Svētku noskaņa teātra ēkā. Pirmizrādes diena –Izraēlas režisors Jevgeņijs Arje iestudējis savas valsts autoru. Ja paskatāmies tuvāk, tad uzveduma radošā vadība ir ar īstu padomju kultūras iizglītību, bet vai nu turpinājusi vai uzzsākusi radošo darbību Iizraēlā. Tātad varam runāt par padomju ebreju mākslinieku-emigrantu interpretāciju ebreju autora Hanoha Levina lugai.
Atbilstoši tam, ka izrādes tapšanu atbalsta Izraēlas vēstniecība, bet mecenāts ir Kirovs Lipmans, arī skatītājos daudz šīs tautas pārstāvju. Gandrīz puse no latviski runājošās skatītāju grupas ( tas- pēc maniem novērojumiem). Vietu ierādītājām rokās programmiņas ar plašu izklāstu gan par izrādes režisoru, scenogrāfu, mūzikas veidotāju. Arī dramaturgu,kura veikums- ap 50 lugām.
Uz vāka- klauna attēls ar reālu, piestiprinātu sarkanu klauna degunu. Vēl skatītājus nelaiž zālē, vēl aiz durvīm dzirdamas mūzikas skaņās pirmizrādes noskaņu nervozitāte uz skatuves. Tad skaņas noklust, no skatītāju zāles iznāk mūziķi ar instrumentiem. Skaidrs- būs retums mūsdienu teātra dzīvē- dzīvā mūzika! Vēl pēc mirkļa mēs tiekam skatītāju zālē. Veroties uz skatuvi, skatam atklājas ļoti plaša un ne ar ko neaizpildīta skatuves telpa..Sānus un aizmuguri sedz platas (ap 1,5-2 metri) tādas kā pelēka ietinamā papīra lentes. Šķiet, izrādes laikā tās varētu tikt efektīgi norautas un skatam pavērties kas pilnīgi cits.
Telpa,ko uz skatuves iekļauj šīs sienas- slīpa tasinstūrveida plakne ar slīpumu zāles virzienā. Arī klāta ar tādām pašām papīra sloksnēm.
Trešais zvans, uznāk un orķestra bedrē iekāpj mūziķi, kas, nokļūstot darba vietā ,skatītājiem redzot , uzliek klaunu degunus un tipisku ebreju valsts vīriešu atribūtu –melnas platmales. Pieteikums uz nosacītību un norāde uz norises vietu?
Izrāde sākas, un mēs redzam aktierus vairāk vai mazāk klasiskos klaunādes ietērpos,k uru atsevišķas detaļas neļauj aizmirst- tā ir klaunāde, kad katrs atveido savu tipāžu, kad norises nosacītību paspilgtina veiksmīgā krāsu trauku un uz skatuves uzzīmētā izmantošana. Kaut dažreiz veiksmīgie atradumi ( Piem. J.Rafalsona varoņa zeķu mazgāšana uzzīmētajā „ uipē” ) ir tik spilgi, ka samazina pārējā nosacītībā darītā vērtību. Gribas kaut ko tikpat spigtu visas izrādes garumā. Līdzīgi kā V.Lūriņš sen,sen atpakaļ uzbūra dzīvu cilvēku ātri izveidotu krēslu E.Maisaka varonim izrādē „ Mirabo” . Tik spilgti, ka citas izrādes detaļas nobāl un nešķiet tik vērtīgas.
Nosacītība sākas ar darbības vietas uzzīmēšanu, kad viss ir neīsts- tapat kā deguni, kā notiekošais klaunādes elementu pārpilnais aktieru tēlojums. Skatītājam ir iespēja pieņemt spēles noteikumus vai nepieņemt. Es pieņēmu, kuaut izrādes veidotāji vienā vietā tomēr „ nodrebēja” – kad pirmoreiz palaida pa skatuvi rotaļu vilcieniņu ,kuru vēlāk veiksmīgi aizvietoja paši aktieri. Varbūt tas- lai dumjākie skatītāji saprastu –kas ir kas? Vai vajadzēja?
Aktieru tēlojums, kad katrs ir mazais „ cilvēks” ar savu dzīvi, -perfekts dotaja režisora Jevgeņija Arjē spēles vidē. Jakovs Rafalsons, kas nemainotires āŗēji, spēlē vairākus varoņus, tā parādīdams šo tipiskumu dzīvē. Galvenos varoņus Jakišu un Pupči atveido Anatolijs Fečins un Jekaterina Frolova. Divi mīlas alkstoši un viens otru kā vērtību nesaskatoši klauni ,kuru vēlme pēc fiziskas ,īstas mīlestības vai seksa ir tik patiesa. Bet ko darīt, ja Jakišam uz Pupčī vienkārši nestāv, bet ir „ uz pussešiem” Jā, jūs nepārklausījāties- šī ir galvenā izrādes problēma, ko risina kopā visi tēli jeb dzīves klauni. Neticu, ka kaut ko tādu var uzvest uz latviešu skatuves un latviešu vidē tēlotu. Atskanēs- kā gan tā var! Šeit palīdz skatītāja atsvešinātība no vides –jūdu ciematiņiem (trīs gabali ar ļoti līdzīgiem, tikai garumā dažādiem nosaukumiem) no īstuma ar klaunādes elementiem- ārējiem kostīmos un teatrāliem darbībā. Izrādes veidotāji katram aktierim viņa klauna uznācienā dod iespēju solo numuram, kas veiksmīgi tiek izmantots. Gan Vadima Grosmana un Tatjanas Lukašenkovas Jakiiša vecāku pārī, gan Dmitrija Palēsa un Olgas Ņikuļinas Pupšes vecāku pārī. Atšķirīgi, bet vienoti vēlmē katri savu atvasi "sapārot". Ko vērts ir skats, kad daudzo sejas plīvuru ( ja tos tā var saukt) noņemšana. Tāpat sev doto laiku un tekstu pilnībā izmanto arī sievasbrāļa atveidotāji ( Jevgenija Čerkess un Andreijs Možeiko šajā lomā vienīgie dublējas)- tāds barona Minhauzena, viduslaiku musketiera un seskvaroša vīrišķa mistrojums. Žozefīne- tipisks prostiitūtas vārds, bet spēlē- Boiriss Ploskihs! Izcili, kaut muzikālais pirmais numurs, manuprāt „ lec ārā” no izrādes kopējā ritma. Aleksandra Poļiščuka atveidotais mirstošais sirmgalvis Turkvelts ir tik racionāls, saprotot notiekošā neizbegamību, kaut Pupče vēl mirkli viņam emocionāli pasilda sirdi, ja ne augumu- ar domu, bet varētu taču ar viņu. Cik pazīstami. Kaut kas no mūsu vīriešu skata, vērojot sievieti paejam gaŗām- varētu taču kaut kas notikt?
Izrāde ir ļoti fiziska. Prasa daudz fiziska spēka no aktieriem, tādēļ, iespējams, arī vecāku cilvēku lomas atveido gados jauni aktieri.
Tas ,ka izrādē iesaistās kā aktieri un reizē ,savus tiešos pienākumus pildot, Raivo Kokiņš un Srgejs Gorbačenkovs skatītājam ir saprotami un pieņemami, kaut izrādes sākumā izmantotā reālā gulta, kuru beigās tikpat veiksmīgi atveido slīpā skatuves plakne un papīra loksne- man nav izprotama. Tad jau vajadzēja arī to gultu uzzīmēt, bet nevis dabisku mēbeli Kokiņam likt nest iekšā. Gulta un vilciens ir tās divas reizes, kad izrādes veidotaji ir nodrebējuši un nosacītības vietā uz skatuves uzliek kaut ko īstu.
Dzīvas mūzikas orķestris dublējas. Es dzirdēju- četrus no astoņiem mūzikas izpildītāiem. Par pašu mūziku jāsaka, ka ļoti daudzviet ieskanas zināmas tēmas, rodas pārliecība par nevis komponista, bet kompilatora darbu, kad saliek kopā zināmu muzikālu darbu fragmentus. Tas neattiecas uz solodziesmām.
Scenogrāfs devis vidi, kuru aktieri un režisors spēj veiksmīgi izmantot. Interesantas ir slēpti esošās nišas slīpajā grīdā, kuras spēj būt tik daudznozīmīgas!Tātad, jāsaka paldies par labu darbu. Arī režisoram paldies par to, ka izveidoja kaut ko atšķirīgu no tradicionālā un pārliecināja. Kā es esmu teicis- mākslinieks var visu, ja vien spēj savas mākslas adresātu pārliecinat par savu viedokli.
Izrādi noteikti iesaku noskatīties. Ja krievu valoda un netradicionāls skatuves darbs aktieriski un scenogrāfijā nebaida. Tiem, kam svarīgi redzēt reālu dekorāciju un reāluis kostīmus, labāk nevajag iet. Izrāde atvērtām sirdīm, kas gatavas ļauties teātra piedāvātajam. Kirovs Lipmans savu naudiņu nav zemē nometis, bet ieguldījis mākslā- teātra izrādē.
Par režisoru var izlasīt avīzes " Subbota" 12.numurā (20.-26.marts)-intervija 9.-10.lappusē.
Jā, rakstot šīs rindas bija man liela problēma .Gribēju pastāstīt par to labo, ko saskatīju izrādē, un tajā pašā laikā neizstāstīt izrādi, jo to vislabāk skatītāju zālē vērot. Gribēju parādīt to teātra skatītāju, kam šī izrāde adresēta, un pateikt priekšā to, kuriem uz konkrēto izrādi nav jāsteidzas,lai neviltos. Katram cilvēkam ir savi priekšstati par to, kam ir jābūt teātra izrādē, un ir tikai saprotami, ka viss visiem patikt nevar. Šī izrāde noteikti patiks, ja spēj pieņemt nosacītību un spēles veidu. Centieties aiziet un redzēt!
