Sāksim ar labo. Vecgada vakaru jauki iesāku ar brīvās Latvijas dziesmu koncertu. Jauki. Redzējām, ka ir vēl pasākumu veidotāji, kuri vismaz gadumijas televizoru vērotāju vairumam atbilstošu gaisotni spēj radīt. Starp citu, ja kāds pamanīja, tad tur tukšo skatuvi ar gaismām un to maiņu tā piepildīja! Vienīgi tā mīcīšanās pa matračiem jeb lielajiem spilveniem nebija īsti estētiska visa koncerta kopumu vērtējot. Tiesa, tad jau atceros arī savulaik radio saturiski tapušos Mikrofona koncertus, kuros arī LTV veiksmīgi tiražēja redzamā veidā radio veikumu.
Tas tāds ieteikums, ko darīt turpmāk, kaut, ja paskatās jau Jaunā,2013.gada pirmajā dienā, tad Vīnes filharmoniķu veikums arī ir ļoti gan vizuāli ,gan skaniski pievilcīgs baudīšanai pie TV ekrāna. Noteikti, ka Latvijā esošie orķestri spētu ko līdzīgu vietējā mērogā. Tauta to novērtētu. Atceros, kā man stāstīja par padomju laikā bijušajām Operetes rīkotajām gadumijas ballēm, kad mūsu zemnieku pēcteči jutās kā svarīgi grāfi un baroneses tagad vairs neesoša teātra radītajā atmosfērā. Kā diriģents J.Kaijaks esot, parādot sava orķestra varēšanu, demonstratīvi atstājis diriģenta pulti, bet orķestranti turpinājuši spēlēt. Cik maz vajag, lai vienkārši mūzikas atskaņošanā ienestu spēles un prieka elementu!
Bet tagad centīšos kā īsts maitasputns pievērsties man pasviestajai apknābāšanai puspiebeigtajai LTV un tās Blaumaņa mistērijām. Jāsaka, ka laikam mūsu mīļais Blaumanis ir laikam visvieglāk atveidojamais rakstnieks.-Kuplāka matu „švuncene” galvā un biezas, kuplas ūsas, uzvalks ar vesti un jebkurš var ķerties pie Blaumaņa atveidošanas. Savukārt paša Blaumaņa pieminēšana visiem Latvijā ir zināma kvalitātes garantija. Nevar, vienkārši nevar paņemt Blaumaņa darbu un uztaisīt mēslu. Nav iespējams. Atkočuns Dailē mēģināja. Vai kāds tagad saka ,ka Blaumanis slikts? Nē, ļaudis vienkārši atcerējās, ka nabaga lietuvietim Atkočunam, kas kā no dienvidiem nācis ubadziņš diedelē kripatas no latvju teātra galda, arī līdz šim no „ne Blaumaņa” prātīgas izrādes nav tapušas. Blaumanis Atkočunam izrādījās talanta un vērtību mērs. Izrādījās, ka Blaumaņa bikses lietuvietim daudz par lielas, puikam vēl makten jāpaaugas un jāpamācās amata lietas.
Latvijas Televīzija arī gribēja ar Blaumani… parādīt savu varēšanu, zināšanu, amatprasmi? Tiesa, prāta bija tik maz , ka no paša Blaumaņa paņēma ūsas, parūku, uzvalka nēsāšanas paradumu un uzrakstu uz tortes. Tie nosauktie 150000, kas esot skatījušies, varbūt tiešām skatījās, jo gaidīja Blaumani. Redzot, ka Tv piedāvā no Blaumaņa tikai ūsās un „švunceni’, pārslēdza uz citu kanālu. Vismaz uz 7.kanālā rādīto cirku, jo tās lauvu krēpes daudz neatšķīrās no milzīgā matu ērkuļa Ķestera galvā. Aktieri gan var saprast, jo lomās parasti ir jādemonstrē dabas dotais vai atlikušais uz galvas, bet te piedāvā iespēju uz galvas uzkraut tik daudz matu imitācijas, cik Ģirtam Ķesterim ,iespējams, mūža laikā kopā ņemot nav izaudzis. Saņēmām gan pavirši veidotu popielu, kurai pa vidu grozījās apjukušas Blaumaņa ūsas un matu ērkulis.
Liels paldies par to, ko redzējām scenārija autorei Dacei Judinai, scenogrāfijas autorei – Maijai Jansonei, režisorei-inscenētājai Svetlanai Rudzītei, režisore Lienei Žeimundei, redaktorei - Inai Kronbergai, producentam – Nikam Volmāram, TV projekta vadītājai – Janai Priedniecei.
Sīkāk par notikušo vai redzēto negribu runāt, bet padomāt par to, kāpēc rezultāts tāds, kādu redzējām TV ekrānos. Pirmais Dace Judina man zināma kā romānu autore, žurnāliste. Tātad ar rakstītu burtu un vārdu pazīstama, bet kā dramatiska darba autore gan līdz šim man nezināma. Varbūt nevajadzēja ķerties pie šāda uzdevuma, ja galarezultātā spēj sastādīt sarakstu no senām un mūsdienu rietošām estrādes zvaigznēm, kuras jāatveido nabaga aktieriem. Kaut ,vai jau nabaga, jo saņemtā nauda( Kopējais atlīdzības fonds - Ls 32 000, iepirktie pakalpojumi - Ls 15 000, iepirktie materiāli - Ls 11 000 – no TV sniegtajām ziņām) bija lielāka nekā ieguldītais darbs. Vairāk neko aktieriem pārmest negribu, jo labi atceros kā pēc Hugo Diega panākumiem G.Placēnam jautāja, kad viņu TV redzēs kādā spilgtā lomā. Viņš noplātīja rokas un vienkārši pateica- kad kāds uzrakstīs tekstu , ko es tad ar prieku nospēlēšu. Manuprāt, pēdējais un vienīgais aktieris, kas pats veidoja vai vismaz sastādīja koncertprogrammas, bija Edgars Liepiņš. Viņa veikums nebija salīdzināms ar to, ko darīja pakaļdarinātāji- naudas kārotāji. Jā, vēl jau bija tādi fenomeni kā leģendārais Pēteris Lūcis, kas braukāja un piedāvāja noskatīties veco jeb pirmo „Zvejnieka dēlu”, pirms tam lasot un pat ne no galvas, bet blociņa dzeju. Cilvēki klausījās sastinguši pilnas zāles. Man stāstīja kā, šķiet, Skujenē Lūcis atbraucis, bet vietējā klubā filmas projicēja uz šaurfilmu aparāta( arī tāda bija tolaik prakse mazākās vietās), un tad Lūcis esot vienkārši parunājies ar tajā pusē rudens kolhozu kartupeļu talkā esošajām studentēm-topošajām skolotājām, kas bija apmeklētāju lielākā daļa un lasījis jeb runājis no sava blociņa dzeju. Var visādi, bet skatītājs ir jāpiesaista.
Ar TV vissarežģītāk, jo tur, ja netīk- pirksts uz pults pogas, un skaties citu. Jā ,atceros ,ka jaunais Volmārs karjeru sāka citās televīzijās. Varbūt lai tad viņš tur arī atgriežas ar savu beztalantīgo branžu un LTV meklē patiesi talantīgus cilvēkus ar idejām. Galu galā nākamais vecgada vakars vēl ļoti tālu. Lai cilvēki ar idejām piedāvā savus pasākumu scenārijus. Summas mums ir zināmas- apmēram 60000 latu jaungada pasākumam. Domājiet, ko par to var izdarīt, rakstiet scenārijus! Savukārt Judinai pēc tik vieglas vecgada naudas iesaku atkal ķerties pie kāda romāna rakstīšanas, lai atkal rodas saprašana par to, ko nozīmē- nopelnīt ,bet ne saņemt. Arī pārējiem nosauktajiem „radošajiem varoņiem” tāds pats ieteikums. Divus vecgadus pēc kārtas Latvijas televīzija jūsu ‘daiļradi’ neizturēs. Vajag talantus vai vismaz prasmīgus amatniekus ,bet ne tādus haltūristus kā Šoriņš ar Neimani,( vai rakstā minētā radošā un vadošā brigāde) ,kas savulaik uzskatīja, ka ir normāli braukt uz lauku klubiem ar zem jostas vietas jociņiem. Līmenis ir jātur, lai pašiem kauns nav!
