skribents007.1s.lv

 


Kāpēc latviešu mūsdienu dzeja neuzrunā potenciālo dzejas lasītāju?


  Aivars Eipurs „Kultūras Dienā”  meklē visu profesionālismā un diletantismā. Varbūt, bet vai tikai? Cilvēki, kuru dzejas lasīšanas pieredze sniedzas vismaz 30-40-50 un vairāk gadu senā pagātnē, atcerēsies dzejoļus, kurus rakstija savulaik populārajās atmiņu kladēs. Arī citos dzīves mirkļos bija neapzināta vēlme pēc dzejas. Domāju, ka nevienam vien, uzskatot mīļoto cilvēku, prātā ir nākuši vārdi:

Man gribējās tevi ieaijāt,
kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pāri tev klāt
kā zaļsirmu vakaru maijā.

  Man gribētos tevi vest un vest
   pa tumšzaļām sapņu pļavām.
  Man gribētos tevi uz spārniem nest
  uz debesīm - manām un tavām...  (F.Bārda)

      Ja paskatās tajā pašā internetā, cik parafrāžu ir tapis, balstoties uz Bārdas vārdiem, emocijām, domām! Tātad dzejnieks uzrunājis!

Arī tautai trauksmainos brīžos dzeja ir stiprinājusi. To skandēja, dziedāja. Atcerēsimies kaut barikāžu laika muzikālās uzstāšanās Doma laukumā. Dziedāja dzeju!

Saviesīgos pasākumos vēl tagad izmanto dzejnieku vārdus, lai skaistāk, skaidrāk, precīzāk uzrunātu otru. Ar svešiem vārdiem, svešu tekstu, kurš uzrunas brīdī ir kļuvis personīgs. Savu svešo tekstu!

  Šobrīd latviešu dzejā par savu auditoriju un lasītāju esamību var būt droša Kornēlija Apšukrūma. Iespējams- vēl kāds. Mūsdienu dzeja ikdienas lasītājam nav vajadzīga! Pat Valentīndienas apsveikumiem internetā iesaka Raini, Veltu Tomu, F.Bārdu, El. Zālīti, Kl. Elsbergu, Im. Ziedoni, O.Vācieti, Blaumani, Čaku, Al. Krūkli. Ne Vādoni, ne citus mūsdienu autorus pat nepiemin! Vai Vādons, jauns puika būdams nemīl, nejūt, ka viņa dzeju nejūt vajadzību lasīt, otram piedāvāt., lasīt? Protams, gan jau ka mīl, bet lasītāji savas jūtas un pārdzīvojumus asociē ar citiem, agrāku laiku autoriem. Vādons, Raups, Zandere vai citi- tikai piemērs. Nosaukt varēja jebkuru citu šodien rakstošo. Galvenais-kur problēma?

Kas ir tas, kas patur atmiņā teksta rindas? Kas ir tas, ko patīk kā sava veida etalonu atkārtoti, pievienojot savas lasītāja emocijas, piedāvāt otram līdzcilvēkam?

  Ideju un emocionālā vienotība ar lasītāju. Tas varētu būt tas, kas piesaista, liek ļaužu atmiņā nostiprināties. Šajā ziņā mūsdienu dzejas autori nezaudē klasiķiem. Varbūt nedaudz, jo emocionāli esot kā Bārda citētajā dzejolī, saņemtu pārmetumus par salkanību. Iespējams, ka salkanums no Bārdas, Raiņa dzejas, kas zināms gadu desmitus, nav salkanums, bet Vādona , Brūvera, Zanderes, Raupa vai citu izpildījumā tāds būtu un tiktu pārmests. Trauslā robeža starp lielu emocionalitāti un salkanumu. Vērtējot klasiķus un tagadnes autorus.

  Formu dažādība. Jāatzīst, ka visi zināmie, mīļākie klasiķu darbi ir ar dažādu rindu garumu, dažādu ritmiku, atskaņām. Pantmēru. Šajā ziņā mīlētajiem darbiem kopīgu standartu jeb veiksmes formulu atrast grūti.

  Vai šādu Raiņa rindu mūsdienu interpretāciju nenorietu visi iespējamie kritiķi.? Ja vien nebūtu Rainis?

Ceriņi ziedēja, kad tu gāji.
Ceriņi ziedēja, kad tu gāji,
Ar ziedu zariņu vēl tu man māji:
Kad ceriņi vīst,
Tad cerēt drīkst,
Tad atkal nākšu, es nākšu.

Nu ceriņus lauzu, nu visi vīta, —
Es skatos pēc tevis ik rīta, rīta,
Un visu dienu, ikdien,
Un vakarā vēl arvien,
Bet nakti, ko tad es sākšu?

Jo nakti, nakti ir grūtāk kā grūti,
Ne miegs, ne nomods nedzesē krūti:
No ziediem pāri līst dārzs,
Es vien tikai bārs —
Ko es sev vākšu?
   

   

  Atceros, savulaik  Kultūras Dienā ievietoju viena cilvēka dzejas darinājumu  bez autora norādes, bet- daudzi baidījās izgāzties, nogānot maz zināmu klasiķa darbu. Jo arī latviešu dižgariem ir grubuļi teksta rindās, neveiklības.

Te nenosauktā autora pakaļdarinājums pa klasiķa pēdām sekojot( savulaik ievietoju Kultūras Dienā minētajā reizē),fragments:

Atļauj man Tevi pavadīt,

Mājokļa durvis skart.

Nevajag mani aizraidīt,

Sāpināt sirdi var.

 

Atļauj man Tevi pavadīt,

Nevajag mani rāt.

Viegli ir otru projām dzīt,

Aizejot- arī sāp.

 

Atļauj man Tevi pavadīt,

Pasmaidīt, roku skart.

Nevajag man tur iekšā tikt,

Brīdi būt blakus. Var?

 

  Ja nezina autoru, nav nemaz tik slikti, dažam pat var noderēt ierakstam atmiņu kladēs,  apsveikuma kartiņā. Ja zina , tad protams, varam noriet. Dzejā šis patīk-nepatīk  visvieglāk  izsakāms. Ar  vārdiem salkans, triviāls un līdzīgiem  kā ar lāpstām var norakt jebkuru tekstu. Protams, ne Raini! Viņu vienkārši nedrīkst!                     Mūsdienās gan raksta, gan publicē, bet cilvēku atmiņā nepaliek, neatceras.

  Kādēļ? Kas ir tas vienojošais, kas rosina atcerēties, atkārtot? Kas ir tas, kas ļauj  viegli paturēt prātā, skandēt? Nenoliegsim, dzeja īsti sāk dzīvot tad, kad no drukātām grāmatu, žurnālu lapām ieguļas lasītāja atmiņā. Kad šie atmiņā saglabātie teksti tiražējas tālāk mutvārdu apsveikumos, apsveikumu atklātnēs, atmiņu kladēs( ja tādas vēl raksta).

  Latvju Tekstu 2011.gada 5.numurā 12.-16.lappuse –tikai dzeja vai teksti.. Dažādu autoru. Cik no tiem pēc izlasīšanas paliek atmiņā?  Vizuāli un  tikai vizuāli –ģeometriskas formas izmantošanas dēļ- žurnāla redaktors Guntars Godiņš. Ne satura un uztveramības ziņā. Tāpat ar citiem, ieskaitot klasiķu godā tikušo Imantu Auziņu.

Uzrunāja un atmiņā iegūla Olga Lisovska  ar īsi veidotām rindām, kuras sākas ar (žurnāla 12.lpp.):

  Liepu lapu lietus,

  Zaļganrūsains zelts,

  Kā no liepas zieda,

  Kā no saules smelts.

Tie, kas ar vārdu un tekstu rīkojas visbrīvāk-rakstot kā grib ,var, prot, nepalika atmiņā, bet Lisovska ar stingros, reāli mākslīgi veidotos pantos darinātu tekstu aizkustināja. Pat nejutu to, ka man traucētu pants, regulārā teksta forma. Palīdzēja gan- atcerēties, atsaukt atmiņā. Saturiski, tagad salīdzinot ar lapā blakus esošiem amatbrāļu darbiem, nešķiet, ka forma autori ierobežotu. Vienkārši un dabiski balsta lasītāja atmiņā. Brīvie ir tik brīvi formā, ka brīvībā izplēn konkrētība, domas skaidrība, precizitāte vārdā.

  Nevaru arī atsaukt atmiņā nevienu klasiķu dzejoli, kurš būtu tautā iemīļots, bet tajā pašā laikā bez stingras uzbūves, panta formas. Varbūt tā arī ir atslēga uz tautas mīlestību vai vismaz vietu lasītāju atmiņā?. Ar autora vēlmi nest, celt lasītāju līdzi sev nevis atgādinot tikai ikdienības žulti un pelēcību, triekt lasītāju ikdienas dubļos, netīrībā. Kā to Zatlera cerētajā tautas pasākumā Likteņdārzā gribēja darīt Māra Zālīte ar žultainām rindām, kuras bija ne īsti Zatleram, ne citiem valdošajiem veltītas. Pati varām mainoties nemitīgi esot piederīga varas elitei, baudot visus iespējamos labumus. Brīdī, kad tauta gaidīja vārdus ,kas celtu, dzejniece atrada sevī vārdus, lai izteiktu rūgtumu par iespējams tūlīt, tūlīt zaudētiem personīgiem labumiem. Laikam tiešām dzejnieks, kas nejūt to pašu, ko tauta, nebūs mīlēts. Kas šo izjūtu nevēstīs viegli uztveramā, atmiņā paliekošā formā, netiks mīlēts. Ne katram tas dots. Ne velti Bārdas, Raiņa, Blaumaņa lieluma autoru nav daudz, un viņiem viss arī nebija izcils. Ir ko atcerēties, citēt, runāt.

  Vēlēsim sev, lai mūsdienās netop dzeja, kura pat pašam autoram nepaliek atmiņā, bet tikai rindas, kuras paliek gan autoru, gan lasītāju prātos, tiek citētas, runātas, pārrakstītas, mīlētas. 
  Autoriem iesaku izlasīt savus un citu darbus ,uzreiz aizvērt tekstu un mēģināt atsaukt atmiņā. Ja sirdij pukstot līdzīgi kā man atmiņā nāca vārdi 'Liepu lapu lietus...' ,tad darīts nav velti, bet ja rodas vēlēšanās vēlreiz atvērt grāmatu, žurnālu, kladi, lai izlasītu- kas tad tur īsti bija? Varbūt tad nevajag kvēli runāt par darba literārām kvalitātēm,  vērttībām, ja šīs vērtības nenonāk līdz smadzenēm, sirdij? .Līdz  potenciālajam lasītājam. Būsim godīgi pret tiem, kuri gaida dzeju nevis tekstus izdevumu lapu aizpildīšanai!  

Komentāri (0)  |  2012-07-14 09:28  |  Skatīts: 1956x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ