skribents007.1s.lv

 


Gribu tekstdara kauliņus brokastīs! Dusma, dzejniece Ilze Ozola neļauj sevi apēst!


  Nedēļu ņēmies ap A.Bankas lugām, sāku meklēt pēc garšīgiem (kritizējamiem) latvju tekstdaru  tekstiem. Nav. Meklēju tur, kur publicē tos atzītākos, tos „siles” dzejniekus, kuriem valsts naudu dod, bet viņiem ar labiem tekstiem gan tā knapāk. Vismaz, Skribentaprāt.

  Pamanīju, ka Kultūras Dienā ir dzejas publikācija! Bez neviena Langas OH! Un arī AH! Tas ieinteresēja. Ilze Ozola ar dzeju no krājuma „Jūras vilki maizi dala”. Man pilnīgi līdz šim nezināma autore. Dzejnieces fotogrāfija- maza meitenīte ar nobijušos vai nopietnu skatienu. Foto- māksliniecisks, bet paldies par to, ka nereklamē latvju tekstdarus kā vīna plītētājus u.t.t. Man patika.

 Publikācija- tikai dzejoļi : http://www.diena.lv/kd/literatura/teksti/dzeja-no-krajuma-juras-vilki-maizi-dala-13963060?cp=1#comments

 Veseli desmit dzejoļi! Skatīsim visus pēc kārtas. Dzejoļi tapuši ilgākā laika posmā kopš 2007.gada. Katram-tapšanas laiks. Sāksim ar publikācijā vecāko.

 Karš uz pirkstgaliem”, tapis 2007.gada 6.janvārī. Tādi jēdzieniski pretstati tekstā. Striķis un ziepes. Ļoti saprotamas asociācijas rosina katram, bet Ozola atrod jaunu. Viņa piesaka karu sliktajām domām. Tāda jaunā gada jaunu apņemšanos laika vēsts. Dzeja dinamiska, īsās rindas ar atkārtotiem vārdiem, vārdu grupām (divkāršojumiem) panāk tādu ritmisku trauksmainību. Noskaņa tekstā , neraugoties uz „agresivitāti’ ir optimistiska. Dzeja bez pieturzīmēm, kaut šajā tekstā es iedomāti, trešoreiz pārlasot, tās liku. Ziniet, palīdz! Varbūt vajadzēja lietot? Jā, dzeja nav kārtota pantos, tāpēc par anaforu runāt nevaram, kaut jēdzieniski, manuprāt, tādas ir lietotas. Mazs fragments, lai arī jūs variet priecāties kopā ar mani:

            „ejam pēc striķa
              ejam pēc striķa
             ziepes un beņķis mums jau ir
             pakārsim domas sliktās domas
            kas mums neļauj lidot brīvi”.

 Nākošais dzejas darbs „Sarkans vējš ir tavos matos”, tapis2007.gada29.augustā.Divi pagari panti, kuri manuprāt nav mākslinieciski vienādi. Cik pirmais pants sākas temperamentīgi, tik tā otrā daļa ar ziemeļbriežiem un saules gaismu šķiet samocīta. Tā vieta nepatika. Otrajā pantā līdzīgi kļavu lapas ne tikai nelīdz, bet apstādina teksta ritmu. Patīk, ka līdzīgi pirmajam dzejolim autore prot vienā tekstā-dzejolī atrast vienojošo. Tā ir mūsdienu tekstdaru nelaime- samet kaut kādu nesaistītu domu kaudzi vienā tekstā un domā, ka teksta vienots kārtojums uzreiz vieno pašu tekstu. Šeit tā nav. Divās vietās ritma ziņā „nokrišana no zirga” , bet saturiski darbs ir vienots veselums. Arī šajā tekstā ieteiktu lietot lielos sākumburtus un pieturzīmes. Dzejā, kur ritmam ir tik liela nozīme, tas palīdzētu lasītājam. Tekstā lietotas (vietām) atskaņas, sastopama onomatopoēze dzejoļa sākumā, ir divkāršojumi, kas laikam ir šis dzejnieces daiļradei raksturīgi. Lasiet, ceru ,ka patiks. Nav vienaldzīgas un atstāstošas rindas.

  Trešais manā apskatā „Mēs ar Mariku nācām kājām, nevis deldējām tramvaja sēdekļus.”Tapis 2008.gada 15.oktobrī. Kā noslēgumā ironiski pierakstīts, tapis pēc Rīgas-Līgas principa. Acīmredzot, domāta primitīvu atskaņu lietošana. Melodiski ritmiski izstāstīts stāsts. Par izjūtām, kad ir vēlēšanās izrauties no ikdienības. Autore piemin atskaņas… Es pamanīju ritmisku dzeju, kurā autores liriskais es vēsta savus priekšstatus par emocionālu brīvību. Labs dzejas teksts! Pameklēsim kļūmes. Nepatika saturiskā ziņā kolu zagšana veikalā kā cilvēka atraisītības, brīvības pazīme. Arī vāciskā ‘bišķiņ’ lietošana. Varēja taču izvēlēties vārdu –‘mazliet’. Dzejolis par kustības, rīcības brīvību un vēlēšanos, lai otrs to izprot. Patika no izteiksmes līdzekļiem teksts :
„manam saprātam

šobrīd ir jāskrien kross.”

Dzejai nav jābūt sarežģīti uztveramai, bet tēlainai, lai nevis noslogotu lasītāja prātu, bet to darbinātu emocionāli. Ilze Ozola to prot.

  Dzejoļa krājuma tituldzejolis „Jūras vilki maizi dala’’ , tapis 2010.gada 3.novembrī. Emocionāls liriskā varoņa vēstījums par bijušo, notikušo un esošo. Par to, kas ar cilvēku ir noticis un notiek. Par  liriskā varoņa sajūtām ar piederību. Pasaulei, kura ir tik mainīga vienam cilvēkam! No sajūtas, kad pieder viss līdz apziņai, ka pieder necilā, pelēkā ikdienība. Ar gavilējošām atmiņām par krāšņo, kaut bijušo. Salīdzinājums dzīves pārmaiņām, kad paralēli tiek skatītas divas pasaules-bijušā un esošā. Akmens cilvēki, kuri nav no akmens, bet mēs jau saprotam…  Tagad vajadzētu atrast kaut ko peļamu, kritizējamu. Piedodiet, bet tikai krieviskās beigas- pod mo-im oknom- šķiet liekas. Visā citā autore ar savu domu un formu, emocijām pārliecināja.

 Veltīts B.S.”. Tā īsi un konkrēti ir virsraksts 2011.gada2.martā tapušām rindām. Šoreiz tiešām neizstāstāmas rindas, Izlasot saprotamas, bet neizstāstāmas. Par diviem cilvēkiem(tā es sapratu),kuri dzīvo. Aktīvi, dziļi elpojot dzīvo, lai satiekoties nesatiktos. Kad sirdis, kā autore saka- ir pretpoli. Magnētu vai citādi, bet pretpoli:

        Visu, kas bijis, visu, kas būs
          Starp ņerkstošiem dzīvniekiem,
         Saprāta kūleņiem,
         Starp jūrām, kalniem un
        Okeāniem
        Ar izstieptām rokām
        Pretī atnākt un neteikt”.   Tā saka dzejniece. Labi, vai ne?

  Rudens” tapis 2011.gada 1.novembrī. Rudens kā dabas un cilvēku norišu apceru laiks, kad liriskais varonis atceras gan rudens simbolus- zīles un kastaņus, gan to mājas zilo draugu(TV vai datoru) ,kurš atņem rudeni. Par senu sarunu un jūtām divu starpā, kuras atmiņās ir kā meitene ar raspodiņu rokās. Kad senā atmiņu migla dzejnieces domās izkūp karsta dzēriena krūzē. Redz, vajag zināt stāstu, to izstāstīt tā, ka Skribents gandrīz birdina asaru. To vajag mācēt. Paldies! Trūkumi? Varbūt asara aizmigloja acis, es neredzēju. Ja nu vienīgi šādā tekstā iesaku droši visur lietot pieturzīmes, lai es lasot (un citi lasītāji) tekstu uztveram maksimāli vienādi ar autori.

  Nākošās rindas „Domās par Gunu un Induli”, sarakstītas 2011.gada 27.novembrī. veltījums DIVIEM. Citādi neteikt. Kad jūtās esot vareni, divi ir it kā paši par sevi. Savā jaunībā, skurbumā, trakumā. Kad ne sals jūtams, otru redzot, cilvēkiem- briežiem. Es patiesi nezinu, vai domāti ragainie brieži- lepnuma un gara spēka simbols(vismaz manā apziņā) vai  cilvēki. Rindas palika lasītājā. Ko arī katram autoram novēlu panākt! Trūkumi. Lasīju, nepamanīju. Meklējiet jūs, ja gribiet!

  Pā 21”, tapis 2012. gada 12.aprīlī. Patika, bet vai es sapratu autores domu un jūtas? Jaukas bērnības atmiņas, kad viss tik patiesi, droši un vienkārši. Kā maza bērna dzīve. Man šķiet par to ir šis dzejolis. Kad mazs bērns ir kā indiānis. Tik dabai un pasaulei tuvs un to saprotošs. Autore priecājas šajās rindās par spēju vēl būt patiesam:

        „Pā-pā-pā.
         Indiānis mazs starp grāmatām sēž,
         Indiānis kokā grib.
         Pā-pā-pā.
         Smejas līdz asarām,
         Zīmē dinozaurus bītlenēs .”

Lasu un domāju, kur šobrīd skraida mani kādreiz mazie indiāņi… Jā , tekstā atkal autorei raksturīgie daudzkāršojumi. Ir atskaņas, kuras ir ļoti organiskas, palīdz atcerēties teksta rindas.

    Hronoloģiski jaunākie divi teksti bez nosaukuma. Iespējams, tapuši 2012. gada 18.maijā. Abi dzejoļi tādi minorīgāki par iepriekš skatītajiem. Tekstā, kas sākas ar:

   Rīti un vakari
   Gari un derdzīgi
    Lipīgi pirkstiņi
    Baltos palogos ieslaucīti”,

 izmantoti tādi izteiksmes līdzekļi kā salīdzinājums(dzīves un kafijas rūgtums), sākuma divas rindiņas, kuras vēlāk atkārtojas, man atgādina anaforu, kaut teksts nav dalīts pantos. Ritma ziņā, manuprāt, perfekts. Ja nu vienīgi citētajās rindās ‘ieslaucīti’ vietā būtu-‘slaucīti’. Nav taču visiem dzejoļiem jābūt optimisma pārpilniem? Jums patiks!

  Pēdējais bez nosaukuma dzejolis publicētajā dzeju grupā. Ļoti personiskas rindas, kas uzrunā… kādu. Par atļauju būt klāt, piedalīties otra pasaulē, jušanā. Kaut uz mirkli, kaut uz brīdi. Kad uzmanību cenšas izlūgties kaut mirklim:

  „…es smilkstēšu spalgi un kaitinoši ilgi,
      līdz izlūgšos rokas, kas kritīs pār
      manu skaustu
      pār pāri palikušo graustu
      es īdu, čīkstu, smilkstu un kunkstu
      kā tikai tavās rokās pabūt .”

 Ko kritizēt, te īsti neredzu. Piedodiet tie, kuri to gaidīja!

 Kopumā reizē ar Apškrūmu saturīgākās un lasītājam interesantākās dzejas rindas. Domāju par to, kāpēc citur , Latvijas Avīzē, sākot dzejas publikācijas, to nedarīja saturīgākie dzejnieki ar labākajām rindām? Galu galā, Latvijas Avīzi un Kultūras Dienu lasa ne tikai „Latvju Tekstu” pietuvinātie. Es saprotu, ka jādod savējiem iespēja nopelnīt. Tiem, kuri citādi nemāk. Tomēr lasītājus par muļķiem īsti turēt nevajag. Mēs esam šo to lasījuši un draņķi par elitāru delikatesi mums neiestāstīs. Par Ilzes Ozolas dzeju paldies! Jā, kur tad tas krājums? Izdots? Kur? Izskatās, ka tas varētu daudzus interesēt.

Komentāri (7)  |  2012-08-24 16:37  |  Skatīts: 7008x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
njā* - 2012-08-25 07:08
skribent, reiz taču tavs ģīmis nāks zināms tautai. un tad tev par šito pliekano, nožēlojamo putru būs kauns (cerams). daudzus interesē Ozola? nepamanīji, ka nav pat neviena komentāra? ;) tā ir vājākā publikācija KD. vienplākšņaina, klišejiska, triviāla dzeja bez jebkāda poētisma un asociatīvā bagātības. bet tam gan jāpiekrīt, ka Apšukrūmas cienītājiem varētu patikt.

Skribents007-njā* - 2012-08-25 07:42
Protams, vienmēr var gribēt labāk, izcilāk izdarītu. Tomēr te ir vismaz 3 lietas:1) autors neapmaldās savu domu brikšņos un aiznes domu līdz lasītājam,2) katrs darbs ir vienots veselums,kurā ir doma un emociju gamma, 3) Pēc izlasīšanas nav uzreiz jāmēģina atcerēties-par ko tad tas bija?
K,lišejisks- tā atkārtojumu lietošana? Ja tik vien, var piedot. Šī jaunkundze vismaz ir cerīga. Paskatieties kaut uz Latvijas Avīzē publicētajām šausmām, kur bija nelpģiski, dumji apgalvojumi, domu neskaidrība, pat nesaprašana -pa ko tad dzejnieks raksta? Jāpriecājas par katru,kurš mēģina un ir cerīgs, bet ne tikai bezkaunīgs, lai visus savus vāvuļojumus un penterējumus lepni sauktu par dzeju.
Labai vai vismaz normālai dzejai jāaiznes skaidra autora doma līdz lasītājam un jāiedarbina lasītāja emocijas. Te tas ir.Cerēsim, ka citos dzejoļos būs labāk. Attīstībai jābūt.
Kļūmes arī pieminēju-tādas ir. Nepamanījāt?

njā* - 2012-08-25 09:33
skribent, to, kas ir klišeja, var uzzināt viegli. atkārtojumiem stilistikā pavisam citi termini ;)

tas, ka tu vari saprast, nenozīmē, ka ir labi. Ozolas "dzejā" nav, ko saprast. tas ir tas pats, kas skolā matemātikā apstāties pie 2x2=4 un sajūsmināties - cik gudrs bērns!

tev var nepatikt vadošie LV dzejnieki, bet tas pilnīgi nekādi nemaina to, ka viņi objektīvi ir profesionālāki un baudāmāki par 10 Apšukrūmām, kopā ņemtām. pasarg dies, ja LV literatūra pārvērstos par tādu pensionāru variantu. jūs daudz piesaucat LV literatūras iešanu pasaulē. ja mēs mēģināu Apšukrūmu piedāvāt ārzemēm, mūs apsmietu tā, kā nekad vēl nav apsmējuši. un ne jau viņas dzejas "latviskuma" dēļ.

ar tādu truluma pakāpi, kā jūsu spriedelējumos par dzeju, nebiju saskārusies ļoti sen.

Skribents007* - 2012-08-25 10:03
Es saprotu, ka sāp, ja tik atzīt gribošos par talantiem neuzskatu, bet ja autors elementāri domu nevar aizvadīt dīdz lasītājam, viņa iazstāvjiem argumentu izņemot Oh un Ah nav, tad tālāk apspriest tāda teksta 'kvalitātes' ir bezjēdzīgi.
Tas, ka pasaulē tādi paši bezdomu netalanti kā Latvijā grib komandēt parādi ir iemesls tām, kāpēc Latvijā kādreiz dzeju lasīja, bet tagad- tikpat daudz jeb pareizāk -tikpat maz kā slavētajās ārzemēs. Pēdējie 70 gadi Eiropas dzejā parāda, ka sekošana viņiem, sagrāva dzejas popularitāti Latvijā.
Ja nav domas, ko autors grib pateikt, tad nav darba, bet primitīvs atstāstījums palīgskolas līmenī(tā mēs dziļos padomju laikos teicām).
Tādus kā atzīto autoru "dzejas' man katrs drebošajās rokās pidspalvu noturēt spējīgais odekolonu dzērājs uzrakstīs čupām.Atveriet taču acis!

njā* - 2012-08-25 10:35
skribents, tavs lielākais mīnus ir nevis nesaprašana, bet nevēlēšanās saprast.
tas, ka TU nesaproti, tas, ka TEV nepatīk, tas, ka TU mākslu sauc par bezdomu, bet klišejas par saturiskām un interesantām, ir tikai un vienīgi TAVA problēma. turpini lasīt Apšukrūmu, jo augstāk tu tikt vairs nevari.
melot, ka katrs var uzrakstīt tevis aprietos dzejoļus, ir vienkārši smieklīgi. tā kā acis te ciet ir vienīgi tev, ākst.
nekad vairs nerādīšos šajā aburdajā lapā. kūkojiet tālāk viens. tāpat redzams, ka komentāru nav un visiem par šiem murgiem ne silts, ne auksts. es kā muļķe no pārsteiguma izvilkos.

njā* - 2012-08-25 10:37
piebilde. pat tevi nepazīstot, nojaušu, ka latviešu mūzikas izcilākais pārstāvis tev noteikti ir Pauls, iecienītas pārraides - seriāli un šovi. tā kā - komentāri lieki.

Skribents007* - 2012-08-25 10:55
Konkrētu argumentu "siles literātu' aizstāvim kārtējo reizi nav> Tikai absurdi, ne ar ko nepamatoti apgalvojumi. Tas par kaut ko liecina. Es gan šo sarunu šādā līmenī- Tu slikts, jo nesaproti, ka Tie ir ļoti labi negribu turpināt. Komentāru nav tad ,ja nelasa un piekrīt teiktajajm un tad, kad nepiekrīt- tie rodas. To tikai "siles literāti" praktizē- komentāros likt neko neizsakošos Oh,Ah, Bravo, Izcili, Ģeniāli u.t.t. Kad būtībā nav ko tieikt pat tekstu, kur nekā nav.
ja interesē mana literārā gaume- mūzikā- Imants Kalniņš, klasiskajā- Bēthovens,Grīgs, no latviešiem A.Žilinska solodziesmas, seriālus pēdējo reizi skatījos "Likteņa līdumniekus"trīssēriju bandītfilmu,kur J.Rafalsonstēloja banķieri, grāmatas- lasu visu, kas pieejams, pērku-ko varu atļauties, Raini nepārlasu, bet Blaumani gan, meklēju darbus, kas tagad nepieder pie kanona, bet saviulaik bija populāri- sen pirms 30 gadiem izlasīju Mātera Sadzīves viļņos,citus. Glezniecībā no dzīvajiem patīk M.Polis. viņa gleznu man mājā protams nav, arī citi, kas. No Plakātu meistariem atmiņā Dimitera veikums.Cenšos lasīt lugas. tās neizdod, bet man ir draugi,kuri atsūta.Jo dabū.
Nevajag dzīvot klišejās, mīļā njā, jo cilvēki ir dažādi. Un dumjui ir domāt, ka seriālu skatīšanās un neskatīšanās par kaut ko liecna. Tikai par iespēju atlicināt laiku tam, un sižeta spēju piesaistīt skatītāju.,


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ