skribents007.1s.lv

 


Divas dienas Dailē ar amatierteātru labāko!


.„2013.gada izrādes”  fināla 1.diena Dailes teātrī.
 Šogad, tāpat kā pagājšgad, Latvijas amatierteātru labākās izrādes 12. un 13. aprīlī redzamas Dailes teātra mazajā un kamerzālē . Tiesa, ar vienu izņēmumu, Balvu Tautas teātra H. Vuollijoki „Jaunā saimniece” jau 9.aprīlī kā fināla izrāde tika rādīta Balvos. Kāpēc – nezinu, bet žēl.
Tagad atsauksim atmiņā pirmās dienas izrādes un centīsimies saprast esošās tendences amatierteātru labākajos iestudējumos. No pirmās dienas, 12.aprīļa sešām izrādēm trijām saistība ar latviešu autoriem. It kā puse, bet divi, Mārtiņš Zīverts un Lelde Stumbre, izpelnījušies lugas iestudējumu, savukārt Blaumanis- „Paradīzē”-dramatizējumu.
Sāksim pēc kārtas. Pirmais- Ventspils teātris  ar A.Čehova „Kaiju”. Režisors Agris Krūmiņš. Sākotnējā izrādes ļoti vienkārši Inta Sedlenieka veidotā norises vieta turpinājumā tiek piebūdāta ar dažādiem zviļņiem, krēsliem, no kuriem dažam izrādes darbībā tik maza būtiska nozīme, ka žēl teātra ,kuram viss tas jāved līdzi. Viens transformejams postaments tika grūštīts pa skatuvi, mēģinot izmantot skatuves norisēs. Cik skatviski  tīri bija pirmo daļu skati, tik nesaprotami piekrauta ar mēbelēm –pēdējo daļu norises vietas. Izrāde- divās daļās ar starpbrīdi. Pateicība A.Krūmiņam no Dailes bufetes garantēta. Kostīmi- Danas Maļavkinas veiksme.
Klasika, kurā ventspilnieki negrima, kaut pirmās daļas rimtās lauku muižiņas norises brīžam skatītājam ļāva atslābt.. Toties otrā daļa skatītāju paņēma aiz.... . Cik Trepļevs ((Kaspars Doniņš)  bija klusas mīlas pilns, tik paviršais sieviešu kolekcionārs Trigorins (Olafs Indersons) viņa kvalitatīvi pārākais konkurents. Arkadinas lomā spoža savā egoismā bija Vija Draviņa. Sorins (Antars Grīnfelds) ar pēķšņo un vēlo dzīvošanas vēlmi kā Trepļeva nākotnes vīzija. Tikai Sorinam vismaz bija kaut kas. Ilmāra Heniņa Šamrajevs kā tāds loģiskais pamats visu personāžu kaiju lidojumam pa dzīvi. Acīmredzami Vitas Kaudzes atveidotā Šamrajeva sieva- tāds stabilas ģimenes paraugs (vienīgās iestudējumā). Savukār Maša (Vita Vītola) ,skolotājs Medvedenko (Jānis Birznieks) precīzi atveidoja pāri, kas satiekas, vienam to gribot, bet otram- jo nekas labāks nav iespējams. Autora dotās dažādās iespējas dzīvot ir kā uz delnas Ņinai Zarečnajai (Kristīne Treigūte) izvēloties savu nākotni. Izvēle, kas būvēta uz ārējiem, virspusīgiem priekšstatiem Ņinu noved pie –nekā. Sirdij- nekā.  Noteikti japiemin  ārsts Doms, kuru veiksmīgi pašironisku un skumji visu vērojošu  atveidoja Raimonds Feldmanis.
Pustumsā notiekošās skatuves pārbūves un nelaimīgā sākuma podesta stumdīšana par labu izrādei nenāk.Cik sākums bija minimālsitiski iekārtots, tik vēlāk skatuve tika pieblīvēta ar mēbelēm, o kurām daža varēja vispār nebūt.
 Kopumā labs klasikas iestudējums, kura pirmā daļa nogurdina skatītāju. Manuprāt, tā izrādi var veidot tikai tad, ja režisoram aizmugurē stāv Čehovs, kura vārds skatītājam nemitīgi atgādina- tā ir klasika, varbūt es, skatītājs vēl neesmu līdz tam izaudzis. Kā dzirdēju runājam vienu jaunieti, kas savam vecākajam  brālim teica par pirmo daļu- te nekas nenotiek, nav darbības. Tāds mūsdienu jaunatnes viedoklis, kas jāatceras.
 Grūts darbiņš, ko pateicoties Čehova vārdam un tekstam ventspilnieki paveikuši.
  Otrā izrāde- Rēzeknes teātra –studijas „Joriks” monoizrāde pēc Nikolaja Ļeskova „Sasuku mākslinieka”. Režisore Larisa Ščukina. Monoizrāde,kurā aktrise Larisa Beilo vienkāršajā, skaudrajā vidē- kapu krusti. Stāsta tik gaiši, ka saturiskais stāstījuma skaudrums dzeļ skatītāju sirdi. Šī stāstījuma gaišuma un saturiskā skaudruma pretstats ir aktrises un režisores veiksme. Senie Krievijas dzimtbūšanas  mākslinieku likteņi, kad cilvēks tikpat nenozīmīgs kā aktieris toreiz īpašnieka grāfa rokās kā šodien teātra režisora rokās. (Šis ir mans salīdzinājums, izrāde pamudinaja, par ko istudējuma autores noteikti nebija domājušas.) Izrāde krievu valodā, kas saņēma daudz, daudz aplausu un Rīgā noteikti būtu skatāma atkārtotās viesizrādēs. Augstākā mazformāta izrāžu teātra kvalitāte! Manai draudzenei Lianai Langai–Bokšai šo vērtējot, izspruktu visi iespējamie epiteti. Izrāde to pelnījusi. Tik daudz skatuvisko atradumu.darbību, kas nav pašmērķīgas,darbību un stāstījumu rosinošas. Ko vērti priekšautu mezgliņi kā mazas pirkstu lellītes! Cik sākotnēji baiss likās skatuves iekārtojums ar krustiem (kapsēta), tik izrādes beigās tas šķita loģiski, saprotami, pat mīļi. Un ne jau tāpēc, ka es kā vecs cilvēks tajā redzēju savu nākotnes piestātni. Bija ļoti, ļoti labi, redzat afīšās šo izrādi, ejiet!
  Jūrmalnieki režisora Imanta Jaunzema vadībā ar Leldes Stumbres „Spalvām”. Mūsdienu latviešu dramaturģijas dzīvā klasiķe ar mazformātu. Vienā mājā dzīvojošas divas māsas , no kurām viena precēta, bet bez bērniem, otra ar trim bērniem, bet neprecēta. Plus vēl kaimiņš, kas ierodas, lai atzītos mīlestībā trīsbērnu māmiņai. Tāds īsumā sižets. Izskatās, ka ieguldīts milzu darbs, lai, manuprāt, neveiksmīgo dramaturģisko materiālu padarītu kaut cik skatāmu. Jo tipiski Stumbrei neirastēnisku dzīves dīvainīšu bremzēta dzīves uztveres un vēlmju riņķošana, kad desmit minūtēs visa problēma skaidra, bet nav skaidrs, kāpēc cilvēks, kas grib rīkoties, nerīkojas. Lai pastiprinātu to, ka darbojošās personas ne no šīs pasaules, katru raksturo savs putna brēciens. Tas, ka radošajam sastāvam bija problēmas ar skatītāju iekustināšanu, liecina skatuviski izmantotais aktrises izģērbšanas skats. Jā, partneri meiteni pagrieza ar muguru pret skatītājiem, bet tomēr atkailināšana šoreiz izskatās kā izrādes veidotāju izmisuma solis, kaut man kā pavecam vīrietim, protams, vērot puskailu jaunu aktrisi ir patīkami. Tikai... Ko tas dod izrādei? Ja nu vienīgi glābj sākuma daļas kuslo dramaturģiju. Aktieri protams strādāja precīzi, izmisīgi no nekā veidojot izrādi, kuras otrā puse liecināja- ja ir ko spēlēt, arī aktieriem vieglāk un skatītājiem interesantāk. Daniels Amčislovskis praktiski bez vārdiem, atveidoja veci, kuru visas grib. Vismaz tās divas „visas”, kas darbojas izrādē. Mārtiņa Pikas atveidotais Reinis- tāds maza mēroga pasaules glābējs, kas šoreiz grib glābt trīsbērnu māmiņu., kuru mīl. Daces Brokas Lauma – mīloša nemīlošu vīru. Cīnās par savu mazo pasaules un laimes daļu.  Gundegas Baušenieces Elīna- tā, kuru grib visi izrādes veči (Kaut Reini īsti par veci nevar saukt.). Emocionāla būtne, kas ne īsti grib bērnus, vairāk tas izpaužas vārdos. Arī – paldies aktrisei par drosmi atkailināties mākslas vārdā.  Noteikti, režisors un aktieri izdarīja maksimālo, ko ļāva dramaturģija. Tam tika izmantots skapis kā aiziešanas un atnākšanas vieta, sēdēšana uz skapja. Tam visam nebija jāmeklē loģika, jo tās nebija tekstā. Tad nu Jaunzems arī veidojis izrādi- jo dullāk, jo labāk. Iesaku turpmāk izvēlēties darbus, kas neliek no ... taisīt konfekti. Skatuves iekārtojums bija tik absurdi neloģisks, arī tā izmantojums darbīā, ka bija pilnīgā saskaņā ar lugas autores dīvaino tekstu. Par ieguldīto darbu un rezultātu- paldies!
  Ogres Tautas teātris rādīja Ž.B.Moljēra „Skapēna blēdības” mūsdienu vidē. Režisors Jānis Kaijaks kārtējo reizi parādīja savu ģenētiski iedzimto operetiskā viegluma izjūtu, kas šajā tāpat kā citās vēlo viduslaiku komēdijās tik nepieciešama! Pārpratumi, mīlestība, pāri , kam problēmas tikt kopā ,bet beigās visi dabonas. Viss tādā dienvidnieciskas saules pielietas Itālijas ostas pilsētiņas gaisotnē, kad visi mīl un grib būt mīlēti. Protams, režisora operetiskā izjūta piemīt arī visam izrādes ansamblim,kad katrs pat masās ir „viens no” , bet reizē- individualitāte.
 Argants(Andris Peismalietis) un Žeronts (Guntars Arājs)  divi tēvi, kas dzīvi dēliem grib veidot pēc sava prāta, bet katrs jau mīl pats ... Sākas pārpratumi, jo arī abu dēliem Oktavam un Leandram ir savi, ļoti skaidri  mīlas nodomi- viņu mīļotās Zerbineta un Hiacinte .Sava vieta – Oktava kalpam Silvestram (Jurim Gasparovičam) un Leandra kalpam Skapēnam (Guntis Kolbergam). Vairāk, protams, Skapēnam. Ja sakām ,ka karali izrādē nospēlē viņa galms, tad Skapēnu kā blēdi ,kuru visi mīl- viss izrādes ansamblis. Spilgti uznācieni ir Amerikas tūristei , ko atveidoja Lauma Straume. Izrāde dzīves gaišuma, prieka, ticības mīlestībai gūšanai, ko palīdzēja veidot  horeogrāfe Dace Jonele (skaisti, temperantīgi , interesanti) , kostīmu veidotāja Ilze Kupča. Gaismas- Jāņa Aperāna ziņā, skaņa- Ērika Evelsona varā. Izrādei grezna programmiņa, kura liecina- sagaidot teātra 50gadi, redzēsim arī citas pasaules teātra vērtības izcilā ogrēniešu izpildījumā, jo smīdināt teātrī visgrūtāk, bet Ogres Tautas teātrim izdodas. Skatuviski nekā daudz- daži saulessargi, apgērbu statīvs, dzudz vietas darbībai.Pārsteidzoši, cik vienkāršiem līdzekļiem panākts bagātīga skatuves iekārtojuma iespaids. Viss uz skatuves esošāis arī tiek izmantots izrādes gaitā. Viss! Par šo iestudējumu gribas runāt vēl un vēl, bet vislabāk- skatieties! Ir vērts!
  Jāņa Ziemeļnieka Strenču Tautas teātris piedāvāja Mārtiņa Zīverta „Melis meklē meli” režsora Andra Liepiņa režijā. Četras darbojošās personas Zīverta veiksmīgi  sapītajā sižetā atveido notikumus trimdas latviešu dzīvē. Kad brūk ģimenes, top jaunas. Līdz brīdim, kad ierodas pagātne Pliksala (Andra Delviņa atveidojumā) personā. Ierodas stabilā, apkārtējās sabiedrības cienītā, ārēji stiprajā Murķeļu ģimenē. Kur blakus dzīvo, īrē telpas Anna (Daiga Beitika), Murķeļa klusā mīlestība vai vismaz patikšana.  Sāpīgi smieklīgais stāsts tiek precīzi atveidots. Cik racionāls, sieviešu sirdis ar naudasmaku verošs ir Murķelis (Linards Kaska), tik pretēji emocionāli tiešs,varens savā vīrietībā ir Pliksals. Jā, trūcīgs izbijis mākslinieks, kas arī tapsētāja darbā daudz nepelna. Pa vidu abiem vīriešiem-  Pliksala un Murķeļa kopīgā sieva Kaja (Vita Ziediņa). Šis četrinieks precīzi un skaidri atveido dažādus cilvēkus. Ironiskā, dzīvi reāli vērtējošā Anna, Kaja, kas no trūkuma tikusi par pārtikušā Murķeļa sievu, Pliksals, kas ierodas pie savas Kajas, kura gan izrādās, nav vairs viņa kādreizējā Kaja.  Ironisks, racionāls, labklājību un ārēju ģimenisku stablitāti gribošs Murķelis. Skatuves iekārtojums-ne nabadzīga, bet arī ne bagāta ģimenes ligzdiņa, kur nelielais priekšmetu skaits piepilda skatuves telpu.  Cilvēku vērtību sistēma, kas izpaužas katrā. Izrāde, kas priecēja, aicinu skatīties, kur vien  redzat tās afišu.
 Kā punkts teikuma beigās- dienas pēdējā izrāde- Blaumaņa „Paradīzē” režisora Aigara Baluļa iecerē. Ļoti muzikāli dejiski ironisks stāsts par mīlestību, uzticību pēc Blaumaņa stāsta. Ar lielu devu parodijas elementu. Darbība, protams, mūsdienās (ne uz baznīcu iet ļaudis, bet kultūras namā pretpīpēšanas lekciju klausīties) . Liels un veiksmīgs horeogrāfes Santas Grīnfeldes darbs. Aijas Treimanes kostīmi- vieglprātīgi krāsaini, koši. Izrādē skan R.Paula dziesmas aranžējumā.
Blaumaņa stāsts- režisoru mīlēts , savulaik arī televīzijā iestudēts, atkārtoti rādīts. Jūrmalnieki veiksmīgi veikuši uzdevumu- jaunā atveidā stāstīt seno ,klasisko Blaumani. Laikam jau pareizi saka, ka pat Blaumaņa proza ir ļoti dramaturģiska. Jā, izrādē milzīgais temps, darbību gūzma ļauj saglabāt savu vietu izrādē Piparu Ievai ( Evelīna Lankovska), Pakulu Annai (Gundegai Baušeniecei), Apsēnu Andžam (Daniels Amčislovskis) ,Piparu  mātei (Aija Treimane), Pakulu tēvam (Ģirts Alsters). Katram ar savu odziņu.
Izrāde veidota ar cieņu pret Blaumaņa veikumu, izveidojot tādu putojoša šampanieša stila izrādi, kas tādiem kā man, kas skatījās sesto izrādi dienā pēc kārtas, ne mirkli neļāva uzmanībai atslābt, smaidam sejā pazust, ik pa brīdim lika iesmieties.
Paldies jūrmalniekiem, īpašs prieks par Gundegu Baušenieci un Danielu Amčislovski, kuri vienā dienā redzēti divās izrādēs pilnīgi atšķirīgi un aktieriski varoši.
Tādi iespaidi par izrāžu pirmo dienu, kas nesa daudz prieka, gandarījuma, vēlmi ieteikt šīs izrādes citiem. Aiiciniet šos kolektīvus ar viņu izrādēm pie sevis, lai tiek daudziem tas prieks, ko guvu es. Šis ir pasākums, kur skatītāji skrien pa Dailes kāpnēm , lai redzētu katru nākamo izrādi. Ieeja taču bez maksas, vietu (īpaši Kamerzālē) nav daudz. Lai otrajā dienā prieka tikpat daudz kā pirmajā.    
 „2013.gada izrādes”  fināla 2.diena Dailes teātrī.
Dienas sākums izvērtās kā tāds teātra bērnu rīts ar izrādēm bērniem un jauniešiem. Man kā vecam cilvēkam, kas jau tuvojas atkal bērna prātam, bija iespēja skatīt savam saprātam un interesēm atbilstošo.
  Pirmā otrās dienas izrāde- Rēzeknes Tautas teātra „Astoņos pie šķirsta”, režisore Māra Zaļaiskalns.  Cerībā, ka neizstāstīsiet tiem saviem bērniem, kurus vedīsiet skatīties šo izrādi, pateikšu, ka sižets ir vienkāršs. Dzīvniekiem un putniem tiek paziņots, ka Dievs ir dusmīgs, būs plūdi, bet izglābšanās iespēja diviem no sugas. Tikai diviem. Izrāde sākas ar trīs kašķīgu pingvīnu parādīšanos(O.Lustiks, V.Dikule, A.Leidums). Ārēji līdzīgu, bet tik atšķirīgu raksturos. Tomēr viņi briesmu brīdī atbilstoši viena latvju politiķa teiktajiem, ir gatavi saspiest kopā muguras. Glābt viens otru. Tāds brīdis pienāk, kad Izglābšanās menedžeris balodis( Ināras Apeles atveidā) aicina divus pingvīnus glābties. Divus, bet ne trīs. Tālākais- burvīga šīs problēmas risinājuma apspēle, kad rezultātā trešais uz Noa šķirsta nonāk kontrabandas ceļā-milzīgā koferī.  Pēc tam šīs slēpšanās izspēle.. Pāri visam – Noa(Kaspars Balodis) , kas visu  vēro. Skaista, krāsaina (Tērpos noteikti!) izrāde bērniem un vecākiem. Ar minimāliem skatuves iekārtojuma līdzekļiem panākts pietiekošs krāsainums. Mudinoša uz sirsnību, līdzcietību, otra atbalstu. Te- izrādes caurvijošā taurenīša tēma, kad tiek pamanīts un lieliem un maziem skatītājiem padomāt aicina tāda "sīka vienība" kā taurenīts.Par mūsu katra-liela vai maza- rīcības sekām.  Pēc šādas izrādes noskatīšanās nez vai mazais skatītājs otrā dienā gribēs iedunkāt kolēģi bērnudārza grupiņā, bet vecāks darbā- kaut ko nejauši  darbā izdarīt tā, lai pašam labāk, bet uz kolēģa rēķina. Manuprāt, izcila bērnu izrāde, kura izskatījās diezgan viegli aizvedama uz jebkuru vietu Latvijā. Interesējieties!
Otrā izrāde- Liepājas TMKC Jauniešu teātra studijas „Makss un Morics”, režisors Juris Ločmelis. Ne tas senatnīgais un finālā nežēlīgais V.Buša, bet liepājnieku ‘Makss un Morics. Izrāde, kura sākas jau skatītājiem dodoties uz zāli, kad aktieri piedāvā sasist plaukstas, kad lielā nosacītībā un īstenojot principu ‘teātris teātrī” Liepājas jaunieši nospēlēja visus nedarbus. Šī bija izteikta ansambļa izrāde, kur režisors veiksmīgi izmantojis katra aktiera ārējo izskatu. Skola, klase, kas pārvēršas par Maksa un Morica nedarbu stāstītājiem un rādītājiem. Viss notiek it kā improvizējot, rotaļājoties, viegli, tomēr varu nojaust, cik darba šajā vieglumā ieguldīts. Īsti vairāk nav ko piebilst, jo ļoti grūti šādu ļoti labu darbu vērtēt.. Tiesa, izrāde ir bērniem, bet ne ļoti maziem vismaz no 8 gadiem, varbūt pat nedaudz vecākiem. Paldies liepājniekiem, ka V.Buša nežēlīgā fināla nebija. Šajā iestudējumā puiku samalšana miltos nebija vajadzīga. Gaiša, pārdomas mudinoša izrāde.
 Trešā izrāde- Smiltenes Tautas teātra P.Putniņa „Pusdūša” , režisors Agris Māsēns. Izrāde, ko noskatījās pats autors. Bija to vērts. Sākumā smeldzīgs, pēc tam komiski skumjš stāsts par vīriešiem, kas nav izlēmīgi. Ne  attiecībās ar sievietēm, ne citur dzīvē. Jo sievietes tādus audzinājušas. Sākumā es jau padomāju- kā nu tā Putniņš pret savu dzimumu, bet tagad esmu piedevis, jo ja kāds vīrietis ir neizlēmīgs atbildīgā dzīves brīdī , tad tāpēc, ka sievietes- mātes, sievas tādu izveidojušas. Mēs, vīrieši, neesam vainīgi, to visu jūs, sievietes!
 Izrāde ar brīnišķīgiem aktierdarbiem, kur katrs savā lomā precīzs, interesants, komisks. Ļoti laba komēdija izcilā aktieru darbā. Smiltenieši parādīja, ka ļoti labu lugu viņi pārvērtuši izcilā izrādē. Diemžēl izrādes programmiņu nebija, vairāk nevienu izrādes dalībnieku nosaukt nevaru. Jebkurš Rīgas „profesionālais” teātris nobāl smilteniešu priekšā. Lai Dievs dod Dž.DŽ.Džilindžeram vai A. Hermanim kaut reizi pietuvoties smilteniešu šīs izrādes veikumam!
  Ceturtā otrās dienas izrāde Kamerzālē- Valkas pilsētas teātra „Edīte Piafa. Mans leģionārs”.
Režisors, (doktors?) Aivars Ikšelis. Lomās Jevgeņija Kozlova(dziedātāja), Aleksandrs Primaks (leģionārs),Vilis Daņilovs( antreprenieris).  Emocionāls, dejisks (liela nozīme izrādē dejai, kustībai) stāsts par lielu, ilgu mīlestību. Kad divi cilvēki ierauga viens otru, tuvojas, bet ir pārāk atšķirīgi, lai būtu kopā. Viens no viņiem nespēj upurēt otra labā savu dzīvi jeb dziedāšanu.
Skaista, smeldzīga, bet ne ļoti skumja izrāde, kurā arī trešajam, „nemīlošajam”, ir sava, nozīmīga vieta. Atkal izrāde, kura patika, kuru varu ieteikt skatīties vai aicināt kolektīvu pie sevis. Man personīgi mulsināja tikai viens. Es Piafu par skaistu nesauktu, drīzāk neglītu, bet viņu atveidoja izcili skaista aktrise.  Ja A.Primakam pretī stāvētu īstā Piafa, nedomāju, ka viegli nāktos pārliecināt skatītāju, ka radusies mīla. J.Kozlovai āriene izrādē burtiski liek mīlēt, saudzēt , rūpēties. Jā, skatītājiem vieglāk noticēt, aktieriem pārliecināt, uzskatu, ka aktrise ir izrādes veiksme, bet abi aktieri- tas zelta ietvars, kurā šim briljantam rotāties. Visiem, kas vienlīdz pārvalda latviešu un krievu valodu( izrāde abās valodās) skatāms, uz savām skatuvēm aicināms iestudējums.
 Pēdējā otrās dienas izrāde- Aizkraukles Tautas teātra „Ar basām kājām parkā” iestudējums režisora Jura Kalvišķa skatuves izkārtojumā. Nils Saimons tāpat kā vēl vairāki jeņķu autori ir īpatnēji, jo tas, kas amerikāņiem ir komisks, smejams, latviešiem varbūt izsauc izbrīnu, arī nav saprotams.  Jauntapušas ģimenes pirmās dienas savā tikko nopirktajā dzīvoklī (ne jaunā un  labā) ir  tas, kas veido izrādi. Aktieri spēlē labi un precīzi. Jaunais pāris (Laura Kokina un Uldis Dzērve) ir sākotnēji mīlestības un saskaņas pilni. Kopīga dzīve ir kopīga- ar kaimiņu (Viktors Velasko), ar nejaušiem izsauktiem, satiktiem strādniekiem- telefonmeistaru (Albīns Briedis) un Izsūtāmo (Ģirts Ķimelis). Neiztiek bez sievasmātes(  Indra Ķimele) , kas šoreiz laba, mīloša, bet tāpēc ne mazāk nevēlama jaunajiem, kas grib patstāvību. Galvenās skaļā runāšana lejā no sestā stāva kāpņu telpā- tāds neapzināts prieks un vēlme dalīties ar to .Ar viiem, kas klausās, uzklausa, spēj priecāties par šo jauno kopīgās dzīves sākumu.
 Nezinot lugas tekstu un skatoties izrādi, bet vēlāk ielūkojoties par Aizkraukles Tautas teātri esošajā informācijā, man radās nojausma, ka darba izvēli noteica esošais aktieru sastāvs. Ne ļoti jauns. Pati luga, manuprāt, ir pārāk specifiski amerikāniska, lai būtu viegli saprotama Latvijas skatītājam .Man izskatījās, un tagad, atceroties, arī šķiet- bija vietas, kas kārtīgam jeņķim izsauktu smieklu lēkmi, bet mums īsti nav saprotamas, vai tikai vēlāk uztveramas, kad izrāde tikusi daudz tālāk un pat pasmaidīt vairs negribas. Ļoti ātri top skaidrs katras personas būtība, mērķi. Sekojošais līdz trešajai daļai šķita mazliet par daudz vilkts garumā. Iespējams, J.Kalvišķa režisora svītrojošais zīmulis saīsinātu lugu (no esošā 2h45min garuma-ar diviem starpbrīžiem) un padarītu uztveramāku skatītājam. Jā, nopietns, cienījams skatuvisks veikums ar milzīgu aktieru darbu, bet- ne īsti veiksmīga lugas izvēle Latvijas skatītājam.
 Kopumā izvērtējot šī gada izrādes, patīkami pārsteidza režisoru pārorientēšanās no ciešanās, asarās un lamās ietvertām smagām tēmām uz mazliet vieglāk uzveramu formu, saturu, nesamazinot galarezultāta  kvalitāti.
Ja salīdzinām ar to, ko redzēju pagājšgad- tikai vienā dienā, šogad ir lielāka dažādība izteiksmes līdzekļos, autoros. Arī skatītājam ir vieglāk. Jo nopietnas lietas līdz skatītājam var aizvadīt tik dažādi! Režisori to pierādīja. Personīgi man ir tāda klusa vēlme- lai Latvijas kultūras darba organizatori aicina šos iestudējumus pie sevis! Jo rādīt mazāk par 50 izrādēm katru no finālistēm- noziegums. Ir vērts redzēt katram teātra mīlim.
 Pagājšgad redzēju mazāk, bet šogad gandrīz visu, izņemot Balvu teātra izrādi . Redzētais pierādīja, ka afišās ,bukletos rakstītais- amatierteātru neatbilda patiesībai. Viss bija profesionāls veikums, Ja Jaunajā Rīgas, Dailē, Nacionālajā tā nevar, tad tas nozīmē, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji par daudz maksājam subsīdijās, jo 12.,13. aprīlī redzētie kolektīvi bija acīmredzami labāki, interesantāki. Tikai mazāk naudas no valsts dabūjuši. Citu gadu tas amatierteātru nosaukums jānoņem- nesubsidētie teātri vai līdzīgi. Jo Dailes repertuārā profesionālisma daudz mazāk, kā es šajās dienās redzēju.  
 Mēs varam pasmaidīt par tām pirms simts gadiem pa Latviju klejojošām trupām, kas ceļā uz pasaules turneju pa galvaspilsētām nez kāpēc priecēja lauku tirgus pircējus un pārdevējus.
 Šī gada fināla izrādes ir pelnījušas vismaz nopietnu Latvijas tūri. Uz lielākajām skatuvēm.Varbūt pat regulāras vieizrādes Dailē, Nacionālajā, JRT, lai Hermanis, Džilis un Roga redz, līdz kādam līmenim viņiem jāaug, jācenšas līdzināties,
  Jā, nākamgad, ja atkal tāds pasākums būs, neejiet uz to. Vietu abās zālēs nav daudz, es vecs, jūs jaunie aizskriesiet, apsēdīsieties, skatīsieties, bet man nāksies sūkt skumīgi brendiju Dailes kafejnīcā. Tādēļ aizmirstiet visu ko tikko rakstīju. Ja jūs noticēsiet un citu gadu iesiet uz Daili, es varu neredzēt izrādes! Bet es gribu redzēt!  Jo katru gadu ir arvien labāk un interesantāk!    
Komentāri (0)  |  2014-04-14 23:16  |  Skatīts: 1407x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ