Iznācis pagaidām vienīgā literārā žurnāla jaunākais numurs. Tam vajadzētu būt notikumam. Padsmit cilvēku interneta komentāros jūsmīgi izsaka prieku par notikumu. Ir arī tādi, kuriem ‘ganoties’ pa literāro vietņu lappusēm žurnālītis ir vēl līdz šim palicis nezināmā zeme.
Ātri uzreiz pāršķirstot lapas, pamanu, ka, atšķirībā no daža iepriekšējā numura, lasītājam redakcija nepiedāvā „māksliniecisku tukšumu” jeb ar teksta izsvaidīšanu pa lapām nenotiek izmisīga numura piepildīšana jebkādā veidā.
Diezgan daudz fotogrāfiju. Sākumā mazliet mulsināja tas, ka atkal un atkal izmanto vienas un tās pašas fotogrāfijas autora vizualizēšanai. Tomēr veidotāju principu sapratu! Liela daļa tekstu autoru ar saviem darbiem sabiedrības lasošajā daļā NAV notikums, viņus vienkārši nezina. Vērdiņu ,Balodi, Vādoni nobildējot katrreiz citādi ievietošanai žurnālā, nejaušam lasītājam saprotami radīsies jautājums- kas tie par puikiņām? Liekot vienas un tās pašas fotogrāfijas, panāk zināmu atmiņā atsaukšanu. Mazliet sajūsmina jauno literātu ģērbšanās paradumi. Ja nezinātu un rakstos nebūtu saprotams, domātu, ka Rīgas jauno rajonu izsitēju un huligānu bandu pārstāvji, kuriem pilnam komplektam vēl katrā bildē vajadzēja būt redzamam papildus treniņtērpa augšdaļai arī semočku paciņai un viņķeļa vai plastmasas alus divlitrenei- pudelei.
Turpinājumā sāksim knābāt literātu kauliņus sīkāk. Redakcijas slejā J.Ozoliņš nav noturējies bez sarūgtinājuma par to, kāpēc rakstnieku darbs (daļas, ne visu) sabiedrībā neinteresē,nesaista. Vienā nejaušā laikam rindā gan pats pasaka- klausītāji dzejniekus dievināja, jo tie pauda sabiedrības nokaņojumu. Redakcija uzskata,ka tas laiks ir noslēdzies. Ja rakstnieki (viņu valsts stutētā daļa) par sevi, un sabiedrība par sevi- nav netikumīgi kaut ko prasīt no sabiedrības,kurai paši spļauj virsū? Cilvēcīskā ētika, ja rakstošajiem tāda piemīt?
Nākošajā rakstā Gundega Repše pretendē it kā uz pirmā raksta turpināšanu autoritatīvākam rakstītājam izsakoties.Tomēr nevienu mirkli Repšei nav drosmes sabiedrības un daļas rakstnieku pretstatījumā meklēt saikni-sabiedrībā literārs darbs-lasītājs. Tiešām, kādēļ gan, ja numura sākumā redakcija saka-lasītājiem jāpriecājas par to ,ko tā saucamie literāti uzkricelē?
Neviens Repšes saskatīts provokators nevarēs neko izdarīt autoram, kura darbi vajadzīgi, kurus lasīs.
Jānis Vādons „Sarunā, kas turpinās” vēl skaidrāk izgaismo problēmu- rakstošie un sevi par talantīgiem, sabiedrībai vajadzīgiem atzīstošie nesaprot-kādēļ tādi nav. Atkal-pats raksts pasaka priekšā. Ja jau ir tik daudz darbu, kas gaida izdošanu, Kultūrfonda atbalstu, kādēļ gan tiem pašiem grafomāniem nav dūšas iet pie Visocka, Kilblokas un citiem, lai savus šedevrus ātrāk darītu zināmus? Laikam tāpēc, Ka bez savu čomu fondā stutēšanas šie autori un darbi nevienam nav vajadzīgi. Drosmes paskatīties, kas sāp sabiedrībai , Vādonim nav. Laikam nāksies arī turpmāk brīnīties- kāpēc klausītāju un lasītāju nav. Arī °Latvju tekstu” žurnālītim.
Intervijā ar dramaturgu Jāni Balodi man saistošs bija pats stāsts par to, kā būtībā zaļš puika bez dzīves pieredzes mēģina par šo pašu maz zināmo dzīvi rakstīt. Ja savu domu, priekšstatu nav, tad jāņem no citiem. Pārsteidz, ka intervijā minētais pierakstīšanas un diktafona teksta fiksēšanas darbs tiek saukts par dramaturga darbu. Šķiet- problēma tā pati kā prozā un dzejā rakstošajiem- rakstīt grib, izglītību arī tādu ieguvis, bet talantu, prasmes iemācīties nevar. Tad nu nākas mācīties un mocīties, mocīt citus. Gribas dramaturga nosaukumu, bet sava- nav. Izņemot gribēšanas. Intervijā kārtējo reizi sajūsmina katra darītāja, kurš neizgāžas(V.Sīlis, E.Seņkovs) nosaukšana par talantīgu. Latvijā strādā tikai talantīgie un tie, kuriem neizdodas. Vai ne?
Par Ineses Paklones „Jūs nemīlat Brāmsu” mana atzinība redakcijai un autorei. Redakcijai- par to, ka mazliet citādi, bet no numura sākuma ieturēto līniju- ‘augstvērtīgie autori un viņus nesaprotošā trulā sabiedrība’ izdevies paturpināt šādā- muzikālā rakursā. Zinot tēlotās sabiedrības iekšieni no 90tajiem, jāatzīst interesantā, vietām par daudz samudžinātā valoda, sabiedrības daļas zināšana. Vienīgi, ja nebūtu pieminēta Rīga, nekas neliecinātu par mūsu, Latvijas sabiedrību. Vienīgi, baidos, ka autorei Paklonei skaļi izskanējusī viņas saistība ar AKKA-LAA var nospēlēt negatīvo lomu personīgā tēla veidošanā. Par darbu-prieks.
Jānis Timošenko ar „Dzelzi” pārsteidza. Stāstījuma veids- ar ekspresīvām, atsevišķām etīdēm, kuras saturiski lasītājs spēj sasaistīt kopā. Tomēr vietām domas skaidrība pazūd. Autors, iespējams, gribēja lasītājam iztēlei dot vaļu. Mana iztēle tad nu sāka strādāt, un darbu uztvēru ,kā nākošgad paredzētā geju un lezbu gājienam sekojošā nekrofilu un narkomānu gājienu karogu. Autora foto atbilstoša- sieviešu kārtas sabiedrības pārstāvēm, sportiskām, izskatīgām, ieteiktu izvairīties no Jāņa un viņa draugiem. Būtībā saturiski nekas jauns-spermatozoīdu spriedzes radīts darbs,kurš transformējies seksuāli perversu fantāziju veidā. Tā top latviešu jaunā literatūra. Vai vajadzīgā? To nezinu.
Kārlis Vērdiņš ar „Pasaules pilsoņiem.”- par tā saucamās dzejas tendencēm kopš 90tajiem. Sajūsmina tas, ka Vērdiņš runā par tekstiem nevis dzeju. Kaut tas ir pareizāk, jo gadsimtiem iedibinātais priekšstats par dzeju un tas, kas tagad ar šo vārdu tiek piedāvāts, ir kaut kas atšķirīgs. Tas nav pārmetums Vērdiņam,jo ,ja viņš grib nepamanīt., izlikties neievērojam visizdotākos mūsdienu dzejniekus kā Kornēliju Apšukrūmu un citus, tad nākas rakstīt par to, kas ir sakricelēts un ne sadzejots.
Pati dzeja! Mūsdienu izpratnē. Vādons. Tāds pēc uzvārda,bet ne saturiski latviešu dzejā, kaut „Latvju teksti’ mēģina vismaz saviem lasītājiem šo autoru pasniegt kā reālu dzejas un domas vadoni. Teksti –īsas mirkļu impresijas, kuras ,manuprāt neko nezaudētu, ja tiktu rakstītas prozā. Diemžēl, pat piefiksējot tekstus, kuri var būt radušies Ventspils rakstnieku mājā, nerodas pārliecība, ka viņi tapuši vairāk kā ,lai pamatotu mūsu visu naudiņas tērēšanu. Paldies Dievam, pēc izlasīšanas atmiņā nepaliek, saglabājot to patiesi augstvērtīgam.
Justīnes Jaunpaulas teksti –garāki kā Vādonim. Šķiet pārdomātāk veidoti, katrā tekstā nav viena mirkļa emocijas, bet neliels sižets(Viesistaba.) Manuprāt, Jaunpaulai nevajag sevi mocīt kā netapušai dzejniecei, bet rakstīt esejas, noveles. Tas būtu viņas lauciņš. Katru no tā saucamajiem „dzejoļiem” pārveidojot varētu tapt laba eseja vai novele. Ko arī novēlu. Nemocīt sevi un lasītāju kā dzejniecei.
Henriks Eliass Zēgners ar „Pirms miega”- vēl viens treniņbikšu kultūras dzejnieks bez izpratnes par dzeju un milzu aplombu. Teksti, kuri varēja nebūt un kuriem nevajadzēja būt publicētiem. Piedod, autor, bet semočku graušana Tev vairāk piestāv kā tekstu rakstīšana, lai lepni sauktu par dzeju. Varbūt vispirms apgūt dzejas pamatus un tad- uz žurnālu?
Osvalds Zebris- vēl viens treniņjakas stila cienītājs ar „Pakalnē.” Vārdi samargoti diezgan veikli, kaut varētu vēlēties teksta dabiskāku plūdenumu. Šķiet, nav piestrādāts. Darbs labs, kaut vēlētos vieglāk uztveramu sižeta līniju,saprotamāku tēlu sistēmu. Autoram piemīt daudziem raksturīgais paštaisnums-kā Im.Kalniņa dziesmā- ‘savējie sapratīs’. Vajadzētu sākt rakstīt ne tikai savējiem ,bet arī savējo pulkā aicināt jaunus. Ar skaidrāku valodu.
Žurnālā tālāk seko tulkojumi un teksti par tulkotiem autoriem. Tulkotu mūsdienu dzeju vērtēt-murgs, jo- kas zina , cik tur no tulkotāja, cik no autora. Poļu valodu nepārvaldu, tāpēc nemēģinu salīdzināt, vērtēt. Krinicki- lasiet paši.
Kārļa Cīruļa saruna ar vācu rakstnieci Katarīnu Haganu interesanta personības izpratnei, arī literāro procesu principiem Vācijā. Ļoti vērtīgi lasīt ne tikai aizrautīgiem romānu lasītājiem, bet arī autoriem. Papildus gan iesaku izlasīt arī šo: https://www.diena.lv/kd/literatura/vacu-rakstniece-katarina-hagena-bez-laba-teksta-ari-tirdznieciba-apstasies-13937991 vairāk par valsts finansējumu un autora paša varēšanu, kas ,protams, nav tīkami ‘Latvju Tekstu’ redakcijai. Paldies Zebrim un Kultūras Dienai par seno interviju. Kā redzam salīdzinot- žurnāla intervija, zaudē.
Par spoku stāstiem latviešu gaumē runā Bārbala Simsone. Interesanta, jaunu auditoriju piesaistoša tematika, daudz faktu ,piemēru. Raksts mudina dažu labu minētu darbu lasīt ,iepazīt šo latviešu literatūras daļu.
Tāpat prieks par analizēto latviešu fantastikas literatūru Daiņa Leinerta tekstā. Viņš ir piekasīgāks par Simsoni, varbūt vairāk gribošs lasītājs,bet tas ir tikai apsveicami. No šī raksta nezinātājs gūs arī informāciju par fantastikas darbiem, kurus lasīt. Gribēju gan, lai autors piemin arī V.Mihailovu, kurš būdams krievu rakstnieks, strādāja Latvijā, darbos izmantoja atsauces uz Latviju. Manuprāt- padomju laika spēcīgākais padomju fantasts, kurš izkāpa no žanra, lai vēstītu par cilvēku.
Savukārt recenzēt recenzijas gan neuzskatu par vajadzīgu. Lasiet, domājiet, piekrītiet, interneta komentāros strīdieties! Nav viens pareizais viedoklis. Ir katra viedoklis, kuriem apkopojoties, veidojas sabiedrības viedoklis.
Kopējas pārdomas pēc izlasīšanas. Par autoritāti. Cik autoritatīvi sabiedrībā ir pārstāvētie autori, viņu viedokļi? Cik būtisks sabiedrībā ir viņu teiktais.? Jāatzīst, ka pagaidām- nebūtiski ietekmējošs. Sekojoša doma- cik tādā gadījumā literāros procesus ietekmējošs var būt šāds lielā mērā pašapmierināti eksistējošs pašslavinošs žurnālītis? Kaut, salīdzinot ar iepriekšējiem numuriem, ir zināms progress- sāk zust eiforijas migla no lappusēm .Paldies par to.
