skribents007.1s.lv

 


Maijas Laukmanes tekstu publikācijas „Latvijas Avīzē.”


Kārtējā autore ,nosaukta par  dzejnieci, izpelnījusies publikāciju ‘Latvijas Avīzē” .Interneta publikācija šeit:

 http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=360497:lsaules-sajta-pakrtr&catid=92:literatra&Itemid=207

  Avīzes publikācija 2012.gada 10.septembra "Latvijas Avīzes" numura 7.lappusē.
  No zināmā literārā veikuma jāsecina, ka vienlīdz saucama par dzejnieci un prozaiķi. Nav tā, ka Laukmanei ir tikai īsāki tā saucamie dzejas teksti. Šoreiz pārsteidz „Latvijas Avīzes” publikācijas autoru Laukmanes darbu izvēle. Šķiet. ka mums, lasītājiem, kā nekārtīgiem kaķēniem cenšas grūst purniņu pie kaut kā saturiski ļoti līdzīga. Lai mēs gūtu pārliecību, ka tā sauktie dzejas autori ir savā daiļradē vienlīdz nedzejiski un neskandējami publiski?
  Ir interesanti salīdzināt to, ko no Laukmanes dzejas pūra publicē rakstos par viņu, darbu pirmpublikācijās, un to, ko no viņas izvēlas lasītāji, lai ieteiktu citiem- kā vēstījumu, kā otram nododamo labāko no autores veikuma. Ja salīdzina šo „Latvijas Avīzes” publikāciju ar Delfu rakstu par krājumu „Upes plūst atpakaļ”:
http://woman.delfi.lv/dzivesveids/gramatas/maija-laukmane-upes-plust-atpakal.d?id=24697301 ,
tad izvēlētie darbi ir formā un stilā kā dvīņi. vai vismaz līdzīgi brāļi vai māsas. Iespaids tāds, ka valsts dzejas tēla veidotāji ( būtībā tie ir vieni un tie paši viena pulciņa ļaudis gan „Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, gan Delfu kultūras sadaļā, gan Kultūras Dienā, gan Satori, gan tie, kas atbalsta „Latvijas Avīzes” dzejas publikācijas) cenšas lasītājiem neļaut pamanīt to, ka dzeja nav tik vienveidīga, kā to mums grib iestāstīt. Satori pēc vienas šādas publikācijas viens komentāra autors labdabīgi paņirgājās par to, kāpēc praktiski vienādus viena autora tekstus publicē ar dažādu cilvēku foto un dažādiem pseidonīmiem. Ar šo publikāciju mums cenšas iegalvot, ka arī Laukmane ir viens no līdzīgajiem, vienveidīgajiem. Kaut būtībā, nopietnāk papētot viņas trīs publicētos darbus, ir skaidrs Maijas Laukmanes pārākums pār citiem autoriem. Pat šajos trīs bez nosaukuma darbos, kuros autore ir neizdevīgi parādīta viņu līdz šim nezinošam lasītājam. Sāksim apskatīt.

 Pirmais teksts. Par dzīves realitāti jeb ikdienību un zvaigžņu mirdzumu. Neviena lieka vārda! Viss darbs kā vienots veselums, viens vēstījums. Tiešām, vairāk lasāms no teksta lapas nevis viegli publiski skandējams, bet- ir doma, ir vēstījums, kas skaidri un precīzi tiek aiznests līdz lasītājam. Tiesa, ja šī pati doma būtu ietverta ritmiskākā, prātā vieglāk paturamā formā, tad noteikti lasītāji viens otram to ieteiktu, publiski skandētu. Tagad ir tā, kā ir:

    lūdzu tieši līdz ikdienas pelēkam kājslauķītim mani pavadi sakot

    ka lūpas ilgi vēl nesasprēgās un ka

    ne jau reāla aukstuma sirds baidās sev tuvumā – ne jau

    reāla

   aukstuma

Ikdienības pelēkais kājslauķītis nav no ierastajiem dzejas tēliem, bet bez triviālajām zvaigznēm Laukmane tomēr nav varējusi iztikt. Kopumā labi. Uz Latvijas kopējā aktuālās un topošās  dzejas fona. Zinot mazliet Laukmanes dzeju, tāda nepietiekamības sajūta paliek.

  Otrais teksts par saules sajūtu. Par mirkļiem, kuri autorei sasaluši. Glāsts, kas cenšas pārvarēt… ko?  Doma it kā visā darbā ir vienojoša, bet ne ļoti skaidri izteikta. Īsti neiedarbinot lasītāja emocijas, kas ,manuprāt, galvenokārt atšķir dzeju no īsprozas, lasītājs tiek mazliet mocīts primitīvas saprašanas-nesaprašanas līmenī. Pieminētie augstie žogi ir tikai pieminēti un atsevišķi stāvoši tēli no visa pārējā teksta:

  un kad roka jau pacelta glāstam taču atkrīt atpakaļ

  jūtot īsajā ceļā tik augstus žogus ka nepārkļūt

  nepārkļūt  nepārkļūt... pietrūkst padoma varēt – no tā tad

Jā, „visi aiz augsta žoga” autores tekstā. Pretstatā ir saules gaisma, glāsts, saules sajūta, kas paliek pakrūtē. Ir tēlainums, ir vēstījums, bet nav skaidrs vēstījums kā pirmajā tekstā, kad domas skaidrība iedarbināja emocijas. Otrajā tekstā līdz īstai emociju iedarbināšanai autore netiek. Vajadzētu atcerēties, ka ne jebkura lasītāja piepūle ir radošu pārdzīvojumu nesoša.

 Trešais teksts.  Par upēm, kuras šonakt visas ir baltas. Ļoti brīvais rindu kārtojums pirmajā un otrajā pantā ar identiskām saturiskām rindām liek šaubīties par to, cik autoram tiešām nozīmīgs šis dalījums rindās. Tāda paviršības zīme tas šķiet, kad kā gribējās, tā salauzu tekstu. Lasot šo dalījuma atšķirību īsti nejūt. Tad kāpēc? Pirmajā pantā pieminētā dziesma par kumeliņu ar zvaigžņu segu… Piedodiet, bet es neatceros šādu vispārzināmu dziesmu, lai kā visiem zināmu simbolu autore to pieminētu savā tekstā. Varbūt vēl viena ātruma radīta paviršība? Gribēja lai ir skaisti un jauki, bet iznāca mazliet neskaidri? Šādu , it kā visiem saprotamu bez paskaidrojumiem tēlu ievešana tekstā ir dīvaina, ja tēli nav saprotami ar stingru nozīmi. Šis tēls vairāk uzdod jautājumu- kas ar šo skaisto vārdu spēli domāts?  Jā upju migla , kas slēpj un sargā literārā varoņa pārdzīvojumus, domas- tur viss skaidri, saprotami, un acumirklī iedarbina lasītāja prātu emocionāli. Jo saprašanas līmenī problēmu nav. Skaisti dabas tēlojumi, kas sasta cilvēka iekšējo pasauli un pārdzīvojumu ar norisēm dabā. Kopumā cienījams veikums, kaut ir mazas norādes par zināmu paviršību vai nevērību darba tapšanā. Skaisti taču:

   migla apskauj un sargā un kad nokļūšu atpakaļ

   mūžīgi ejamās krustcelēs –

  būšu atkal tik liela miera pilna

  ka manu smaguma mirkli lielā pasaule

  neredzēs.

Kopumā visos tekstos ir saturiski augsts līmenis, kad skaidra doma bez liekvārdības darbina lasītāju prātu emociju līmenī. Ja dažs teiks, ka neko daudz jau nedarbina, tad ir vēl tāda lieta kā lasītāja radināšana uztvert dzeju. Visiem viss mīļš nebūs, bet varbūt tomēr kādam kaut kas patiks. Slikti, ja autors vairumam ir vienaldzīgs, izdevējiem interesants tikai ar VKKF atbalstu. Izskatās ka ar Laukmani tā nav.  

 Raksta veidotāji nav pacentušies autori parādīt literāri dažādāku. Laukmanei ir arī rindas. Ne šajā ‘Latvijas Avīzes” publikācijā:

    Laimīgam būt ir tik viegli:
    Mīlēt mīlēt un viss -
    Tik ilgi mīlēt cik jūra šalc piekrastē
    Cik krūtīs tikšķ pulkstentiņš.
    Laimīgam būt ir tik viegli:
    Pasniegt roku un viss
    Tik ilgi sniegt cik elpa skrien debesīs
    Cik sirdī dzied cīrulis.
    Laimīgam būt ir tik viegli:
    Iet ar prieku un viss
    Tik ilgi iet cik saule silst pamalē
    Cik... tikšķ un tikšķ pulkstentiņš.

Lai tās pamudina ši teksta lasītājus meklēt un atrast to dažādību emocionāli un saturiski(arī darbu formā), kas tiešām piemīt Maijai Laukmanei. Arī ārpus „Latvijas Avīzes’ publikācijas darbiem. Mācieties būt laimīgi, emocionāli un garīgi bagāti,  lasot Laukmanes dzeju dažādos avotos!
Laukmanes veikums literatūrā:

Pirmā publikācija: divi dzejoļi Talsu rajona laikrakstā «Padomju Karogs» 1980.25.X. Dzejoļi publicēti žurnālos «Liesma», «Karogs», Kopkrājumā «Dzejas diena».

Dzejoļu krājumi: «Vārdos nepasakāmais» (1999), «Plaukstiņpolkā ar likteni» (2000), "Izbrauksim zaļumos" (2002), «Naktsputni» (2002), "Zīmējumi mākoņos" (2003), "Es kļūstu upe" (2004), "Visādi vēji" (2004), "Putnu pilnas palodzes" (2005), "Pasacīšu, bet klusu" (PIC,2005),"Drupačiņas sētas baložiem" (2006), "Putnu ceļi neapledo" (2006), "Gaisma nedara sāpes" (PIC,2006), "Sirds bez žoga" (PIC, 2007), „Spoguļattēli” (dzeja un esejas „PK”, 2007), "Pieskarties bezgalībai" (apgāds "Annele", 2008), "Pa kāpnēm no jūras” (apgāds "Jumava", 2008), "Izsapņotie sniegi" (Talsu tipogrāfija, 2008), „Sarkans magoņu lauks" (apgāds "Jumava", 2008), „Upes plūst atpakaļ” („Jumava”, 2009), „Šīpuse: Kurzemei un lībiešu krastam” („Jumava”, 2009), „Nepārejoši” („Jumava”, 2010), „Ļaujos” („Zvaigzne ABC”, 2010), „Lapsenes mani nedzeļ” („Annele”, 2010), „Nošalko gaiss” („Jumava”, 2011), „Atvērt logus uz jūru” („Annele”, 2011).

Darbojusies arī publicistikā: sastādījusi Talsu 2. vidusskolas skolēnu literārās jaunrades krājumus «Vārda lidojums» (1998), «Kad cirvja kātam plaukst lapas» (1999), «Pieclapītē ielido sapnis» u.c. Talsu novada literātu dzejas izlases "Ābeļziedu pilsēta" (1996), «Mani kaķi ir zaļi» (2003) un "Laiks kā pulkstenis tikšķ" (2007) (kopā ar I. Kārkluvalku)sastādītāja.

Grāmatas bērniem: "Āboli bolās" (PIC, 2004), „Lietutiņš taisa jokus" (apgāds "Garā pupa",2004), "Vējš apmet kūleni" ("Garā pupa",2005), "Skolas soma nelabā omā" (PIC, 2006), "Karūsa ķemmē ūsas" ('Garā pupa",2007), „Balts, zaļš un dzeltens” („Annele”, 2008), „Garlaicībai garš deguns” („Zvaigzne ABC”, 2008), „Guļrūķa miega stāsti” („Annele”, 2008), „Lai dzīvo vasaras sodība” (stāsts pusaudžiem, „Zvaigzne ABC”, 2008), „Nekādas pupu mizas” (romāniņš pusaudžiem, „Jumava”, 2010), „Smaidiņu! Izlidos putniņš” (romāniņš jauniešiem, „Jumava”, 2011).

 

Komentāri (0)  |  2012-09-10 10:57  |  Skatīts: 2208x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ