skribents007.1s.lv

 


Manas vēlmes jaunajai Operas valdei.


Pasakā minētais operas ļaunais spoks vēl gan mēģina lidot ap ministru kabinetu un Melngalvju namu, šaušalīgi gaudodams, bet izskatās, ka mums tīkamais latviskais operas spociņš jau ir iedzīvojies mūsu operā.
Tādēļ, atceroties senākas un jaunākas atmiņas par muzikālo izrāžu vēsturi Latvijā, izteikšu savas domas par to, kādai vajadzētu  būt Operai nākotnē.
 Baleta stiprināšana ir viens no pirmajiem uzdevumiem. Skaidrs, ka dejo tikai tie, kas to mācījušies, tagad tādu ir mazāk nekā padomju laikos, kad laba dejotprasme kaut kordebaletā bija garants dalībai viesizrādēm ārzemēs. Baletskolā ar audzēkņiem tagad problēmas. Tā dzirdēts. Senāk taču ne jau opera kā kolektīvs, bet balets un atsevišķi operas solisti bija mūsu eksportprece. Balets klasiskajās tradīcijās. Cerams, ka šo prasmi Latvijā nav aizmirsuši.
  Dažs piemin to, ka LNO ir maz izrāžu. Skatot izrāžu scenogrāfiju, ir skaidrs, ka dažreiz to ārprātu ir ļoti ilgi jābūvē.  Ja vajag dienu ,lai uzbūvētu dekorācijas, un dienu , lai nojauktu. Ja notiek viena un nevis vairākas viena iestudējuma izrādes pēc kārtas, daudz  izrāžu mēnesī nemaz nevar būt! Scenogrāfi jāmudina veidot tehniski vieglāk, ātrāk uzbūvējamas dekorācijas. Atceros piemēru no LNO vēstures, kad scenogrāfs izveidoja salokāmas dekorācijas, kuras ļoti viegli salikās un izvietojās savās vietās pat pa starpbrīdi.
  Operu iestudējumiem būtu jābūt tādiem, lai tos varētu arī viegli ar visām dekorācijām aizvest uz jaunuzbūvēto Vidzemes ,topošo Liepājas un citiem lielajiem kultūras centriem. Veidot izrādes, kas jau tapšanas laikā ir arī kā iespējama eksporta prece. Lai izrādi atceramies pēc gadu desmitiem. Savukārt operas štata solistu izmantojumam jābūt tādam , lai mēs, skatītāji apzinātos- mums uz vietas arī ir izcilnieki. To var panākt tikai dodot lomas, dodot iespējas. Tikai iebraukušie ekskursanti vai viesmākslinieki nav tik interesanti, ja galvenajām lomām izmanto tikai viesus. Protams, gribētu dzirdēt M.Kovaļevsku šeit, uz Operas skatuve, arī citus. Humoram- ja nemaldos, savulaik kaut kur dzirdēju pašu, pašu pirmo latviešu operu.Mazu, nelielu iestudējumu. Jēkaba Ozola viencēlienu „Spoku stundā.” Senatnīgu saturā, panaivu. Tas varētu būt tāds mazo Latvijas skatuvju viesizrāžu variants. Cilvēki jāiepazīstina ar savas tautas veikumu, lai zinātu, lai apmeklētu, lai nāktu.
  Vizuāli, protams, gribētos redzēt iestudējumā domātā laika posma izpratni, iejūtīgu atveidi. Plikas pakaļas mēdz pietiekoši daudz redzējām jau atmodas laikā, kad  bija gan Aristofāna „Putni” dramatisko aktieru izpildījumā, arī Jaunatnes teātra krievu trupa pēdējos gados ar to pamatīgi pamieloja. Arī ar publiskas izvarošanas skatiem, kad izrādē iesaistītajiem bērniem gados vecākie aktieri ar plaukstu aizklāja acis. Pat tā, ka aktrise intervijā taisnojās, ka nemeklē lomas ,kurās jāizģērbjas. Tas viss ir bijis, redzēts. Nav jauns. Kādēļ atkārtoties un uz operas skatuves? Kas zina teātra scenogrāfijas un kostīmu vēsturi Latvijā, atcerēsies, ka ne vienmēr tie dārgākie materiāli izmantoti, jo teātris ir apmāna māksla. Vienkārši jāliek skatītājam noticēt.
  Ir arī tāds LNO aizpildāms parāds kā operetes. Jā, it kā ne Operas lauciņš, bet tomēr! Man nez kāpēc šķiet, ka ir Latvijā solisti, kas nenogrimtu šajā žanrā. Tiesa, vajag vēl režisoru. Šajā jomā vienīgo , ko iedomājos- Jāni Kaijaku jaunāko ,kas ir aktieris un izrāžu vadītājs Nacionālajā teātrī. Operetēm vajag izcilu horeogrāfi, kas izjūt to, ko vajag. Otras Janīnas Pankrātes vairs nebūs, bet vai nu tā ir , ka neviens nespēs tuvoties viņas kvalitātei. Kad Pankrāti pēc aiziešanas uz Operu nomainīja Inese Čača, arī bija skaista izrāžu horeogrāfija. Tiesa, viņai tagad sniegbaltie gadi, bet varbūt tomēr. Rīgas Tautas operetes dibināšana 2011.gada beigās liecina- mīlestība nav zudusi! Operete ir tas muzikālo teātru parāds skatītājiem, ko pēc Rīgas Operetes teātra likvidēšanas apsolīja atdot. Uz Operas skatuves. Ir bijušas operetes Operā, ir bijušas, bet tādas stīvas. Kas atceras Žannu Gļebovu, Ievu Kepi, , Marinu Zirdziņu, Astru Krēsliņu, Vilni Rakstiņu, Juri Bēvaldu, Jēkabu Krēsliņu, Edgaru Zveju un citas seno laiku operetes solistes un solistus , mani sapratīs. No operas solistiem man Operas operetes izrādē patika A.Lukašuns (slavenais Žilinska Antiņš), arī A.Poļakovs. Operetei vajag mazāku sastāvu, bet labā kvalitātē iestudētai (protams, ja režisors nav Žagars) ir iespējas piepildīt Operas krēslus, priecēt skatītājus, radīt mīlestību uz Operu. Jo arī mana taciņa savulaik veda no operetes uz operu un baletu. Ja tas viss ir vienā mājā, radīsies jauni skatītāji, kas savās ģimenēs audzinās citus.   Man tas īsumā viss. Komentāros variet papildināt. Noteikti es daudz ko esmu nepateicis no skatītāju vēlmēm.
Komentāri (0)  |  2013-09-12 13:53  |  Skatīts: 856x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ