Dzīvē viss ir tik dažādi! Citreiz gribi kaut kur nokļūt, bet nekādi neizdodas. Šķiet, visi debesu spēki pretojas. Te pirmdien piezvana kaimiņš- vai negribot viņam līdzi uz Jēkabpili nedēļas nogalē doties. Viņš pie paziņām. Man tur sens jaunības draugs. ( Jaunības draudzene arī ir ,bet pie precētas jau nebrauksi senās bučošanās reizes atcerēties.) Sazvanījos un noskaidroju, ka mani ņem pretī un teicu kaimiņam, lai rezervē vietu auto. Tajā pašā dienā man atnāk vēstule, kurā uzzinu , ka Jēkabpilī nedēļas nogalē amatierteātru festivāls notiek. Mēģināju ciemošanos ar teātra skatīšanos apvienot, bet festivāls notika trīs dienas, tāpēc Balvu „Mazo raganiņu” neredzēju. Kad nu tā iznāca, nolēmu skatīties latviešu dramaturģiju, bet laikā, kad rāda ārzemju lugu iestudējumus, ciemojos . Tā maniem jutekļiem neredzētas garām palidoja arī Ozolnieku jeņķu dzīves atveids, lietuviešu no Rokišķiem kara un pēckara dzīves atveids, kā arī lielvārdiešu „Santa Krusa”. Neredzēju arī valcēniešu veikumu.
Toties redzēju visas tās izrādes, kur teātri bija izvēlējušies mūsējo- latviešu dramaturgu darbus.
Pats pirmais, uz kuru gandrīz nepaspēju, bija pašu festivāla saimnieku Jēkabpils Tautas teātra pirmizrāde- Aivara Bankas „Meitiņa”. Luga man vēl bija atmiņā no laika, kad veidoju visu Bankas lugu apskatu. Skatuvei atveroties, centrā ir neuzbūvētas plēves siltumnīcas karkass. Apkārt kādi dēļi, bluķi. Kā jau pie jaunbūves. Tas arī viss skatuves iekārtojums. Godīgi teikšu- mans priekšstats par šo lugu nekādi nesaistījās ar šādu skatuves noformējumu. Laikam tas bija Bankas lugas remarku spēks. Skatījos ar interesi –kā jēkabpiliešiem izdosies šo diezgan nabadzīgo, bet aktieriem lielu spēles laukumu dodošo skatuvi izmantot.
Sižets izklāstāms vienkārši- pie vecākiem, kuri gaida no ārzemēm pēc pieciem gadiem dēlu, ierodas meitene, kura paziņo, ka ir… dēls, kas mainījis dzimumu. Normālā latviešu Susuriņu ģimenē rodas šoks. Vairāk par to, ko teiks apkārtējie. Visa lugas tālākā norise Bankam un jēkabpiliešiem balstās uz to , lai slēptu šo dzimumu maiņu. Ideāla vide pārpratumiem, iespējai aktieriem izspēlēties. Vecais Susuriņš bija ļoti precīzi atveidots, tāds darbos un krustvārdenēs iegrimis vīrs, kam dēla pārvēršanās par meitu īpašus satraukumus nerada. Pretēji viņa sieva, kas visu laiku veiksmīgi rāda to tipisko domu gājienu-ko cilvēki teiks?
Tāda rosīga lauku māju saimniece ir Susuriņu kundze. Ārēji varbūt pārāk vecišķi veidota.
Centrālais tēls- meita jeb bijušais dēls- ļoti izskatīgas aktrises Zanes Ozolas atveidā (tā teica zināmie jēkabpilieši, jo programmiņu nebija). Tādu smuku meitu katrivecāki var vēlēties. Tēlā darbojās precīzi. Brīžiem ,paliekot vienai, ārēji kļuva puiciska, bet ierodoties svešiem, atkal meitenīguma paraugs. Dialogos precīza un bezgala skaista( vismaz manām acīm).
Protams, liela daļa lugas norišu ir ar kaimiņienes klātbūtni, aktīvu rosīšanos. Tāda aktīvā lauku mamma, kura gan jaunākās klačas zina, prot uzklausīt, neatsakās no savedējas lomas. Labs veikums, bet aktrisi vārdā nosaukt nespēšu. Galvenās varones Andras jeb bijušā Andra draugs Robčiks- tiešs un vienkāršs lauku puisis, kura patiesuma primitivitāte kulminē ar aicinājumu Andrai parādīt- kā pārtaisīts un arī pa draugam- vienu ātro. Robčiku , pat zinot it kā Andras vīrietisko pagātni , var labi saprast, jo no pārveidotā puiša staro tāda sievišķība, ka noturēties grūti.
Ja kaimiņiene ir savedēja, tad parādās savedamie- Prišās kundze ar meitu. Abi tēli izrādē kariķēti mazāk kā autors Aivars Banka to darījis lugas tekstā. Redzes problēmas, ko apspēlē Banka, šeit mazliet liek just līdzi Prišās meitai, kura vienkārši vēlas kaut ko savai sirdij.
Izrādē vēl parādas divas klačenes ,kuru skati dejiski un ar polietilēna plēves apspēlēšanu mazliet , manuprāt, lec ārā no kopīgās izrādes uzbūves. Savu autora doto spēles laiku izmnto Andra bijušās draudzenes Ilzes atveidotāja, kas veiksmīgi atveido tādu bezprincipu jaunu sievieti, kurai vienalga kam apakšā pagulties.
Klačeņu skatos nostrādāja jēkabpiliešu jau citās izrādēs pamanītā spēlēšanās ar skatuvisko kustību. Šajā elementā viņi ir spēcīgi, tāpēc dažreiz pārsāla. Lugā parādas arī pagasta atbildīgā persona. Labs, precīzs uznāciens, bet bez šī tēla gan pats Banka, gan izrādes veidotāji varēja iztikt. Savukārt lugas beigās uznākušais Andris nepārliecināja ārēji, jo līdzības ar Andru –nekādas. Apaļīgam jaunam vīrietim un kā izvirpotai meitenei – gribējās vairāk ārējās līdzības. Savukārt savos pāris fināla skatos Andris bija pietiekoši precīzs un labs autora teksta dotajās robežās.
Neesmu aizmirsis ,bet par izrādes spožāko zvaigzni uzskatu Ziedoņa Maigā tēlu. Izskatīgs, kaut pavecs vīrietis bez mīlestības, bet ar patiesu vēlmi pēc tās. Kā pats saka romantiķis, bet amats- slakteris. Tāda patiesa vientuļa būtne, kas nedroši meklē sev otru pusīti. Kā man teica, spēlēja Aivars Eglītis. Izcili. Niansēti, nepārspīlējot-labākais darbs iestudējumā.
Režisore Inta Ūbele lugas nobeigumu ir krietni svītrojusi, bet! Viss autora teksts ir pārveidots skatuviskajā kustībā un kaut kā līdzīgi pantomīmai atveidots uz skatuves ,darbojoties visam izrādes ansamblim.
Prieks par šo izrādi un autoru, kuru līdz šim Tautas teātri nav izvēlējušies. Redzēju pirmizrādi, tāpēc nākamās izrādes būs vēl labākas. Ja pie jums aizkrauc jēkabpilieši ar ‘Meitiņu”, ejiet un skatieties. Nenožēlosiet.
Otra izrāde, par kuru runāsim, būs Kokneses Amatieru teātra kamerizrāde „Metāla ziedi”. Lugas autore Sandija Kalniņa. Režisē Inguna Strazdiņa. Spēlē divas aktrises, kuras šoreiz nosaukt zinu: Dina (māte)- Aija Sproģe, Anija(meita)- Liene Dareiko-Sinkeviča.. Sāksim jau ar to , ka lugas autore situācijas, kas klasiķiem būtu trīs īsu skatu vērtas, sapinusi daudz garākā tekstā, kur situācijas atkārtojas, kur tā pati doma citiem vārdiem pasacīta tiek atkārtota. Literāri būtībā patukšs materiāls, kuru autore nez kāpēc uzskatījusi par iespējamu publiskot kā gatavu darbu. Tomēr mēs rakstām par izrādi, nevis to nožēlojamību, ko izveidojusi teksta autore. Ingūna Strazdiņa kopā ar abām aktrisēm izveidojusi darbu, kur par paveikto nav jākaunas. Smaga, nopietna izrāde, bet skatīta tiek uzmanībai neatslābstot.
Meita cenšas gūt panākumus dziedāšanā, bet ar svešu cilvēku palīdzību, jo mātei ir savas problēmas. Klāt brīdis, kad cerēto panākumu konkursā nav, bet tad māte ierodas mierināt.
Aktrises nevis autore ir tās, kas kopā ar režisori uzbūvē šīs raksturu sadursmes.
Liene Dareiko-Sinkeviča ar visu ārējo veidolu uzbur tādu sengrieķu saltu dievieti, kas otru sev nelaiž klāt. Mizanscēnas ir precīzas, šķiet meita ar skatienu dedzina māti. Māte savukārt mēģina caur šo akmens tēla virsmu tikt līdz meitas sirdij.
Tā pakalpība, vēlme iztapt meitai ir kaut kas vairāk par to, ko meita varētu prasīt, bet izrādes gaitā šī neatlaidība un cīņa par pazaudēto vietu meitas sirdī pamazāk lauž šīs akmens bruņas Anijai.
Koknesiešu izrāde patika, abu aktrišu veikums. Mazliet pārsteidza tas atklātais pārģērbšanās skats, kādi amatieru teātrim nav raksturīgi.
Izrādes aplausu daļā varēja redzēt, ka abas aktrises sevi ir izlikušas pilnībā. Paldies! Droši varu aicināt arī citus skatīties šo īso (45 minūtes) un dramatisma pilno izrādi. . Izrādes scenogrāfijā- tāds minimālisms, bet visa pietika. Izrāde ,kas nav domāta lielām skatuvēm
Man tikai jautājums koknesiešiem- kam jums šajā iestudējumā bija vajadzīga Sandija Kalniņa? Jūs paši nevarējāt līdzīgus tekstus saķibināt? Uzskatu par nenormālu, kad literārā teksta tukšumu un nekādību glābj pārcilvēcigs iestudētāju darbs.
Trešā izrāde –Rīgas kolektīva ‘”Haritas” četras Leldes Stumbres īslugas jeb dialogi , kas apvienoti vienā iestudējumā. Režisore Dace Liepniece. Līdzīgi kā koknesiešiem- kamerizrāde, bet ar daudz lielāku sastāvu. Četri pāri –katrs savā ceturtdaļā izrādes. Plus divi jautri, lēkājoši puiši strādnieku kombinezonos starp ceturtdaļām, kas veic arī skatuves pārveides darbus.
Divas stundas gara izrāde, kurā visi četri Viļi un četras Alises (vienādi dialogu dalībnieku vārdi katrā ceturtdaļā.
Skatuves iekārtojums nez kāpēc man šķita bomzīgs, miskastē salasīts. Nebija tāds stilizēts vai naturāls skatuves minimālisms, bet gan salasīts bomzīgums. Interesanti sākuma un beigu skati, kad visi dalībnieki skatuves perimetrā viens ar otru sarunājas. Tas- labs režisores atradums. Jautājums- vai vajadzēja ar skatuves lietām šos katra atrašanās punktus iezīmēt, ja vēlāk tie svaiga koka darinājumi tā kontrastēja ar bomzīgo skatuves perimetra iekārtojumu. Bija acīmredzama amatierteātru kaite- ir vēlme spēlēt, bet nav iespēju kvalitatīvi iekārtot skatuvi. Šķiet elementārs naudas trūkums, kas vizuāli grauj izrādi.
Lugas autore aktieriem devusi tekstus par cilvēcisko tuvināšanos, par tiekšanos pie otra, par neuzdrošināšanos spert pirmo soli. Izrādē, kas kopumā ir divas stundas, šajos pāros ar katru ceturtdaļu jutu atkārtošanos tekstā, izjūtās. Būtībā kolektīvs paklupa uz Stumbres tekstiem, kad dziļdomīga runāšana garos dialogos katrā ceturtdaļā nav tik atšķirīga, lai nestu skatītājam kaut ko jaunu. Ir- aptuveni par to pašu, bet mazliet citādi. Tiesa, pēdējās ceturtdaļas pāris šķita visjaudīgākais. Jo būtībā šajā iestudējumā režisore varēja iestudēt visas ceturtdaļas un tad skatīties- kādā kārtībā izrādē viena aiz otras sekos. Divas stundas diezgan vienveidīgiem dialogiem ir par garu. Kā mēs ar vienu paziņu kādreiz smējāmies- režisori ir visslinkākie no teātra ļaudīm, jo negrib meklēt sen neiestudēto no pirms gadiem septiņdesmit radītā, nelasa pēdējos gados sarakstīto. Ja kāds šādu tekstu noliek deguna priekšā- cita lieta.
Laba, bet ne izcila izrāde, kura, manuprāt , tikai iegūtu, ja režisore būtu droši svītrojusi autores tekstu, kurš tomēr nerosina skatuves darbību. Emocionāli un kustību ziņā visas izrādes daļas bija pārāk vienveidīgas. Diemžēl- to noteica autores teksts.
Kopumā jāsaka paldes Jēkabpils Tautas teātrim par šo festivālu. Aicinu vairāk reklamēt pasākumu, jo redzēju, ka ar tikai jēkabpiliešiem nekas notikt nevar. Skatītāju par maz lielajai zālei. Trijām dienām. Patika redzēt pasākumā rosāmies Pēteri Draņēviču- dziedātāju, režisoru, aktieri (arī kino- atcerēsimies „Rūdolfa mantojumā” biedrības runasvīru), kurš pēc katras izrādes izlozēja balvas skatītājiem. Paldies pasākuma sponsoriem!
