevaroņu maiņu.
Par to, ka literatūra grimst pašapmierinātības un grafomānijas purvā liecina Dzintara Soduma balvas ieguvēji. Padomju LPSR himnas teksta autora dēls, kas zināms tēva dotā uzvārda pēc un vēl divi, kuru darbi veiksmīgi paslīdējuši garām sabiedrības vairumam. Acīmredzot, cienījamāku nav.
