skribents007.1s.lv

 


Sodīt nedrīkst apžēlot! Kur likt komatu? Par interneta komentētājiem un literātiem.


Šodien, 27.augustā Latvijas  Avīzē parādījās raksts : „Sodu- ne bargu, bet neizbēgamu.” Autore Linda Kusiņa apkopojusi vairākus viedokļus . Publikācija ir šeit: http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=359282:sodu-ne-bargu-bet-neizbgamu&catid=87:aktuli&Itemid=202

  Galvenā rūpe – par interneta diskusijām. Par veidu , kā notiek sarunāšanās. Godīgi sakot, man  arī esošajā situācijā šis tas neapmierina. Tomēr viedoklis no rakstā paustā atšķiras.

  Pirmkārt, katrs interneta vietnes uzturētājs, un tāds esmu arī es ar savu necilo www.skribents007.1s.lv , ir atbildīgs par to, kas tiek teikts viņa lapā, blogā( sauciet kā gribiet). Atbildīgs tādējādi, ka rupjības automātiski vai uzreiz pēc parādīšanās dzēš. Es savā mājas lapā par to godīgi visus komentāru autorus brīdinu. Iespējams, tāpēc man līdz šim vēl ar rupjību savā mājas lapā nav nācies saskarties.  Tomēr es  tikpat godīgi aicinu droši rakstīt indīgus un kritiskus viedokļus par manis teikto, kaut arī manis nosaukšanu par dumju neuzskatu par atbilstošu manu oponentu argumentu. Tāpat kā viena rakstnieku aizstāvja man novēlēto smago slimību( Tas gan notika ne Skribenta007 mājas lapā, kas ir zīmīgi! Jo Kultūras Dienu un Delfi kultūras sadaļu vada tie paši kultūras cilvēki un sādi gadījumi parāda veidotāju ētiskumu vai neētiskumu). Tas , manuprāt, vienkārši nav ētiski. Ir diskusija, un tai ir tēma ar dažādiem viedokļiem. Meklējam katrs savus argumentus. Par tēmu. Ja spējam.

 Savukārt Latvijas Avīzē rakstā tiek jauktas divas lietas- kritika, kura var būt gan neganta, gan nepatīkama un rupjības. Šo otro, man pilnīgi nepieņemamo rupjību vajadzētu internetā nīdēt. Svarīgi šajā rupjību  nīdēšanā  reizē ar ūdeni neizliet bērnu. Rakstā  Liāna Langa min ,ka rakstnieki baidās rakstīt blogus. Sāku saprast , ka tā mūsdienās sauc individuālo viedokļu rakstiņus (arī internetā). Literāti gan, ja pastāv uz  to, ka veido latviešu valodas bagātību,visu, bez kā mēs, pārējie, nevarētu izdzīvot, varētu sameklēt latviskāku vārdu šī vietā ( kas atgādina vemšanai vai rīstīšanās procesam līdzīgo skaniski) .   Kādēļ baidīties  par savu teikto, ja ir pārliecība par savu patiesību? Mēs nevaram atkal nonākt padomju valstī  ,kad kritika būs maiga,  apjūsmojoša ,ļoti minimāli kritizējoša. Tolaik slikti un valdošajiem ( valsts un literātu vadoņiem) vienkārši nepieņamami darbi līdz publikācijaI netika. Tagad, kad publicē un izdod paši, kā arī izdevniecības, viedokļus par darbiem ne ar vienu nesaskaņojot, nevar atjaunot veco padomijas autoriem "drošajā" kārtībā.

  Saprotu, tā būtu ļoti patīkama politiķiem, arī literātiem, citiem publiskiem  cilvēkiem, bet zaudētu sabiedrība, tās locekļi. Tikai mums kopēji izsakot viedokli mēs minimāli kaut ko varam mēģināt ietekmēt. laikam varam, ja jau šādi uztraukumi!

  Daži uzskata ,ka pie visa vainojama anonimitāte. Iespējams, tā tas arī ir. Tas ļauj brīvāk izteikties, kaut sākotnēji un vēl tagad arī pati Langas kundze absolūti komentāru sadaļā nebija un nav spējīga uz dialogu. Viņas un daļas rakstnieku domās dialogs ir tad, kad viens(rakstnieks) pasaka savu tekstu, bet otrs (lasītājs) nodzied slavas ditirambus. Sarunāties mēģinājuši Vādons, Eipurs, Asare, Jānis Liepiņš, bet ir bijuši citi, kuri pārtop literātu oponentu ķengātājos. Parādās absolūta nespēja meklēt un atrast argumentus savam viedoklim. Tas gan satrauc, liek padomāt par sabiedrības spēju spriest. Vienkāŗši analizēt un spriest.

 Ināras Mūrnieces pieminētie gadījumi un argumenti ir smieklīgi un muļķīgi. Šādus komentārus mājas lapas īpašniekam momentāni jādzēš. Iepriekš brīdinot par tādu iespēju. Valsts varas pārstāvei nav jāatsaucas uz varas struktūru nespēju savaldīt neliešus. Rupjība un atklāti draudi nevar palikt interneta vidē. Tādus dzēšot, jauni netaps. Katrs, kurš raksta, grib, lai viņu izlasa. Ja zinās- nebūs citiem iespējas izlasīt, domāju, ka  nerakstīs rupju un nāves draudus nesolīs.

  Kā redzams, izeja ir katrā bezizejā, bet literātu satraukums vairāk izskatās pēc dusmām par uzdrīkstēšanos kritizēt viņu „absolūti noteikti ģeniālos” darbus. Šo gan vajadzētu atļaut un ļaut turpināt. Gan attiecībā pret literātiem gan mūziķiem, gan gleznotājiem, gan politiķiem. Piedodiet, Mūrnieces kundze, bet labi, ja mums nav Indija un nav „svēto govju”.

  Ja par iespēju komentāru autoriem kļūt zināmiem ar savu īsto vārdu publiski, tad manis pēc tā varētu, bet es domāju, ka diskusijas daudz zaudēs. Literāri valodiski. Jo padomājiet, vai ar īstajiem vārdiem tikpat tēlaini un intriģējoši būtu:

 Skaisle Jātaļniece,

 Lustīgs nerris uz tirgus plača,

Skribents007,

Vohomurka,

Kantarija,

Don Bazilio,
Anonīmais Šakālis un citi?

Vai tad mēs neiegūtu neinteresantos Bērziņus, Putniņus, Zilberšteinus, Petrovus , kuriem  tēla veidošanā un interneta vides kolorīta veidošanā šie būtībā literārie pseidonīmi vairs nepalīdzētu?
Kritika, kritisks novērtējums brīvā valstī drīkst pastāvēt, ja autors savas domas grib redzēt publiskas un ietekmēt sabiedrību.

Komentāri (0)  |  2012-08-27 21:28  |  Skatīts: 2225x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ