skribents007.1s.lv

 


"Latvju Tekstu" 2012.gada Rudens jeb 9.numura apskats


Šoreiz virsrakstā izvairījos likt vārdu analīze, jo to drīkstot darīt tikai literāri augsti izglītoti ļaudis nevis pus analfabētiski skribenti. Sava doma un viedoklis tomēr  radīsies, turot rokā un lasot jaunāko, vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošo numuru. Pelēcīgi drūmi rudenīgais vāka noformējums mazliet pārsteidz. Izvēlētā fotogrāfija mani šokēja. Kad Rīgā strādājošais kaimiņš ātri iegrūda rokā žurnālu, un aizsteidzās, es sāku gandrīz saukt-ko tu man te atvedi? Stilistiski vāka foto man atgādināja bēdīga izskata ainu no divdesmito-trīsdesmito gadu nerātnās Rīgas ainiņām. Ne tik pikanti skaistu, kā to mācēja uzburt Sigismunds Vidbergs un citi. Tāds īsts čakisks ielu  motīvs noformējumā. Nerātnuma ziņā. Sajūsmina arī pašreklāma vāka iekšpusē ar apgalvojumu, ka nezāle jeb „Latvju Teksti” esot neiznīdējami. Ko nu daudz lielīties!  Dombrovskis un Vilks nolems ,ka nevajag tādu žurnālu, un iznīks bez visiem nezāļu iznīcināšanas līdzekļiem. Nepiesauciet nelaimi, šādi lielīdamies!

   Ātri pāršķirstot lappuses teksta aizpildījuma ziņā, iespaids, ka ir gan redakcijai, ko likt iekšā. Nav māksliniecisku tukšu laukumu. Skatīsimies tālāk saturu.

   Pašā priekšā- nē ne piemineklis brūni stalts, bet gan manas literārās draudzenes Liānas Langas (Bokšas) teksts „no redakcijas”. Rakstu ilustrējošā fotogrāfijā demonstratīvi pagriezusi skatītājiem  un  lasītājiem muguru, redakcijas vārdā viņa mūs tomēr uzrunā! Ar savu tekstu nejūtoties laikam droša uzrunāt mūs, Langa (Bokša) ņem talkā visu mīļoto Blaumani! Prieks, kur  tu rodies! Izrādās, ka mūsdienu autoriem vecmodīgie autori tomēr der, kad jāpamato sava vēlme pēc visu mūsu naudas. Tiešām,  Blaumanis atbalstīja visiem spēkiem  citus jaunākos literātus. Ir zināms par viņa literārajiem ‘krustdēliem”. Ir zināms gan arī tas, ka Blaumanis viņus atbalstot ne tikai deva naudu, iespēju publicēties, bet arī literāri un sadzīviski audzināja ceļā par patstāvīgi darboties spējīgiem literātiem- tādiem kā pats Blaumanis. Ar šo tekstu Liāna Langa (Bokša)  laikam aicina mūs visus ar valsts starpniecību kļūt var tādu kā Blaumani viņiem- domātajiem literārajiem „krustdēliem’. Viss jau būtu labi. Tikai divas piebildes.

   Pirmā. Ja mums jākļūst par naudas devējiem blaumaņiem, tad mēs gribam būt arī audzinātāji  blaumaņi. Rūdolfs Blaumanis labi saprata, ka nevar tikai dot, un nekontrolēt audzināmos. Daži viņam arī sāpināja sirdi ar literāro un  sadzīvisko kūtrumu.

  Otrā. Blaumanis atbalstu par nepieciešamu uzskatīja literārā ceļa iesācējiem, bet Liāna Langa (Bokša) nez kāpēc domā, ka arī Blaumanis pabalstīja līdz nāves gultai(tolaik pensiju nebija).Vai tiešām trīsdesmit un divdesmit gadiem literatūras lauka kopēji vai literatūras nezāles( pēc paškritiskā „Latvju Tekstu” autoru reklāmas teksta) vēl joprojām ir sargājami un nespējīgi iesācēji? Blaumanis pats izvēlējās, kuru atbalstīt, kam palīdzēt, bet pie mums jeb valsts literārie „krustdēlu” līdzinieki nāk paši. Prasīdami, ka pienākas.

 Pieminētais prezidents Bērziņš un Nacionālās rakstniecības atbalsta fonds ir amizants savā saistībā ar to, ka pats patrons nav lasījis neko daudz no pēdējo 20 gadu literatūras un dzīvo jaunības priekšstatos(tā intervijā teica). Kad sāks lasīt, patronāžu nepārtrauks? Jo agrāk prezidenta lasītā literatūra diezgan nopietni atšķiras no tās, ko piedāvā Langa un kompānija. Tas- humoram. Ja nopietni, tad paziņojums, ka vēl līdz dibināšanai fonds saņēmis pirmos ziedojumus, liek saausīties. Pieņemt naudu, kuru juridiski un finansiāli nevar noformēt, jo saņēmējas organizācijas vēl nav? Vai tas neliecina par fonda dibinātāju vieglprātību naudas lietās?

 Nākošajā rakstā „Mans brīvības cietums” Arvīds Tarvids… Vai, aizlasījos. Par ko tad Tarvids?

Par autoru. Varu, tās attiecībām ar autoru. Par radošo brīvību. Ļoti labs raksts. Mazliet pašironisks, kad sevi ieliek literārās Saules vietā, bet… Kāpēc ne? Zināmai pašapziņai un sevi nenoniecinošam novērtējumam jābūt. Ja grib darīt ar domu, ka tas kādam vajadzīgs. Tiešām, autors ir brīvs visā. Un ne visā. Tomēr savu lasītāju grib. Grib ne vienu, bet  cik vien iespējams daudzus. Arī par to raksts. Jo Tarvida citēto Puškina domu par to, ka nevar pārdot iedvesmu, bet var pārdot rokrakstu tālāk gribu turpināt ar to, ka var pārdot tikai tādu rokrakstu jeb darbu, kura tapšanā blakus stāvējusi iedvesma. Izskatās, ka šī Tarvida raksta tapšanā ir blakus bijusi iedvesma. .Šī raksta dēļ  vien ir vērts nopirkt  žurnāla numuru. Lasiet!

 Žurnālā ar  rakstu „Nāves triumfs” turpina Guntis Berelis. Rakstam divas daļas .Pirmā- ārkārtīgi zinātnisks un faktiem bagāts atskats pasaules kultūrā , vizuālajā mākslā par nāves attēlojumu, tradīcijām. Un otrā jeb  projekta apraksts, kurā  savelkot visu kopā Berelis skaisti un tēlaini aizved mūsu eliti un sevi uz „labākiem medību laukiem” mākslas vārdā. Vismaz savā ‘mākslas projekta’ iecerē. Es pie sevis tā padomāju- tāda mākslinieciska un jauka sabiedrības pašattīrīšanās. Jā, var jau skatīties uz Berela tekstu kā tādu ironiju par vienas dienas mākslu, kuru slavē, meklē tajā dziļumu, lai pamatotu nākošo līdzinieku- reālo viendienīšu tapšanu. Māksla, kas nonāvē. Ar savu tukšumu, nespēju vest uz dzīvību, pēctecību, bet gan -uz iznīcību. Raksts, kuram varētu būt ļoti daudz lasītāju, kuri katrs varētu saprast un izjust Berela rakstīto savā atsevišķajā redzējumā. Varbūt tā ir arī labi? Iespējams, ka lasot otrreiz, pārdomas radīsies par pavisam citām lietām un tēmām. Tātad –lasiet! Otrā šī numura veiksme. Vai redakcija būs iemācījusies atlasīt tekstus vai autori rakstīt?  Varbūt  vienkārši autori pamanīja, ka ir literārs žurnāls, kurā var publicēties?

  Turpinājumā „Divas dzejnieces Parnasa Bābelē” Kārļa Vērdiņa un Jāņa Ozoliņa divas intervijas ar baltkrievu dzejnieci Vaļžinu Mortu un botsvāniešu dzejnieci T.Dž.Demu. Tā pieteikts apakšvirsrakstā, kaut no intervijām kļūst skaidrs, ka valodiski abām tautām abas ir zaudētas. Dzīvo citas valodas kultūrā un nejūt sevī tieksmi  atgriezties. Tādi dīvaini interviju teksti. Ko domāt?  Ja tāpat Vērdiņš uz Ameriku un rakstīt tikai amerikāniskajā angļu valodā? Personiski es nesajustu kā zaudējumu mūsu latviešu literatūrai. Cerams, ka spilgtāki un redzamāki pārstāvji, kuri tiešām vajadzīgi lasītājiem vai klausītājiem (botsvāniešu gadījumā) ir vēl joprojām. Man personīgi šis abas intervijas lika padomāt par to, cik daudz šobrīd Latvijā ir autoru, kuri pat tiek izdoti un atkārtoti izdoti, bet lasošajai sabiedrībai viņi  ir tādi paši uz Ameriku aizbraukušie un savus lasītājus dzimtajā valodā  pametuši. Vai esot uz vietas raksta svešā valodā, kaut ar tiem pašiem zināmajiem burtiem un vārdiem,bet tādā, kuru nelieto tautieši.

  Tālāk –dzejnieks un aktieris, tagad arī dramaturgs Juris Helds. Šoreiz ar „Bezdelīgu un čellu” kā dzejnieks. Sen zināms dzejas autors. No dziļiem padomju gadiem. Iepriecināja. Šķiet, tā jau pēdējo laiku tradīcija-veltījuma dzejoļi. Arī „Atceroties Fellīni”. Man gan no teksta vairāk atmiņā ataust Džuljeta Mazīna, kura senajā 1954.gada filmā bija Dželsomīna. Tas tā. Katrs dzejolis-  pieredzējoša un zinoša cilvēka veidots veselums. Šur tur arī kāda kultūras atsauce zinošiem un saprotošiem (Vergu koris un vēl…) . Ja žurnāls būtu iznācis pirms Dzejas dienu pasākumiem, daudziem būtu ko skandēt mazākos pasākumos. Helda teksti nav no tiem, kuriem vajag papīrīti priekšā, lai atcerētos. Paši slīd ausīs, sirdī, atmiņā. Jā, pieminētie Aleksandra augstumi nav nekas cits kā trakonama vietas apzīmējums savulaik.

  Otrs dzejnieks vai dzejniece ar divreiz lielāku atvēlēto žurnāla lapu skaitu- Ērika Bērziņa. Vizuāli un arī tekstos mēģina būt pilsētnieciski tieša, atklāta, brīva. Kaut kas no Čaka un Austras Skujiņas domu sekošanas, tikai daudz, daudz nedzejiskāk un neinteresantāk. Tādi pagari, lasītājam vienaldzīgi penterējumi par to ,ka īstā dzīve sākas no cigaretes, vīna un vīriešu izbaudīšanas. Tāds nabagmājas čakiskums , kas ir ļoti tālu no dzejiskuma, bet pārpilns nepatīkama dzīvnieciskuma.

  Un tad sākas! „Ziedi Daugavai”. Četras lappuses dzejas tekstu no autoriem, kuri to lasījuši un (no paskaidrojošā teksta zem virsraksta tā noprotams) sacerējuši uz plosta pie Ikšķiles 14.septembrī. Plostotāju dzeja. Kārļa Vērdiņa pašironisks senu literātu uzskaitījums ar secinājumu, ka tos gan tauta neaizmirsīs.  Inga Gaile tekstā ar interesantu vēsturisku prozas pieteikumu sevi parāda kā potenciālu sadista upuri- mazohisti. Brīnos, kā ko tādu var publicēt? Vai vajag? Varbūt nekā labāka nav? Arvis Viguls ar seno lībisko Daugavas pieminēšanu saglabā teksta vienotību, domas skaidrību. Labi, man patīk:

     Kādēl tu aprāvies pusvārdā

     Kādēļ es skatījos pelnos?

     Par pārlieku spilgtajām krāsām

    Zieds saņem ko pelnījis

Artis Ostups neraksta daudz, bet mazā tekstā grib salikt romānu. Protams , neizdodas. Nav ne romāns, ne dzeja. Varbūt,pirms publicēt, izdomāt- ko grib?  Maira Asare ar buramvārdiem sāk labi, bet tad sajūk viss ,lai tikai saglabātu rindiņu garumu jeb dzejas formu, bet beigās kaut kāds gals sākumam tomēr ir. Anna Auziņa sarakstījusi garu vairāku pantu tekstu, bet es tā arī nesapratu- vai tas pielūgtais ir spiritus viņi vai tomēr kas garīgs? Jebkurā gadījumā lielā tekstā izplūdušas domas , pārdomas. Vai dzeja? Kāds varbūt tā teiks? Jānis Vādons grib būt īsāks, bet tas nepalīdz tikt galā ar domas valdīšanu. Laikam vēji no plosta būs to iepūtuši Daugavā. Tomam Treibergam ir izdevusies neliela literāra miniatūra „Ledus mantija”. Ja necenstos vārdus svaidīt amizantās čupās, varbūt rezultāts būtu vēl labāks. Jānim Rokpelnim  īsi  saturīga dzeja, mazliet atkārtojošais trešais pants… salīdzinoši ar citiem-gandrīz izcili.

Guntaram Godiņam izdevusies stilistiski un saturiski burvīga ņirgāšanās par mūsdienu nedzeju „Dzejols par Dougou”. Dzeja tā laba nav , bet literāri burvīga ņirgāšanās par tekstdariem. Lasiet un  izbaudiet! Kad variants- ,,ko redzu, to „dzejoju”, mūsu acu priekšā. Varbūt negribot iznāca? Lai Dievs dod Godiņam izdzīvot, kad pārējie dzejdari linčos!

Noslēdz šo grupu manis vienmēr pamanītā Liāna Langa (Bokša) ar „Tavā dzimšanas dienā”.

Panti ar atkārtojošos pirmo  rindiņu un četras reizes acīmredzot autorei negribot ieklīdušām atskaņām. Nav tomēr tā, ka teksts, kas sakārtots  glītās vienāda garuma rindu čupiņās top par dzeju. Vismaz ne šajā gadījumā. Vizuāla līdzība-jā. Tad tikpat veiksmīgi varēja sarakstīt kādas deviņu desmit dzejnieku adreses ar visiem LV-  Rezultāts būtu līdzīgs. Spēja „sačupot” 12 čupiņas teksta neliecina par talantu. Ne daudzumā un rindu garumā ir sāls, bet vārdos un to izvēlē. Ko mums no šo plostotāju tekstiem mācīties? Ja taisnība, ka turpat uz plosta sarīmējuši, tad jāsaka, ka tikai daži spēj kaut ko , savukārt pārējie pierāda, ka tādus savus tipiskos dzejoļu krājumus varētu ražot katru nedēļu jaunu , ja valstij tam pietiktu naudas.

Nav jau tā, ka mūsdienās dzeju ļoti lasītu, bet grāmatnīcu apmeklējumi šo to pastāsta par tirgus kvalitātēm. Neizpirktiem klasiķiem I.Auziņam un dažam citam cena nokrīt līdz latam vai pat piecdesmit santīmiem par labi izdotu dzejas krājumu, bet K.Apškrūmas neizpirkto zemāk par divi lati nelaiž. Tas par kaut ko liecina. Vismaz tirgus vērtību ,vai ne? 

  Vinetas Bergas intervija ar ieceļotāju Francijā no Barbarijas jeb ASV „Vārdi klusumā”. Saturiski intervija būtu liekama pie abām iepriekš minētajām savai valodai  zudušo dzejnieču intervijām. Vēl viens cilvēks, kurš gribēja un kaut kā iekļāvās citas valsts un tautas kultūrā. Tāds paradokss gan, ka intervētais Ežēns Grīns konsekventi sauc sevi par franču kultūrai piederošu, bet to ik pa laikam aizmirst intervētāja. Arī Francijā, kā noprotams no intervijas teksta, viņš vēl arvien publiski ir amerikānis. Intervija pārdomām par to, ka vērtība ir patiesa kultūras zeme ar senu kulturālo pagātni. Tāda ir arī Latvija.  Interesanti, bet man lasot bija mazliet skumji, jo iedomāju par to, vai ne kā amerikānis Parīzē Grīns būtu interesants? Cik tur ir patiesas vēlēšanās būt franciskam, bet cik tirgus triks sevis pārdošanai ar visu laiku noliegto amerikānismu. Interesanti.

 Kārlis Vērdiņš lielā ievadrakstā pa veselu lappusi mudina nenobīties no Ļeva Rubinšteina dzejas tekstiem, kuri žurnālā  ir divtik lielā divu lappušu platībā ar virsrakstu „Tas esmu es.”

Teksts , teikšu godīgi, ir nekāds. No sērijas-to es redzu, apskatos, atceros, par to arī rakstu tekstu, ko nosaucu nez kāpēc par dzeju. Prieks ,ka šādu primitīvismu tulkojot Vērdiņam nebija daudz jānopūlas. Viegli nāca honorārs. No Vērdiņa teksta par autoru noprotams, ka či publikācija ir žurnāla redakcijas publiska paklanīšanās mūsu valdošajiem politikāņiem, jo Rubinšteins ir politiski aktīvs Krievijā. Noskaņots pret pašreiz valdošajiem. Tātad ,ar publikāciju, honorāru netiešs finansiāls atbalsts politiskam darbonim Krievijā, kurš savus primitīvos kricelējumus sauc par dzeju. Riebīgi, kad literatūrā tik pērkami un uzbāzīgi iejauc politiku. Man nepatika. Arī tas, ka „Latvju Tekstu” redakcija tik viegli literāri pārdodas un nodod mākslas( šoreiz dzejas) kritērijus īsmirkļa politiskam labumam. Kā visīstākajos stagnējošos padomju brežņevisma laikos. Fui! Kāpēc Vērdiņš šajā literāri-politisko prostitūtu barā? Labi, esiet jūs literāti paziņojuši , ka jums vienaldzīgs lasītājs, ka jūs nesaprot, ka negribiet šeit, Latvijā, būt tribūni, cīņā saucēji, bet vai tad tas nozīmē, ka jāpārdodas, reklamējot politiskas prostitūtas no kaimiņvalsts literāri? Kam vajag jaukt literāro ar politiku? Ja jau saglabāt šo nepolitisko tīrību, tad visā un visur, lai nav šāda neglīta iztapšana , bet tikai politiski no citām zemēm nākušiem.Es pat tēlaini iedomājos kā, lai pārliecinātu Vērdiņu šādam solim, redakcijas darbinieks(darbiniece) pamācoši nodzied senāk popoulārās dziesmas piedziedājumu par Eiropu, kas mūs nesapratīs. 
   Atveldzei mūsu autors Māris Bērziņš  ar savu „Gutenmorgenu un prozas lasījumiem”. Smieklīgs teksts par to, ka būt autoram ir grūti, katram literārais nav dots. Tikai elitārajiem, kuri pilnīgi noteikti pulcējas sev zināmos pulciņos noteiktās vietās. Teksts labi uzrakstīts, bet tā jau nu nav, ka tad, ja cilvēks grib, noteikti nevar tapt literārs darbs. Bieži vien var. Un to nenosaka piederība kaut kam.  Teksts jauks, interesants, diezgan atklāti parāda mūsu rakstošo naivo priekšstatu par savu vienreizīgumu, kas tāds, protams, nav. Ne visi gutenmorgeni  var tapt par labiem literātiem, bet kāds noteikti. Tāpat kā no tā bariņa, kas viņiem pašiem šķiet esam neaizstājamas stutes  latviešu literatūrā. Kāds noteikti varētu. Ar darbu, bet ne ar runāšanu par darbu. Kā Bērziņš šoreiz. 
 Otto Ozols „Nejaušais izdzīvotājs jeb somietes smaids.” Četras lappuses teksta. Par ikdienas darījuma cilvēka šaudīšanos pa pasauli, par vēroto, garām paskrieto. Par to, ka viss dzīvē notiek pēc kaut kā gribas. Kādu žēlojot, kādu upurējot. Literārs, neuzbāzigs teksts, kurā vērota dzīve notikumi, un nelaime, no kuras  galvenajam varonim izdevies izvairīties. Izlasīet un pārdomājiet, cik daudzi  ir gatavi sagaidīt savu personisko tukšumu ar kaut ko paliekošu citiem. Kā pieminētais helikoptera pilots, kurš savulaik glābis  „Estonia” pasažierus. Tā nu tas ir. Labs literārs teksts jālasa un jāizbauda. Dariet to arī ar O.Ozola rakstīto!

 Tālāk- izdevumu apskats. Sāk Jānis Ozoliņš ar „Fuga per canonem” jeb raksts par Dž.DŽoisa „Ulisa” tulkojumiem un latviskajiem izdevumiem. Tas interesentiem varētu būt materiāls, lai saprastu, kāpēc atkārtoti izdod, labojot tekstu gan oriģinālvalodā, gan tulkojumos. Jo dažreiz šķiet, ka tā ir tikai jauna tulkotāja vēlme pēc honorāra pārstrādājot līdzšinējos tulkojumus.

To, ka tā nav, pierāda Ozoliņš savā tekstā.

   Vilnis VējšDzejnieku seksā” par izstādi rakstniecības un mūzikas muzejā. Gandrīz divas lappuses teksta, lai nonāktu līdz atziņai, ka dzejošana ir slimība. Izskatās, ka lipīga, jo arī Skribents007 mazliet saslimis, tikai es ārstējos nevis paštīksminos par „ nelaimi”. Teksts, kura žurnāla numurā varētu nebūt.

 Turpināts ar Margaritas Gūtmanes topošas grāmatas par Veroniku Strēlerti fragmentiem. Lasiet, jo mēs tik maz zinām par trimdas literātu ikdienu, ka viss ir zelta vērts. Katrs vārds.

Viņi tur ar latvisko literatūru cīnījās par latviskās sabiedrības saglabāšanu.

  Anda Kubuliņa apskata divas monogrāfijas : Anitas Rožkalnes ‘Lauva. Dzejniece Astrīda Ivaska.” un Veras Vāveres „Viktors Eglītis”. Izlasiet rakstu, un domāju ,ka jums tāpat kā man radīsies vēlēšanās sagrabināt naudu un  nopirkt šis grāmatas.

  Pauls DaijaSmieklos, troksnī , nemierā” par J.V.Gētes „Vilhelma Meistara mācību gadu”

Izdevumu latviski. Neviennozīmīgi vērtēta darba apskats. Varbūt izraisīs vēlēšanos izlasīt Gēti?

  Renāte KārkliņaVēstures pieradināšanā” par Aivara Kļavja „Ceļojošā cirka gūstekņiem”.  Interesanti un rosinoši grāmatu izlasīt.

 Ojārs LāmsPar mirdzošām būtnēm” rakstot par Velgas Kriles ‘Kā mirdzošām būtnēm” krājumu ir izdevies praktiski minimāli pieminēt paša krājuma saturu, bet dot dzejnieces visas daiļrades apskatu. Izlasiet!

 Daina TabunaPar potencēm un tendencēm” apskata Egila Ventera grāmatu „Mainīgā intervence”. Kritiski, tiešām kritiski, bet izlasiet darbu un tad paši vērtējiet-ir tā vai nav?

 Ilva Skulte uzreiz par divu autoru- Toma Treiberga un Dainas Sirmās grāmatām.

  Arvis Viguls „Himnā klibajai pasaulei” par  Ingmāras Balodes grāmatu „alba”, bet Anda Baklāne „Ideāla dzejnieka proporcijās” par paša Vigula grāmatu „5:00” . Inga Surgunte par Annas Fomas „Jaunā Vāgnera klusēšana”. Viktors Dāboliņš par Filipa Rufa grāmatu „Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks”, ko tulkojis Lauris Gundars. Ir arī Ingas Žoludes recenzija un Daiņa Leinerta garāks apskats.

Kad redakcijai recenziju klāsts izsīka, bet vēl dažas lapas palika neaizpildītas, divas lappuses velta 2009.gada dzejas dienās lasītām  Liānas Langas (Bokšas) , Guntara Godiņa un Annas Auziņas esejām. Langa(Bokša) daudz tālāk par svešu domu citēšanu nav tikusi, Guntars Godiņš vienkārši atstāsta literārō personisko rosīšanos, bet Anna Auziņa neuzbāzīgi ,tomēr interesantu par dzejas spēku un varēšanu. Būtībā cilvēka vārda spēku. Labākais teksts-pēdējais. Par šo loģisko izkārtojumu piecinieks redakcijai kā atzīme.

  Vēl ir īsi jaunāko grāmatu apskati un uz vāka trešās lappuses „Latvju Tekstu” dzejas balvas nominanti (Kā to var latviski nosaukt -pieteiktie?) un uzvarētāji jeb ieguvēji.

 Uz vāka ceturtās lapas- fotokopija no Aspazijas iepirkumu saraksta.1904. gads.  Sarakstā-tikai ziedi! Nezināju, ka literāti pārtiek tikai no ziedlapiņām! Tas, protams ,joks.

 Visu „Latvju Tekstu’ numuru izlasīju, bija interesanti. Ne viss, protams, paliekoši un vērtīgi, bet kaut ko jau var izlarīt ar patiku. Vismaz patiku  lasīšanas brīdim .

Komentāri (5)  |  2012-09-23 12:01  |  Skatīts: 2047x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ok* - 2012-09-24 16:58
lai būtu - Jūsu viedoklis. bet vai tiešām ne brīdi neienāk prātā, ka Jūs vienkārši nesaprotat? lūk, Rokpelnies saka, ka labi tie jaunie. apgalvosiet, ka dzejā saprotat vairāk nekā Rokpelnis? pašam tas nešķiet daudz par daudz?
vēl - protams, varat visus zākāt par neprašām. bet - kur pamatojums? jo no Jūsu "apceru" plūdiem sanāk, ka Jūsu vienīgais arguments - nav klasikās formas un Apšukrūmas vienkāršības. bet tas taču ir smieklīgi.

Skribents007* - 2012-09-24 17:46
Ko darīt Rokpelnim, kad tagad, daudziem aizejot aizsaulē, ļaudis labāk pamana viņu, ja labi saprot, ka tikai turoties kopā ar jaunajiem varēs ko nopelnīt pie pensionāra maizītes desai?
Viņā', Brīdakas paaudzēs jūtama labā izglītība, kādas vairs nav pēdējos 20 gados. Savulaik skolās mācīja argumentēt, savu viedokli balstot uz zināšanām, bet šodien skolā jau priecājas par drosmi jeb kā moderni saka uzdrošināšanos teikt savu viedokli, lai cik klibs tas būtu. Tad nu tādi drošu un klibu viedokļu autori uzskata, ka arī literatūrā var ar gribēšanu, ar vēlēšanos, bez zināšanām.
Tie jaunie jau pa lielam ir vienādi pelēki ar redu radošās dzirksts uzplaisnījumu kādam..
Smieklīgi ir tad, ja sādu drosmes ienākšanu literatūrā, kuria nav nekā pamatā, ar sajūsmu sagaida..
Kā man viena pensionāre skolotāja teica- viņas visi divnieciņi un trijnieciņi rakstīja mūsdienu dzeju, bet četrinieki un piecinieki-labāku.
Klasiskās formas ne vienmēr lieto Jūsu peltā Apškrūma un citi, bet viņa arī tad pārliecina. Ar talantu,.
Nevajag domāt, ka latviešu literatūras pastāvēšanas laikā talantus pazina un atzina, lasīja, bet tagad viss citādi.Ir tikai ļoti talantīgi, bet cilvēku negribīgi lasīti un nenovērtēti autori. TAs gan būtu smieklīgs uzskats.

ok* - 2012-09-24 18:01
pārsmieties ar Jums. nu jau Jūs Rokpeļņa vietā runājat. ko vēl drīz atļausieties? tikai, protams, Jums nav drosmes atzīt, ka mūsdienu literatūrā, dzejā neko nejēdzat. diez vai tāds cilvēks kādam citam kaut ko vispār drīkst pārmest vai norādīt.
par novērtēšanu. cilvēki nevar un nedrīkst vērtēt to, ko nelasa. par dzeju līdz ar to var iztiekties tikai tie daži simti, kas lasa. turklāt tie, kas lasa daudz un ne tikai vietējo dzeju - lai būtu priekšstats un zināsanas par dzejas, mūsdienu poētikas kopainu. pārējiem - nelasītājiem - atļauties kritizēt un zākāt ir trula augstprātība.

ok* - 2012-09-24 19:37
un, skribent, Jums noteikti jābūt Rakstniec. muzejā, kur trešdien būs pasākums "Kas ir laba dzeja". ja nebūsiet, tad visiem viss būs skaidrs par Jūsu drosmi, kuras neesamību te citiem braši pārmetat.

Skribents007* - 2012-09-24 20:24
Ja par jēgšanu un nejēgšanu dzejas lietās, tad varu pietāvāt mūsu abu-divu amatieru dzejā sacenšibu par... izdomājiet pats vai pati -kādu dzejas panta formu vēlaties, kaut izaicināts esmu es, un izvēlēties pēc seniem divkauju likumiem pienāktos man. Vienīgais- sonetu vainagu un lielākas formas gan ne. Tas lai paliek profesionāliem. Trioleta un citas 'dažu sauktas vienkāršās formas būtu īstie apjomi šādai amatieru divkaujai.
Rakstniecības muzejā? Tērēt naudu, braukt, lai ko- ko tas dos man un citiem? Kas tur būs-saruna par literatūru? No sarunas par literatūru literatūra nerodas,bet no literatūras raks'tišanas gan. Lietderīgāk būtu nevis runāt par labu literatūru, bet tādu rakstīt. Vismaz tiem,kuri sevi lepni sauc par spalvas meistariem un literātiem.. Kaut, kas zin, varbūt...


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ