skribents007.1s.lv

 


Grāmatizdevēji un lasītāji. 2013.


Katram dzīvē ir savas vēlmes,  domas par labākiem risinājumiem. Parasti tādiem, kas atvieglo dzīvi pašam. Saistībā ar nesen Ķīpsalas hallē notikušo "Latvijas Grāmatu izstādes 2013" mums ir4 iespējams uzzināt Latvijas grāmatizdevēju viedokļus, vēlmes. Protams, viss saistās ar naudu. To, ko grib nopelnīt. Grāmatizdevēji pelna pārdodot savas grāmatas un citus tiem līdzīgus drukātus un tagad jau digitālus izdevumus.
 Īss grāmatnieku vēlmju apskats ir ievietots „Latvijas Avīzes’ 28.02. numurā. Saitiņa uz rakstu interneta vietnē šeit: http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=374492:grmatniecbas-nozares-prstvjus-satrauc-neskaidrba-ar-nodoku-politiku-un-autortiesbu-jautjumi&Itemid=201
Grāmatizdevēji uzskata, ka visu problēmu cēlonis ir ekonomiskā krīze. Tā ir, tomēr nevajag  aizmirst,  ka ārkārtīgi daudzo izdevniecību rašanās  uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas radīja milzumu jaunu grāmatniecībā iesaistīto personu, kas atalgojumu gribēja saņemt par izdošanu. Tādām mazām izdevniecībām  izdot darbu skaits nebija liels, arī peļņa –tāpat. Tomēr algu gribēja šajā procesā iesaistītie. Loģiski, paaugstinājās izdevumu cenas. Mēs, lasītāji, apmaksājām šo strādājošo daļēji neracionālo darbību. Laika gaitā daļa izdevniecību darbību pārtrauca, palika spēcīgākās un tās, kas bija ar labākiem sakariem  valsts naudas dabūšanā savām knapajām izdošanām.
Šodien Grāmatizdevēju asociācija uzskata ( tā ir rakstīts Latvijas Avīzē), ka valsts un pašvaldību līdzfinansējums ir nepietiekams radošam procesam. Vai tā ir vēlme savas izdošanas neveiksmes un neprasmi uzlikt uz mūsu visu pleciem? Jo valsts un pašvaldību nauda ir sabiedrības nauda. Tā nav ne Dombrovska, ne Vilka, ne novada vadītāja nauda.
Šobrīd ir liela vēlme neveiksmīgu uzņēmējdarbību mākslīgi balstīt ar naudu „no malas”. Vai tas ir godīgi, jo visās jomās nemaz nav tik viegli iespējams. Mākslīgs bibliotēku iepirkumu naudu palielinājums neveiksmīgiem izdevējiem neko nedos, ja izvēle tam, ko iepirkt, būs bibliotēku darbinieku ziņā. Pirms krīzes, kad naudas iepirkumiem bija vairāk ,valsts centralizēti iepirka, daudzas iepirktās grāmatas noputēja plauktos neatvērtas. Protams, izdevniecības un neveiksmīgie autori varēja sist plaukstas- šā vai tā, bet nopirka! Vai tas bija sabiedrības (šajā gadījumā- bibliotēku lasītāju) interesēs- var strīdēties. Šobrīd izdevēji grib šo savulaik neveiksmīgo praksi atjaunot. Pārdot nelikvīdu. Tā laikam sauc tirdzniecībā neejošu preci.
No minētajiem skaitļiem par grāmatniecības naudas apgrozījumu , kas 2008.gadā bija 14 miljoni, 2009.gadā virs 8miljoniem, bet 2012.gadā- virs 10miljoniem, jāsecina, ka grāmatniecībā viss atgriezies pirmskrīzes līmenī. Ja kāds kliegs, ka starpība gandrīz 4miljonu latu, tad atcerēsimies, ka arī iedzīvotāju skaits (tātad arī lasītāju skaits) samazinājies par 300000 līdz 500000. Tie aizbraukušie bija sociāli aktīvākie, ar augstākām prasībām pret dzīves līmeni. Jādomā, viņu vidū arī lasītāju bija vairāk. Arī lauksaimniecības produktu rāžotāji,kas paši saražoto pārdod pilsētās, man ir teikuši- pircēju kļuvis mazāk. Tā tas ir visiem,kam vajag pircējus. Tātad, sapņot par pirmskrīzes naudām grāmatnieki varēs tad, kad atgriezies ekonomiskie bēgļi, jo neticu, ka valdības iecerētā nēģeru un aziātu baru ierašanās mūsu valstī vairos latviešu vai krievu valodā izdoto grāmatu skaitu.  Tad pelnīs grāmatu tirdzniecības uzņēmumi, kas noorientēsies arābu, ķīniešu u.c. valodu izdevumu iepirkšanā .Kaut iespējams, ka tādiem iebraucējiem svarīgāks būs  lietots piezīmjdators saziņai ar dzimteni, bet ne drukātie izdevumi jebkādā valodā.
Pieminētie izdevumu daudzumi paši par sevi nav nekas ne labs, ne slikts. 2008. Gadā-1000 izdevumu ar jauniem nosaukumiem, 2011.gadā- 800 grāmatas, 2012.- tuvu 850. Zinot, kā palielinās autorizdevumu skaits, vismaz 150 grāmatu izdošana pēdējos gados nekādi nav saistīta ar izdevniecību gribu, varēšanu. Tikai autoru maciņu biezums un atrastie sponsori ir tas, kas ļauj šādiem izdevumiem parādīties. Izdevniecību nopelnu- nekādu. Tomēr pie grāmatizdevēju panākumiem grib pierēķināt. Tajā pašā laikā tā sauktie „siles autori” burkšķ, ka tagad izdod visu un visi, kas var. Iespējams, ka „siles” autoriem sirdī tāds rūgtums, ka bez valsts finansējuma viņi kā autori gan Latvijā, gan ārzemēs( kur arī dažs izdots par valsts jeb sabiedrības naudu) nevienam nav vajadzīgi. Toties tie autori, kas paši sekmīgi izdod 3-7 grāmatas, acīmredzot finansiāli to var atļauties, jo pasākums ir pelnošs. Tādi kā Arvīds Dinijs Deģis, Edvīns Jansons.
Tātad, gan pašu spēkiem, gan ar izdevniecību atbalstu(bet bez valsts naudas kā K.Apškrūma) ir pelnoši autori. Acīm redzot, tādu ir maz, bet izdevniecību daudz, tāpēc arī tā vēlme pēc valsts un pašvaldības finansējuma. Protams, ir tādas valsts naudai pietuvinātas izdevniecības kā „Mansards”, kuriem valsts nauda visos veidos ir vitāli nepieciešama, jo domāju, ka ,ja nāktu prātīgs kultūras ministrs un piebremzētu trako naudas šķiešanu, šādi mansardi bankrotētu.
Informācija liek domāt, ka vajag valstij ekonomiski attīstīties, bet vajag arī jaunus, lasītus un lasāmus autorus, ko acīmredzot līdzšinējā praksē grāmatniecībā nespēj radīt. Lai rastos izdevumi, kurus pirktu 20000-30000 tirāžās. Tad būs gan peļņa izdevniecībām, gan mazāk vajadzēs valsts jeb mūsu visu naudas svaigi drukātas makulatūras ražošanai. Šai ziņā pēdējos gados darbojas tikai trīs izdevniecības: „Latvijas Avīze” ar Lata romāna konkursu, „ZvaigzneABC” ar bērnu un jauniešu darbu konkursu, vēsturiskajā jomā-„Jumava”. Paldies viņiem par to!
Tās bija manas pārdomas par situāciju, kā es to redzu.
Komentāri (2)  |  2013-03-03 10:41  |  Skatīts: 1253x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ak* - 2013-03-04 17:17
nespēju nepiekrist; pie tam koku tak arī žēl, cik daudz papīra izniekots.
digitālo iespēju izmantošana un labs portāls kā ceļvedis saražotajā spamā, nevis senils internetveikals.

Skribents007* - 2013-03-04 20:11
JA salīdzina papīra un digitālo izdevumu, tad otrā veida saglabāšana nakamajām paaudzēm tikai teorētiski ir drošāka. Nolasīšanas problēmas, Arī modernie datu nesēji nav mūžīgi un neievainojami. Tā ka papīrs arī nav noniecināms.Jādomā tikai vai dažreiz izdevums nav tikai autora un viņa draugu pašapziņai.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ