skribents007.1s.lv

 


Latviešu valsts stutētā proza. Literārie baloži .


Rakstnieks raksta, lai viņu lasītu, bet latviešu  šolaiku prozaiķi raksta, lai izdotu savus darbus un pēc tam lamātu lasītājus par to, ka viņus nelasa.   Vai tā nav?

    Būtībā   tā var teikt tikai par tiem, kurus vairāk vai mazāk, bet ar naudu  rakstīšanas procesā   nodrošinām mēs visi –ar savu nodokļu naudu.  Tā ļoti līdzīgi savulaik populārā politiķa Zīgerista pieminētajiem politiskajiem baložiem. Tikai ar rakstniekiem viss notiek nevis saistībā ar vēlēšanām bet grāmatas iznākšanu.

    Pirms grāmatas iznākšanas dižie un varenie latvju autori  teciņiem rikšo uz Kultūrkapitāla fondu, kur rakstiski sit pie krūtīm sev ,lai  dabūtu mūsu visu naudu rakstīšanas procesam. Sak, būs Nobela naudas cienīgs veikums!

    Pēc pirmās tūres seko nākošā tūre-otrais riksis ar publiski kūkumā saliektu muguru, kaut visiem ir labi zināms, ka uzvārdi Oga, izdevniecību nosaukums Mansards un daži citi hipnotiski iedarbojas uz kultūras naudas dalītāju smadzenēm. Šķiet, ka šo uzvārdu  un nosaukumu radītāji ir iekodējuši šajos vārdos mums nezināmu sentēvu spēku, kas regulāri pārvar valsts un reizē visu mūsu naudas dalītāju gribasspēku un … senču vārdu spēks uzvar- īstie senatnes vaidelošu pēcteči  atkal ar parakstītiem papīriem savu  darbu izdošanas apmaksai lepni var iet mājās un  gaidīt iznākam grāmatu.

  Neiznāk jau lielās tirāžās, bet… ļaudis ne īpaši azartiski tās pērk. Bieži jānoceno, jālaiž lētāk, lai kādam vispār ienāktu prātā pirkt.

    Un tad sākas literāro baložu precīza politisko baložu rīcības kopēšana.  Saņēmuši naudu rakstīšanai, izdošanai, autori sāk prasti sakot taisīt uz galvas potenciālajiem lasītājiem, kuri nez kāpēc neizvēlas grāmatnīcā grāmatas, paskatoties- ir vai nav ieraksts par VKKF atbalstu, bet pēc savas- lasītāja patikšanas un gribēšanas Traki, vai ne?

  .   Kaut nevar teikt, ka literāti nedarītu ko varētu, lai pievērstu sev uzmanību. Visas kaut cik pievilcīgās literātes ir jau paspējušas sekot citu mākslinieču paraugam un pabildēties   kailfoto. Ar šausmām gaidu ,kad to darīs tās, kuras apģērbs tiešām rotā.   Kaut- vēl jau var sekot arī literāti vīrieši. Iespējams, ka sabiedrības zilajā daļā tā var rast kādu lasītāju.

  Arī savi intīmie piedzīvojumi tiek izstāstīti tik sīki, ka mani vairs nepārsteidz, ka neķītrību cienītāji labāk izvēlas „augsti literārus sacerējumus’, kuri sit pušu 90 gadu populāros „porņukus”.

   Tikai- vai aiz tā literāti neaizmirst to ,kādēļ top literatūra? Galu galā, ne Rainis, ne Aspazija, ne Akurāters, ne Sudrabkalns, nerunājot par vecāku laiku rakstniekiem, nevilka   publiski   un literāri nost bikses, lai piedabūtu izlasīt savus darbus. Viņiem to nevajadzēja.

    Tagad piespiedu kārtā šos atbalstītos grūdīs bibliotēku plauktos. Lai put! Lai nelasa! Tas rakstniekus neinteresē! Galvenais- lai izdod un maksā! Labi, vai ne? Ja maiznieks tā gribētu lai maksā par kleķi, ko viņš lepni sauks par maizi, un pirkt ēšanai ietu citu maiznieku cepienu- visi situāciju sauktu par nenormālu. Bet rakstniekiem kļeķu ražošana ir ienesīga. Re, tikko  piedabūja valdību ,lai iedod vēl naudu. Nē, ne jau lai mums būtu ko lasīt, bet ,lai izdevniecībām darbs un viņiem-   rakstītājiem nauda. Interese ir tikai par to. Kad kāds to pasaka acīs- attieksme kā kad vilku baram atņemtu saplēstas aitas atliekas. Nepatīkami un dīvaini, bet lasīt-mums ir ko ,jo izdod ne tikai par valsts naudu.

Komentāri (0)  |  2012-07-10 16:32  |  Skatīts: 1232x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ