Dramaturģija ir attēlojošs literatūras veids: balstās uz sižetu un tēlu sistēmu, tajā rādītas personas notikumos. Autors nevar dot psiholoģisko raksturojumu, nevar pats motivēt tēla rīcību, visam jābūt dzirdamam personu runā un uz skatuves arī redzamam rīcībā un žestos.
Raksturi atklājas darbībā, cīņā, konfliktos. Cīņa var būt ārēja (sociāla, sadzīves rakstura) un iekšēja (psiholoģiska). Lugas domātas skatuvei, tāpēc tām jābūt uzvedamām vienā vakarā. Tās nav tik plašas kā romāni. Darbojošos personu skaits -neliels, darbība - koncentrētāka, saistīta ar kādu vienu notikumu vai problēmu, kuras pamatā ir ass konflikts.
Traģēdija - luga, kuras pamatā nesamierināms konflikts ar neuzvaramu pretinieku (likteni, dievu vai dieviem, morāles normām, pārdabiskiem spēkiem u.tml.), kas varonim sagādā traģiskas ciešanas vai liek iet bojā.Radusies senajā Grieķijā; Eshils "Saistītais Prometejs", Sofokls "Antogone", V. Šekspīrs "Hamlets", "Romeo un Džuljeta", "Karalis Līrs" - raksturu traģēdija, Rainis "Indulis un Ārija", "Jāzeps un viņa brāļi",A. Upīts ""Mirabo", "Spartaks", "Žanna d'Arka".
Komēdija- Luga, kuras centrā izvirzīti komiski raksturi komiskās situācijās, kas atklājas ar valodas komikas palīdzību . Satīriskā komēdija - centrā izsmejami, atmaskojami raksturi. Liriskā komēdija - jautra luga, kurā lirika mijas ar smiekliem, humors ar satīru. Traģikomēdija - traģiskais un komiskais pastāv līdzās, raksturu pretrunīgums tos padara smieklīgus un traģiskus reizē. Farss - jautra izrāde par sadzīves tēmām.
Drāma. Luga, kurā atspoguļojas nopietnas sadursmes starp varoņiem cīņā par tādiem mērķiem, kas nosaka viņu eksistenci un dzīves jēgu. Drāma -darbības māksla. Pamatā dialogi, monologi, nav vēstījuma, aprakstu. Teksts ir iekšēja žesta, iekšējas darbības ārēja izpausme. Darbības spraigumu nosaka konflikti. Pretrunu un cīņas tēlotāja māksla, kurā autors liek personām atklāties sarunās, runās. Ierobežota laika un telpas ziņā.
Darbība. Tēlu rīcība sižetā. Iekšējā darbība. Ārējā darbība. Peripetija - negaidīts pavērsiens, strauja pārmaiņa tēla dzīvē vai notikumu attīstībā. Intriga - mulsinošs, spraigs sižeta savijums.
Darbības struktūra. Rīcības motīvi. Rīcība, tās norise. Mērķis. Rezultāti. Analizējot darbību, šie elementi jāizvērtē .Lugā darbību virza notikumi, situācijas, to nomaiņa, raksturi, idejas.
Iekšējais konflikts. Ideālu. Uzskatu. Vērtību izpratne. Ārējais konflikts. Ārēju motīvu izraisīta sadursme. Veids, kādā cilvēks redz pats sevi. Tajā iekļauta cilvēka attieksme, uzskati un idejas par sevi. Katram cilvēkam ir unikāla paškoncepcija, katrs ir unikāls. Divi cilvēki nevar visu saprast vienādi. Pašcieņa - veids, kā cilvēks vērtē sevi - nosaka to, kā cilvēks uzvedas un reaģē konflikta situācijās.
Tēlu runa. Lugas teksta pamats. Tēla pašatklāsmes līdzeklis. Darbības virzītāja. Runa realizējas dialogā, monologā, polilogā .Atklāts dialogs - tieša domu apmaiņa, trieciens - prettrieciens. Netiešs dialogs - saruna, kurā tēls ieklausās sevī, nevis reaģē uz partnera sacīto. Replika - tēla atbilde uz cita sacīto, jebkurš tēla izteikums. Replika sev, zālei . Monologs - tēla runa, ko adresē sev, atklājot iekšējo pasauli un psiholoģisko pārdzīvojumu, gūstam priekšstatu par tēla apziņu un zemapziņu.
Sižets lugā balstās uz konfliktu hroniku. Tas ir laika ziņā ierobežots darbības iekšējais dramatiskais spriegums, kurā ar dialoga palīdzību atsedzas gan raksturi to attiecībās, gan autora vērtējums par tiem.
Lugas kompozīcija - personu un to darbības mērķtiecīgs izkārtojums telpā un laikā. Kompozīcija. Personas rīkojas, darbojas konkrētā situācijā. Epizode - nosacīti patstāvīga sižetiska vienība. Skats - arī aina - lugas daļa, kurā tēlu skaits ir nemainīgs. Cēliens - norobežo nepārtrauktu darbības posmu lugā.
Piecu cēlienu lugas kompozīcija. 1.cēliens - ekspozīcija, raksturo darbības apstākļus, laiku, vidi, iezīmē tēlu raksturus. 2.cēliens - sarežģījums un kāpinājums; darbības aizsākums (mērķi, jūtas, tieksmes, kas nosaka turpmāko rīcību, parādās citas personas un viņu mērķi. Kāpinājums iezīmē darbības attīstību, kad tiek noskaidrotas iespējas realizēt tēlu nodomus un intereses, saplūst paralēlās sižetiskās līnijas, pieaug spriedze. 3.cēliens - kulminācija - darbības maksimāla spraiguma brīdis, uzskatu sadursme, konflikts kā darbības un pretdarbības rezultāts. 4.cēliens - atslābums - posms, kad konflikts tuvojas atrisinājumam, darbības un pretdarbības aktivitāte samazinās, personu loks kļūst šaurāks. Atrisinājuma savdabīga aizkavēšana. 5. cēliens - atrisinājums; konflikta rezultāts vai katastrofa. Visi iepriekšējie darbības motīvi noskaidrojas, kļūst saprotami.
Citi kompozīcijas paņēmieni. Nepārtrauktā kāpinājuma princips - sižets veidojas kā nemitīga cīņa, kas attīstās no sīkām un lielām sadursmēm, svarīgākās no tām atklājot lugas noslēgumā. Katrs nākamais skats ir spriegāks par iepriekšējo. Darbība bez atslābumiem,
Sižets lugā. Balstās uz notikumu un konfliktu hroniku. Sižeta attīstības posmi pēc G. Freitāga: ievadījums darbībā, kāpinājums, satraukums, kulminācija, kritiens, pavērsiens atpakaļ, katastrofa. Fabula ir daiļdarbā ietverto notikumu secīgs izklāsts: hronoloģiska, retrospektīva, paralēla, pamīšus. Bezfabulas sižets - asociatīvs princips, katra epizode ir laikā un telpā noslēgta vienība, maza drāma.
Dialogs - lugas valodiskās izpausmes pamatforma. Dialoga un remarkas attiecības. Dialoga konstrukcija. Rakstura valodas individualizācija dialogā. Klasiskais dialogs - replikas saāķējas, to jēga atklājas kontekstā, situācijā. Teikumi ir aprauti, vārdi -izlaisti, daudz noklusējumu. Improvizētais jeb pārtrauktais dialogs - raksturi runā un domā paralēli, nereaģējot uz partnera teikto.
Monologs -vienas personas rakstura izpausme, lai skaļi izpaustu savas domas, jūtas, pārdzīvojumu. Teātrī ir monologa veids, kad raksturs runā monologu, kurš ir iekšējs( viņš it kā domā, to nedzird citi drāmas raksturi, bet dzird skatītāji). Monologi dalās arī aktīvajos( raksturs ar savu runu, domām cenšas panākt kādu mērķi) un stāstījuma monologos, kad stāsta fabulu , notikumus, kuri parasti ir notikuši pagātnē. Dramaturgu paņēmiens, lai informētu ātri, ļoti nepaildzinot izrādes laiku.
Remarka - autora piebilde, paskaidrojums dramatiskā tekstā. Dod norādes par apstākļiem, situāciju, vidi, personu raksturiem, pārdzīvojumiem, rīcību, žestiem, intonāciju.
Praktiska shēma drāmas jeb dramatiska darba analīzei.
Analizējot dramaturģijas tekstu, jāprot:
nosaukt un raksturot lugas fragmenta tēmu;
raksturot lugas fragmenta konfliktu;
raksturot lugas fragmenta uzbūvi (kompozīcija, dialoga veidojums, remarkas);
. raksturot lugas fragmenta varoņus un viņu savstarpējās attiecības;
raksturot lugas fragmenta valodu, tās nozīmi raksturu atklāsmē;
raksturot lugas fragmentā paustās problēmas aktualitāti mūsdienās vai kāda cita latviešu dramaturga darbā.
Tēma - parādību kopums, kas atveidots literārā darbā. Dažas tēmas ir svarīgas dažādos laikmetos un kultūrās(cilvēks un viņa liktenis, cilvēks un daba, dzīvība un nāve, mīlestība un naids, uzticība un nodevība, sapnis un īstenība).
Konflikts -pretspēku cīņa. Lugas darbība attīstās ar dialoga palīdzību. Konflikts veidojas:
a) starp 2 indivīdiem,
b) starp indivīdu un sabiedrību,
c) pašā indivīdā, pārvarot iekšējās pretrunas;
Jānosaka, kāds ir konflikta cēlonis, jāanalizē konflikta virzība.
Var runāt par ārējo un iekšējo konfliktu(kas jau nu ir-skatīt raksta sākumā).
Lugas uzbūve (kompozīcija, dialogu veidojums, remarkas)ir personāža un tā darbības mērķtiecīgs izkārtojums telpā un laikā.
a)Tradicionālie sižeta elementi(ekspozīcija, sarežģījums, darbības attīstība, kulminācija, atrisinājums)ir sastopami gandrīz katrā lugā.
b) Raksturi atklājas konfliktā. Dialogu veidojumā izpaužas ne tikai raksturi un to attiecības, bet arī autora vērtējošā attieksme pret tēliem un viņu attiecībām.
c)Autors savu attieksmi pauž arī remarkās - piezīmes par tēliem(izskatu, runu)vai darbību(žestiem, mīmiku).Remarkas pieder pie mākslinieciskā teksta.
Varoņu raksturs atklājas:
a) konfliktā, lugas norises laikā tas var būt nemainīgs vai arī mainīties;
b) dialogos un rīcībā jāņem vērā arī autora attieksme pret varoņiem.
Analizējot lugas fragmenta varoņus:
a) nosauciet, kuri, jūsuprāt, ir galvenie, kuri - otrā plāna varoņi, kā viņi atklājas konfliktā,
b) nosauciet viņu zīmīgākās rakstura īpašības,
c) saskatiet kopīgās un atšķirīgās īpašības,
d) analizējiet varoņu savstarpējās attiecības.
Valodas bagātība izpaužas:
a) valodas leksiskajā daudzveidībā - vārdu grupas(sinonīmi, antonīmi, homonīmi),īpatnējie leksikas slāņi (poētismi, sarunvalodas vārdi, žargonismi, vienkāršrunas vārdi, vecvārdi, jaunvārdi);
b)tēl.izt.līdzekļi(metafora,epitets,personifikācija,salīdzinājums,paralēlisms,alegorija,simbols,ironija,hiperbola u.c.).Vērtējot lugas valodu, jāpierāda tās nozīme rakstura atklāsmē. Lugas valoda ietver zemtekstu, kas saistīts ar varoņu raksturu un tēloto situāciju. Jāmin konkrēti valodas piemēri un jāanalizē to nozīme tekstā. Jāanalizē sintaktiskās konstrukcijas teikumā(teikumi pēc uzbūves, izteikuma mērķa). Ko tie liecina par varoni?
Ja nepieciešama salīdzināšana ar citu autoru, citu darbu. Problēmas risinājums cita autora darbā - gatavojoties analīzei, jāatkārto iepriekš lasītās lugas un jāformulē problēma un tās risinājums.