skribents007.1s.lv

 


Literatūrzinātnes un valodas termini.


Ievadam.

 Šis raksts, kuru visu laiku pēc vajadzības papildināšu ar terminiem veltītām rindkopām, tapa, jo pie raksta par Liānas Langas(Bokšas) dzejas apraksta viens valodiski nabags cilvēks uzrakstīju komentāru. Nezināja vairākus literārus terminus, sāka apsaukāties. Biju spiests izdzēst komentāru, jo gribu literāri izglītotiem cilvēkiem atbilstošu sarunas līmeni, bet nezinītim un citiem šeit būs atbildes par jautāto. Pats cenšos izteikties maksimāli latviski un saprotami, nelietojot svešvārdus .Arī šis mājas lapas rakstos. Kā mēs kādreiz pie garda vīna pudeles smējām ar vienu paziņu, visnelatviskākā ir latviešu valodnieku zinātniskā valoda par latviešu valodu. Tas tāds atmiņās vēstīts ievads. Un par to, kas ir smadzeņu darbība literārā darba autoram, es gan šeit neskaidrošu. Lai arī man jautāja. Cik jau nu katram autoram to smadzeņu ir, un cik daudz no tām viņš māk lietderīgi nodarbināt, ir katram individuāli. Cilvēks nodarbina ļoti mazu daļu savu smadzeņu. Tad nu svešvārdu mīļotājiem ,kuri grib izlikties gudri un zinoši, bet nespējīgi to pašu pateikt mūsu, latviešu valodā, te būs iespēja iemācīties kādu terminu, lai to kādā apcerējumā varētu apzelēt, bet pārējiem, latvisku valodu mīlošajiem. uzzināt, ko tas gudrinieks gribēja pateikt, ja runātu latviski.

 

Alūzija ir atsauce jeb norāde(mājiens) uz vispārzināmu notikumu, pazīstamu tekstu, zināmu (literāri vai vēsturiski) personu.. Apmēram kā Nosas šķirsts- pasaki, un visiem zināms, kas ar to ir domāts. Ta īsi var veidot asociatīvus paskaidrojumus literatūrā (arī dzejā).Alūzija ir efektīga un literārā darbā iedarbīga, ja šī atsauce vai norāde tiešām ir zināma vairākumam lasītāju. Pašizdomātas( literārā autora) alūzijas tādas nebūs, jo netiks norādīts, salīdzināts, pieminēts kaut kas sabiedrībā nostiprinājies kā noteikts, saprotams jēdziens u.t.t. .Piemēri: „pāriet Rubikonu”, „Amora bulta”.Alūzija ir viens no intertekstualitates paveidiem.

Intertekstualitāte kā mūsdienu literatūrzinātnes virziens piekļaujas jau pastāvošiem dekodēšanas stilistikas un teksta teorijas virzieniem, kas piedāvā teksta interpretāciju no dažādiem aspektiem, taču mērķis vairāk vai mazāk ir viens, proti, piekļūt teksta nozīmei, izprast tekstā ieslēgto dziļāko jēgu. Mūsdienās arī antīko dzejas tekstu pētnieku vidū īpaši aktualizēta ir tekstu interpretācija, kas orientējas uz intertekstuālo saikņu meklējumiem. Uzmanīgi vērtēt vajag arī literārus darbus, jo var būt , ka viens teksts it kā atsauc atmiņā otru, senāku tekstu, bet vajadzētu uzmanīties, lai ar terminu intertektualitāte neaizstāvētu vienkārši iešanu pa svešām pēdām jeb literāru atdarināšanu, kas jau nav tālu no plaģiāta. Intertekstualitāte var but šī tekstu pēctecība, ir māksliniecisks līdzeklis autora literāriem nolūkiem, bet nav jaucams ar vienkārši atdarināšanu vai pat plaģiātu, jo daži autori kā intertektualitātes paveidus nosauc gan citēšanu, gan alūziju, gan plaģiātu. Te redzam ,cik tā robeža ir šaura.

 Par intetekstualitāti:

http://www.hzf.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/hzf/zinas/VeA_LiepU_Kristine_.Gurtaja_docx.pdf

http://lma.lv/downloads/Andra_Teikmana_promocijas_darbs.pdf  (108.lpp)

Baltās vārsmas /blank verse/ - dzejoļi bez atskaņām, saglabājot ritmu un dalījumu pantos.
Brīvās vārsmas - nenoteikts uzsvaru skaits vārsmās
Brīvā strofika - dažāds vārsmu skaits strofās (t.i. pantos), bez ierobežojumiem strofu garumā un izkārtojumā.
Brīvā dzeja jeb verlibrs - nenoteikts pēdu skaits vārsmā, nav dalījumu pantos, nav atskaņu , sintakses ievērošana nav obligāta
Ritmiskā proza - jebkurš nesaistītā valodā rakstīts darbs ar skaidru ritmu, ko veido frāzes un teikumi. Sastopamas arī atskaņas, tacu nav dalījuma vārsmās un strofās.
Dzejolis prozā - daļēji atgādina dzejoli (bezsižeta kompozīcija, neliels apjoms, spraigs, emocionāls pārdzīvojums utt.).

Komentāri (0)  |  2012-09-16 08:45  |  Skatīts: 5629x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ