skribents007.1s.lv

 


Linda Kusiņa reklamē Jāņa Rokpeļņa vēsturi bez glābējsilītēm.


Šoreiz Latvijas Avīzē par Jāni Rokpelni, padomju laika literātu, kas turpina ģimenes tradīciju darboties vārda mākslā. Pats raksts šeit:

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=361700:lvsturei-nav-glbjsilur&catid=92&Itemid=207

Avīzes papīra versijā raksts ir 2012.gada 24.septembra numura 15.lappusē.
 
Īsa, bet saturīga intervija ar autoru. Pieminēts nesen iznākušais eseju krājums „Rīgas iestaigāšana”. Rokpelnis paslavē jauno dzejnieku paaudzi, kuru esot daudz un spēcīgi. Man gan šķiet, ka daudz jau ir, bet spēks izpaužas tikai valsts naudas prasīšanā nespējot un negribot nopelnīt ar literāro darbību..

  Jautājumā par „Rīgas iestaigāšanas”, kas Rokpelnim ir otrais kā viņš pats saka „dzejprozas” krājums, žanru pats autors atzīst, ka daudzi nesaprot šo žanru. Tiešām, grūti saprast šo tieksmi pēc viegluma darba darīšanā. Grūti saprast, kāpēc darīt kaut ko paviršāk, primitīvāk, ja var ( vismaz Rokpelnis) labāk. Kaut arī… kādēļ tādam literāri varošam Rokpelnim mocīties, radot un krājot kvalitatīvu dzeju, ja šādu  dzejprozu tāds talantīgs cilvēks vienam krājumam sarakstīs nedēļā? Ātri, viegli un maciņam izdevīgi. Lasītājiem, kuri grib dzeju? Šodien taču nav moderni domāt par lasītāju.

 Tālāk- seši teksta gabaliņi.

 Palasot avīzē drukāto, ir skaidrs, ka no dzejiskuma formas un vārdu precizitātē  autors nav aizgājis, ir katram darbam viengabalainība, tēli. Katrs darbs ar savu vēstījumu, kurš aiziet līdz lasītājam. Varbūt ne ļoti saviļņo, ne ļoti lielu pārdzīvojumu sniedz, bet cik gan autoru  šobrīd to var?

  Tādas profesionāli veidotas, bet ne ļoti literāri iedarbīgi veidotas vārdu konstrukcijas, kas vairāk ilustrē, atstāsta:

      vēstures mēslainē

      guļ šis tas labs

      piemēram bērni

       bet vēsturei nav

       glābējsilīšu

 

Ābols, kas ripo pa ceļu- tas gan ir labi un tēlaini. Lasi, un jau bilde  acu priekšā- katram lasītājam, protams, sava, bet kaut kas ļoti tēlains.

Saka, ka talants iedzimstot mazbērnos. Jānis ir Friča dēls. Varam cerēt uz spožu literāru Rokpelni trešajā  paaudzē nākotnē. Varbūt. Ja neieslīgs „dzejprozas” purvā kā  tēvs.

Lasiet rakstu! Tiešām nav tas sliktākais literārais teksts šodien, kaut uzvārds ,manuprāt uzliek pienākumu nenolaisties līdz šādam līmenim, kas gan ir ērts, viegls,  tāds pats kā visiem citiem jaunajiem „literātiem”, kuri gan grib ,bet nevar. Rokpelnis varētu , ja gribētu.

Komentāri (3)  |  2012-09-24 08:19  |  Skatīts: 2072x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ruksis* - 2012-09-24 13:05
skribent, noskaidrojiet, cik cienījamajam dzejniekam ir gadu, un tad pieminiet kaut ko tik muļķīgu. nav jau viņš jaunais dzejnieks.

Skribents007* - 2012-09-24 13:13
Zinu, dzimis 1945.gadā. Vai tad neskaidri izteicos? Domāju par Jāņa Rokpeļņa sekojošo paaudzi. Viņš tāpat kā es- kads ir ,tāds, būs, tiesa, mēģina sekot jaunajiem, mēģina.

ed* - 2013-01-29 14:54
Izskatās, ka es pazīstu citu Jāni Rokpelni, nekā šeit uzskribelēts, bet lai nu paliek, vardēm katrai sava peļķe jāslavē, netaisos sacensties gudreļošanā.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ