skribents007.1s.lv

 


Mani nabaga Agnese un Elmārs.


  Interesanti, ka teātra izrāde „Mans nabaga tēvs”, ko redzējuši pāris izrāžu apmeklētāji, izraisījusi neprofesionāļu vidū diskusiju, bet profesionāļi pagaidām klusē vai arī laikam lēnām raksta recenzijas ar domu- kā mazāk sabēdināt Agnesi un Elmāru.

 Runāt un rakstīt var par lugu un tās iestudējumu, ko esam redzējuši. Tāpēc nolēmu aiziet un apskatīties šo izrādi, kuru vēlāk- pēc abonementu izrādēm, varbūt varētu neredzēt.
 Skatuvei atklājoties skatītāja acīm, ieraugam metāla režģa karkasu, kura augšpusē un pa malām metāla pinums. Zālē un skatuvē uz režģiem- nedabiski oranž-sarkanas vistas, kas izgaismotas no iekšpuses ar vienu gaismas avotu.
 Skatuves dibenplānā, kas sākas jau dažus metrus aiz aizkara līnijas- milzīga vertikāla siena, kas acīmredzot domātā kā nekopts jumts ar dažām pazudušām šīfera loksnēm. Tiesa, redzamās vai domātās stiprinājuma vietas  ir galīgi neloģiskas, ja  zinām reāla šīfera jumta likšanas principus.
Vēl uz skatuves divi metāla galdi, kādus izmanto gaļas apstrādē. Reālajā dzīvē- dārgi un parastā lauku saimniecībā nevajadzīgi pielietošanā, ja vienīgi nav atstiepti no  likvidētas tuvējās ēdnīcas vai gaļas apstrādes ceha.
 Tas arī viss skatuves iekārtojums, kas plašo Nacionālā teātra skatuvi samazinājis līdz minimumam.
Sākas izrāde, kurā atkārtojoties mizanscēnām un mainoties tajās aktierim pirmajās piecpadsmit minūtēs ir skaidrs, ka šie ļautiņi ir neapmierināti ar savu eksistenci, negrasās neko mainīt, bet gatavi visu laiku pārmest viens otram par esošo situāciju. Kā izrādes elements tiek izmantota ātrruna, kurai sākumā tiek sekots līdzi, bet vēlāk, saprotot, ka personu attiecības nekas jauns neveidojas, tā arī noskatāmies pirmo daļu, ik pa laikam atdzīvojoties, kad  parādas gailis aktiera Berģa atveidā. Protams, gaiļa skraidīšanā nebija nekāda sakara ar pašu izrādi, ja neskaita pieminēto gaiļa seksuālo apetīti. Tomēr tās darbības gailim bija dažādas un varējām vērot un zīlēt- ko tagad atkal darīs gailis? Jāsaka, ka arī gailim bija vairākas atkārtojošās ainas, kas nekādi izrādi uz priekšu nevirzīja, bet tieši tas pats- ar ainā, kurās darbojās cilvēki. Un cilvēku attiecībās nekas nemainījās.
 Iespējams, to pamanīja arī pati dramaturģe, mēģināja situāciju labot un parādīja mums vēl vienu kalpu, kuram nav ko maksāt, kā arī meitu un mazdēlu no Rīgas. Jā, sākumā pēc jaunu personu parādīšanās, viss mazliet atdzīvojās, jo jaunie tēli bija atšķirīgāki no sākotnējā vietējo iedzīvotāju pulciņa, bet atkal- nekādas tēlu attīstības, nekas nemainās ne uz labo, ne uz slikto pusi. Sēdējām un skatījāmies arī otro cēlienu ar ilgām- varbūt parādīsies gailis un apleks vēl kādu vistu. Tiesa, to sēdētāju jau bija krietni mazāk, jo daudzi nesaskatīja vajadzību gaidīt otro cēlienu. Man tāpat ar savu auto līdz Ķegumam jāripina, nauda par teātra biļeti samaksāta, skatījos vien tālāk. Otrajā daļā jeb cēlienā vienu invalīdu ratiņu vietā parādījās otri- ūberkruti, kaut arī pirmie spīdēja un laistījās no jaunuma. Ja otrie pēc cenas vilka uz kādiem diviem tūkstošiem un pirmie bija absolūti jauni- nebija nekādas loģikas, lai tie parādītos. Man nav taisnība! Loģika ir! Parādījās reizē ar bagāto meitu (Z.Jančevsku) –gandrīz miljonāri, kas ieradusies, lai ar Rīgas labumiem aplaimotu kašķīgos radiņus laukos. Pati Zanīte- seksīgi sarkanā pieguļošā kleitā izskatījās efektīgi un piesaistīja ja ne  lugas saturam, kura nebija, tad Zanītes apetītlīgajam augumam. Papildus visam aktrise bija atradusi skaniski atšķirīgu balss intonāciju.
 Viss, kas uz skatuves notika, acīmredzami nebija dabisks izpausmēs, darbībā un notika monotona staigāšana pa apli ,atkārtojot mizanscēnas. Bezsakarā pa virsu pļaušanas imitācija, kas vienkārši bija, bet varēja arī nebūt- skatītāji  neko ne zaudētu, ne iegūtu. Stereotipiski priekšstati par moderno tehnoloģiju atkarīgajiem gandrīz pieaugušajiem jauniešiem. Melīgā vecenīte, kas ne ar ko neatšķiras no mājiniekiem, ja neskaita spožos invalīdu ratiņus, kuros vizinās un pēkšņo spēju veikli pārcilpot uz jaunajiem vēl īpašākajiem ratiņiem.
Mazliet no visas gaisotnes leca ārā daudz cilvēciskākais Ģ.Jakovļeva Bruno, kas gan nav ne lomas teksta, ne režisora nopelns, bet paša aktiera. Mazliet ieskanējās kaut kas no attiecībām. Un tad atkal viss iekrita Seņkova būvētajā monotonismā, kas nekur neved. Turpināja režisors un dramaturģe  mums rādīt iecerēto sastāvējuša ūdens peļķi ar vardēm, kuras tur peld un- nenogrimst. Mēs vienaldzīgi skatāmies apnicīgo bildi.
Vēl maza gaišumiņa atblāzma skatos starp Bruno (Ģ.Jakovļevs) un Miku (J.Spulenieks) un tad atkal viss vecajā peļķē ar tām pašām peldošām vardēm.
 Tiešām, aktieri ir ieguldījuši milzu darbu, lai precīzi vienādi  atspoguļotu savus tēlus, bet – nebija jau lugas un iestudējuma, kurā spēlēt. Aktiermeistarības treniņš nākamajiem iestudējumiem pie gudrākiem režisoriem, kas izvēlas lugas nevis tekstus. Skatītājam skatīties šos koncertuzveduma uznācienus, kas nenes nekādu enerģētiku, divarpus stundas ir vienkārši garlaicīgi.
 Visam galā izrādē ieraudzījām, ka Nacionālā teātra lielā skatuve ir tik liela, lai tajā izstieptu lielu zilganu audumu. Redzējām arī, ka teātrim  ir aparāts, kas zem auduma skaļi pūš gaisu. Pirms tam vairākkārt izrādes laikā redzējām, ka teātrim ir arī dūmu mašīna. Tad zem auduma izskrēja cauri I.Pugas varonis, uz drēbes tālumā apsēdās Ģ.Jakovļeva  varonis. Viss, kā lielo skatuvi prata vai drīzāk neprata izmantot režisors Seņkovs. Tad atkal pelēkā siena uzbrauca atpakaļ. Pag, laikam jau tā zilā lupata bija domāta kā debesis, kur uz mākoņmaliņas apsēdās Bruno? Bet kāpēc ne piķa katls? Laikam tāpēc, ka ar drēbi var aizpildīt skatuvi, bet ar piķa toveri- nē. Bezsakara vazāšanās ar sarkanbalto karogu, kuru nebija, kur likt, kulminēja ar ES zvaigžņu apli, kas atkal nodemonstrēja teātra tehniskās iespējas. Seņkovs tādi aizpildīja skatuves minūtes, ko citādi laikam nebija pratis.
   Manuprāt, gaiļa rosīšanās un ārišķīgā ES simbolikas un Latvijas karoga lietošana bija vienkāršs Seņķova izmisuma solis- mēģināt piešķirt uz skatuves esošajam murgam kaut kādu simbolismu. Nepamatotu, nesaistītu ar iestudējuma norisēm, bet simbolismu. Lai rosinātu naivāku, uzticīgāku skatītāju domāt par simboliem, apslēptām jēgām, kuru reāli nekad nav bijis. Šādi tiek mēģināts pasniegt muļķīgu, neatrisināmu rēbusu centīgam skatītājam, kas nesaskatīs iestudējumā paviršu, bezatbildīgu haltūru.
  
 Kopumā visam iestudējumam bija neveiksmīga Seņkova režija, kas neprata izmantot plašo un iespēju bagāto Nacionālā teātra skatuvi. Iestudējums ir acīm redzami bez sirds saprātuļots, sagudrots bez jebkāda sūtījuma skatītājam. Brīnos par to, ka teātri kārnajam puisim dod ko iestudēt- Krievu drāmā iestudēja- tukša zāle izrādei ko rāda pāris mēnešos reizi, tagad Nacionālais. Vai tiešām teātriem pārāk daudz naudas, ka tā jāšķiež?
 Dramaturģijas A.Rutkevičas veikumā arī nebija. Bija teksts, kas sadalīts tēlotājiem. Tikpat labi jebkuru tekstu varēja runāt jebkurš no tēlotājiem- nekas nemainītos. Ja taisnība, ka autore vēl iestudēšanas brīdī mainīja tekstu, tad jāsaka, ka varēja to nedarīt. No kliņģera cauruma tukšumu varēja dabūt, ko arī saņēmām.
  Skaņas bija interesantas, cik jau nu to bija. Tādas- ievadoši priekšā pasakošas par turpmāko.
Skatuves iekārtojums jeb scenogrāfija maksimāli samazināja lielo skatuvi līdz mazās zāles apmēriem, bet tas arī viss. Man tā vieta zem režģiem, kur darbojās aktieri, atgādināja sešdesmitajos piedzīvoto armijā, kad apsargājām ieslodzītos. Tāds pastaigu laukums. Pilnīgi netika izmantots. Tikai kā gaiļa seksodroms augšpusē. Dažs tēlotājs izmantoja nosacītās durvis starp statņiem, cits slāja tur, kur otram, acīm redzot, bija siena. Tāds režisorisks haoss, kad uz skatuves sabūvētais reāli traucēja aktieriem pārvietoties, skatuviski tika izmantots minimāli-kā gaiļa skrejceļš.
Izrāde, kurai nevajadzēja parādīties uz skatuves. Atcerēsimies, pagājušajā sezonā Dailē viena tā arī nenotika. Nacionālā labajai slavai labāk būtu, ja  arī šī skatuves gaismu ar skatītājiem pildītā zālē neieraudzītu.
  Jā, šovakar saņēmu ziņu par to, kas notika pēc izrādes. Kad notika skatītāju tikšanās ar iestudējuma autoriem. Rutkēviča kodījusi lūpas, atnākusi vēlāk, bet Seņkovs stāstījis par ieceri, jautājis viedokļus. Saņemot iznīcinošu kritiku, Seņkovs esot briesmīgi aizstāvējis. Kā man teica- mācējis smuki un gudri runāt par iestudējumu, ieceri. Par dramaturģiju Rutkevičai bijis mazāk jautājumu. Cilvēki sapratuši- nav par ko runāt. Arī Agnesīte mācējusi smuki runāt par iecerēm, kuras skatītājs tekstā nesaskatīja. Šīs runāšanas iniciators esot bijis O.Rubenis, kurš, cik noprotams, pieprasījis iziet tuvāk pie skatītājiem, ieskatīties tiem acīs. Man gan stāsta, ka Seņkovam tas bijis kā pīlei ūdens. Pie runāšanas piedalījās arī Z.Jančevska un J.Spulenieks, kas saņēma paldies par ieguldīto darbu.
  Teātrim var būt neveiksmes, var būt izgāšanās, bet šajā gadījumā vaina jāuzņemas O.Rubenim, kas pieļāva šāda murga parādīšanos uz skatuves.  
 Iespējams, ja tekstu noīsinātu no divarpus stundām līdz stundai  nekādas neesošas kvalitātes īsināšanas rezultātā zust nevar), pašu tekstu noblieztu mazās zāles iestudējumā, varētu atrast nepilnu simtu mazohistisku dīvainīšu, kas regulāri skatītos. Bet tagad-līdz 12. jeb pēdējai izrādei.
  Jā. Cik daudz mums ir mākslas cilvēku teātrī, kas māk tikai skaisti runāt par savām iecerēm, bet ne tās realizēt. Režisors var darīt jebko, ja vien spēj piespiest nopirkt biļeti un pēc tam noturēt skatītāju zālē,. Seņkovs dara jebko, bet skatītājam viņa veikums vienaldzīgs. Skatītājs no šī jaunekļa, kas nav talantīgs paveiktajā, bet runāšanā par iecerēm, mūk prom.
Komentāri (3)  |  2014-09-25 21:34  |  Skatīts: 2981x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kate* - 2014-10-09 14:01
Paldies par noformulēšanu! "Lai rosinātu naivāku, uzticīgāku skatītāju domāt par simboliem, apslēptām jēgām, kuru reāli nekad nav bijis. Šādi tiek mēģināts pasniegt muļķīgu, neatrisināmu rēbusu centīgam skatītājam, kas nesaskatīs iestudējumā paviršu, bezatbildīgu haltūru. "

@gajputns* - 2014-10-10 21:32
te S.Radzobes versija par notikušo http://www.satori.lv/raksts/8041/Konflikts_starp_lugu_un_izradi
Varbūt lugai jāgaida cits iestudējums/interpretācija?

Christy Walton* - 2022-06-06 02:42
Sveiki visi!
Es esmu privāts aizdevējs, es piedāvāju aizdevumu 2% apmērā, tas ir likumīgs uzņēmums ar godu un atšķirību, mēs esam gatavi jums palīdzēt jebkurā jūsu finansiālajā problēmā, mēs piedāvājam visa veida aizdevumu, tāpēc, ja jūs interesē šis aizdevuma piedāvājums lūdzu, sazinieties ar mums pa e-pastu: (christywalton355@gmail.com) Norādiet arī tālāk norādīto informāciju, lai mēs varētu nekavējoties turpināt aizdevumu.

Vārds:
Nepieciešamā summa:
Ilgums:
valsts:
Aizdevuma mērķis:
Mēneša ienākumi:
Telefona numurs:
Sazinieties ar mums, norādot iepriekš minēto informāciju pa e-pastu: christywalton355@gmail.com
Ar cieņu jums visiem.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ