skribents007.1s.lv

 


Retro. Izrāde klasisko vērtību cienītājiem .


Pēc ilgāka laika biju Rīgā teātrī. Liels notikums man . Tomēr  dienā, kad es to varēju darīt, skatīties teātra izrādi, varēju dabūt biļetes tikai uz Krievu teātra  ”Retro”. Par manu  izvēli viss skaidrs. Uzvedums repertuārā jau labu laiku-kopš 2011.gada 19.februāra. Gada laikā teātra uzvedums var izčākstēt vai arī kļūt stiprs, spēcīgs, lai repertuārā būtu gadiem. Neko nezinot par šo iestudējumu, varēja gadīties, ka aizeju, lai vērotu tā pēdējos elpas vilcienus uz skatuves.
  Radošā grupa- režisors Leonīds Beļavskis, scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa, gaismu mākslinieks Igors Kapustins no Igaunijas, muzikālā noformējuma autore- Ludmila Mogiļevska ir izveidojuši kaut ko tādu, kad pēc izrādes ar labu vārdu var pieminēt katru. Par veikumu, kurā darīts viss, lai izceltu aktieri. Skatītājs redz izrādi, kurā viss ir organisks. Tiesa,  kopdarbs jeb veikums ir tāds, ka  katram ir kur sevi izpaust. Dramaturgs deva iespēju, un Skulte uz skatuves uzbur senatnīga Maskavas nama iekštelpas visā krāšņumā, rodot jau no Tatjanas Švecas laikiem šajā teātrī esošo scenogrāfijas tradīciju- dot telpu aktieru darbībai, neiespiest, neierobežot. Izmantota tiek skatuves griežamā ripa, kad mēs redzam šo istabu, sākoties un beidzoties katram no diviem cēlieniem visos rakursos. Ievai Kundziņai ir brīnišķīga iespēja izvērsties dažādo tēlu ietērpšanā, ko viņa veiksmīgi dara. Jā, kur režisors? Kā saka- nomiris aktieros. Izrādē.
   Sižets vienkāršs-vientuļš atraitnis atvests no tāla Kurskas ciema pie meitas un znota Maskavā. Galvenajā atraitņa lomā Leonīds Lencs, kurš savā lomā ir izcils praktiski nepaaugstinot balsi, bet tik niansēts.  Ko vērts ir sākuma skats ar garo monologu (labi, dialogu ar neredzamo ,aiz loga dūdojošo un lidojošo balodi)! Gribēju jau uzrakstīt, ka izrādē iesaistīts viss Krievu teātra aktieru zieds, bet –tā nav, ir jau vēl citi. Ne velti vienmēr šā teātra sienās  gan mazās , gan galvenajās lomās varēja būt tie paši aktieri un vienlīdz izcili. Teiksim  tā, izrādē iesaistīti  daļa izcilā ansambļa. Piedodiet par šādiem vārdiem ,bet redzot šo teātri vēl pirms simtgades jubilejas, tas ir iemīlēts, un gandrīz nekad nav pievīlis.
    Labi, atgriežamies pie izrādes. Ja septiņdesmitgadīgo lauku veci  burvīgi  „novecojot” rāda L.Lencs, tad viņa znota lomā ir Boriss Ploskihs. Tikai ap desmit gadiem jaunākam aktierim izdodas nospēlēt  savas daiļās sieviņas ( Veronika Plotņikova)  vīru. Nav brīnums, ka no šāda dzīves veiksminieka mutes rodas priekšlikums  sakārtot dzīvi  sievastēvam. Ne vairāk un nemazāk kā apprecinot! Ja to dara precināmajam nezinot un ja vienā dienā uzaicina trīs kandidātes, tad viss pa īstam sākas.
  Jo tikpat vientuļi kā L.Lenca varonis ir arī trīs  precību kandidātes, kuras savā personiskajā (ja arī dažai ne pēc ģimenes sastāva, bet garīgi) jūtas vientuļas  un steidzas pretī  iespējamai, neticamai laimei- cilvēkam, kuram varbūt ir vajadzīgas.
  Tas, ka pārsteidzoties un ierodoties agrāk par atraitņa znota noteikto laiku viņas satiekas, visu it kā sarežģī. Ne Ploskiha varonis var vairs kārtoto tikšanās pats, ne viņa daiļā sieviņa, kas ir pretojusies šim plānam un tagad šausmās vēro notiekošo. Protams, ka  ne atraitnis ir priecīgs par notiekošo, ne trīs dāmas, kas sāk saprast notiekošo. Te preicinieces izveido burvīgus tēlus. Teātra mūžīgā vērtība  ar kūsājošajām kazaku asinīm Ņ.Ņeznamova izveido pensionētās balerīnas tēlu , kas man izskatījās pēc  nelielas Krievijas dīvas L.Gurčenko publiskā stila parodijas. Tā,  niansēti un nepārspīlējot- cilvēks no mākslas, kas mākslai un nevienam citam nav vajadzīgs.  Gaļinas Rosijskas atveidotā  otrā precību kandidāte ir tāds emocionālās sterilitātes rezervuārs, kas tādu grib saglabāt, kaut arī  grib un cer, ka vēl kaut kas būs. Savukārt Irina Jegorova savā tēlā ir it kā  ne maskaviete, bet lauku strādniece, kas iemaldījusies lielpilsētā. Tomēr nē,  kaut reizē ar ārēji lauciniecisko veidolu ir saglabājusi vairāk lauku tiešuma un konkrētības atšķirībā no abām pārējām konkurentēm uz L.Lenca varoņa sirdi.  Protams, viss brūk un jūk. Reizē ar pirmā cēliena beigām, kad pretendentes vienoti pamet kaujas lauku.
Sākoties otrajam cēlienam atkal lauku atraitnis sēž savās lauku drēbēs greznajā Maskavas viesistabas interjerā  (Plloskiha varonis kolekcionē antīkas mēbeles) sēž pie galda ar čemodānu  pie kājām. Dialogs ar sevi un klāt neesošo balodi atklāj- meita ar znotu aizbraukuši pēc biļetēm, lai varētu vecais vīrs braukt uz savām mājām, bet- kad atskan zvans, viņš – ierauga vakardienas precību kandidāti. Ar nelielām pauzēm ierodas viena pēc otras, jo bija dienu iepriekš saredzējušas vecā vīra vientulību neierastajos apstākļos. Saredzējušas tādu pašu kā pašas. Varbūt diviem tādiem ir vieglāk?
Negribu pārstāstīt izrādi, tā ir jāredz. Ar visiem aktieru tēlojumiem, ar to, kas ir bijis un būs raksturīgs šim teātrim. Cilvēks, viņa jūtu pasaule, kurā ielūkoties otrs nemaz tā nesteidzas, kaut arī sirds ir atvērta šim- otrajam.
  Lugas finālā vecais vīrs aizbrauc uz savu lauku ciemu, un fonā mēs redzam kā aiz viņa rindiņā tipina kā aiz savas laimes stariņa trīs  laimi, cerību un mazliet mīlestību cerošās sievietes.
  Izrāde, kuru ir vērts noskatīties, lai  redzētu iestudējumu, kurā nav nejaušu detaļu. Visas „bises”, ko iestudētāji  salikuši uz skatuves, izrādes gaitā izšauj. Gan greznie aizkari, kuri tiek turēti ciet, lai  veicais vīrs neredzētu aiz logiem esošo  pavisam ne lauciniecisko dzīvi. Skaistie svečturi, kurus dzīves steigā iemītnieki  pat nelieto, bet šie ienācēji- pamana, viņiem šādas gaismas ir ar nozīmi.
  Jā,  pirms izrādes, man sēdot piektajā rindā pirms manis, aiz manis un blakus runāja latviski. Latviešu skatītājs nav pazaudējis šo saikni ar Krievu teātri Rīgā. Atceroties seno šis vietas nosaukumu ( sen, sen – biedrības „Uļej” mājvieta), gribas teikt, ka zāle pirms izrādes dūca kā bišu strops vietā, kur daudz salda medus( teātra mākslas).Izskatās, ja tā turpināsies, Rīgas krievu teātra mīļotājiem nāksies gādāt otru teātri, lai pietiek gan latviešu , gan krievu skatītājam. Varbūt par tādu kļūst Brīvo aktieru apvienība Čaka ielā?
P.S. Izrādi skatījos 16.martā, neredzēju I.Jegorovas dublieri L.Golubevu. Diemžēl par viņas tēlojumu tāpēc nav ne vārda. Vēl- aktieri pēc aplausiem, kuru bija vairāk kā pēc dažas pirmizrādes, aicināja uz skatuves kādu Aleksandru kādam paziņojumam. B.Ploskihs gan teica, ka tā esot drosme- saņemties un kāpt uz šīs skatuves, lai kaut ko teiktu. Visa zāle nojauta, ko puisis Aleksandrs no skatītāju zāles gribēja teikt savai Ludmilai. Ne uz skatuves, bet skatītāju zālē viņš to pateica. Sapratu ,ka saņēma atbildē „jā”. Nezinu, vai tas bija izrādes iespaidā vai arī izrāde vienkārši viena skatītāja sirdī paātrināja piulsu un notikumu gaitu ,bet  šai konkrētajai izrādei  ir arī  tā noticis, ka vienam Aleksandram  un vienai Ludmilai par lieciniekiem jāvārda teikšanai ir vesela skatītāju  zāle un brīnišķīgie aktieri uz skatuves. Pat visas biļešu kontrolieres bija zālē šajā mākslas (gribas tā domāt)  radītajā brīdi.

 

Komentāri (0)  |  2013-03-19 15:47  |  Skatīts: 712x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ