skribents007.1s.lv

 


Pamācība kā būt lasītāju mīlētam dzejniekam. Kornēlijas Apškrūmas viena krājuma dzejas analīze.


Labi apzinoties, ka oficiāli par kritiķiem atzīto ļautiņu interesi Apškrūmas kundze tuvākajā laikā neizpelnīsies, uzskatīju par vajadzīgu papētīt- ko lasošā un dzeju runāt, skandēt gribošā sabiedrības daļa vēlas dzirdēt? Zinot esošo situāciju latviešu dzejā, nebūtu brīnums, ja kāds autors censtos iemantot tautas mīlestību, bet ne dažādu valsts atbalstītu fondu pabalstus un tāpat valsts apmaksātas izdotās grāmatas, publikācijas vienīgajā literatūras žurnālā „Latvju Teksti" kopā ar sekojošu honorāru. Protams, ja šo sabiedrības atzinību grib, bet ne tikai naudu un viltotu slavu.
Sākumā doma bija-rakstīt par visu viņas dzeju, bet tad , aptverot to šodienas valsts stutēta tekstdara neiespējamos vairāk kā 20 krājumus, sapratu, ka jāizvēlas viens. Tad nu aizgāju uz bibliotēku un bibliotekārei uzsaucu-Man Kornēlijas Apškrūmas jaunāko krājumu. Izrādījās -jaunumu galdiņā bija uzlikts.
Tad nu apgāda „Annele° izdevums „Liepu un ozolu paēnā." Nevar nepieminēt, ka krājumam uz vāka ir līdzvērtīgi minēti divi autori-kopā ar dzejnieci- Jāzeps Osmanis, kura gleznu reprodukcijas gan papildina, gan palīdz saprast dzejas rindas. Krājumā tiešām ir dzeja nevis saraustītas teksta rindas kā daudziem tā saucamajiem dzejniekiem. Interesanti, ka Osmaņa glezna ir tā, kas lasītāju ievada dzejas pasaulē- vispirms gleznas reprodukcija uz dubultlapas, tad turpinājumā -dzejoļi. 198 lappuses dzejas un gleznu reprodukciju.
Pirmais dzejolis bez nosaukuma vēsta par šo mūsu zemi Latviju. Par to, kas viņā skaists, ,dzejnieces domās nesaraujami saistīts ar vārdu- Latvija. Doma par to, ka Latvija nav kaut kas viens ,bet no daudziem mums svarīgiem veselumiem topošs dzimtās zemes tēls. Katram savs. Dzejniecei-ļoti sirsnīgs, man gribas līdzi runāt viņas vārdus:
Kas būtu Latvija
bez savu mežu
lokiem,
Bez liepu audzēm,
Lepniem ozoliem,
Bez tautasdziesmas,
kura līdzi kokiem
Ir zarojusi
Cauri gadsimtiem?
Dzejolī „Vēstījums" autore turpina iesākto koku tēmu, kurā koki ir karogi-tautai, dzimtajai zemei. Pārsteidz ši spēja runāt dzejiski iedarbīgi, emocionāli, patriotiski neizmantojot skaļus vārdus, saukļus.
Rindās „Apliecinājums"-stingra un negrozāma pārliecība par Latviju( pat vārdā nenosaucot viss skaidrs) kā MŪSU zemi. Latviski runājošo, domājošo, dziedošo zemi.
No zemes tālāk pievēršamies cilvēku vietai, kur dvēseli piesiet-dzejolis- „Mājas dvēsele.' Dzejnieces pārdomas, par to, kas mājai dod to dvēseli, to netveramo, kas mums katram tik svarīgs. Astoņrindiņu pantu izkārtojums ir tik organisks un dabisks!
Pēc autores domām mājai ir ne tikai dvēsele ,bet ari svētība. Par to rindās „Mājas svētība" .Dzejolis bez sakārtojuma pantos. Man šis rindas vēstīja, ka svētība rodas no tām atmiņām, paaudžu saiknēm, kuras vienojas Mājā. Ne ēkā, ne namā, bet MĀJĀ. Tāds rimts vēstījums, kurš noslēdzas ar:
Tā ir svētības aura
nebeidzams vēstījums,
laika kodos par māju
jāsaglabā, kas mums.
Šajā tekstā daži negludumi ritmā bija jūtami, kaut sapratu-autore tos upurēja teksta saturiskajai vērtībai .
Seko četru dzejoļu grupa ar kopēju virsrakstu „Likteņdārzā". Ar šo vārdu var apzīmēt dažādas vietas, bet autore skaidri pasaka-par Kokneses puses topošo atmiņu parku es domāju. Šo četru dzeju rindās redzam, kas ir Likteņdārzs cilvēkiem, kuriem tuvie ir izvestie, izsūtītie. Arī autorei. Es sapratu, ko viņai nozīmē kopējais tematiskais dzejas tēls- iestādītā ābelīte. Kā sveiciens vecvecākiem, mātei, tēvam. Viņai Likteņdārzs ir dvēseļu dārzs, tagad es arī tā šo vietu sāku uztvert. Blakus-gleznas reprodukcija, kura šķiet atsauc atmiņā Likteņdārza malā esošo parku Daugavas malā. Izcila rindu vizualizācija, papildinoša, bet ne ilustrējoša.
Šķiet, tikai dzejnieki spēj runāt par to, ko neviens no viņiem nav redzējis tāpat kā dažs smejas par mīlētāju minēto mīlestību- par dvēseli. „Slavinājuma" rindās par autores izjūtām- kas viņas dvēseli pilda ar spēku, dzimto zemi. Kas ir tās saites vai dvēseles pamats? Daba, kas saskatīta ābeļdārzos, Dzimtenes ainavās.
Mātei daudz rindu veltīts-krājumā tās ir „Šūpļa dziesma." Nekad vēl nebija gadījies tieši šūpuļdziesmas tēls kā māti raksturojošs. Te ir. Kad mātes šūpuļdziesma tik organiski savijas ar dabā apjaustām šūpļa dziesmām un noslēguma rindas vēsta :
Ak , māt, vai šūpļa dziesmā vienā
Vēl reizi savīsies mums balss,
Kad mūža šūpuli reiz manu
Laiks baltās leduspuķēs kals?
Māju jeb mājvietas tēls atkal skan emocionāli rindās „Satikšanās"(18.lpp) ,kad autore sevi personificē kā putniņu, cielavu, kurš nāk veldzēties senču mājvietā. Nav zināms, vai šī cielava pēc mājvietas svētības gara ierodas reāli vai tikai domās. Svarīgi jau ,cik gūst n o tikšanās ar savām un senču mājām.
„Sākumā" iezīmēts ceļš tam, kā cilvēks, dzimta sāk būvēt māju, kas taps, tā autore paredz, par dzimtas mājvietu, namu. Ar ozoliem, mazbērniem. Ar to, kas arī man saistās ar tautas un dzimtas dzīvību.
Sekojošajos divdaļīgajā dzejolī „Kāpēc' un dzejolī „Apokalipse" jūtama dzejnieces smeldze, sāpe, kurā viņa teic par mežiem kā tautas patvērumu, bagātību, pēdējo vērdiņu tautas dzīvotspējai. Virsraksta 'Kāpēc?"' ir jautājums mums visiem- vai nauda ir vienīgā vērtība sabiedrībā, kurā iznīcina paaudžu mantojumu, īsti neko negūstot vietā. Tautai negūstot.
Nākošās rindas „Dievzemīte' (21.lpp) rezonē ar iepriekšējiem emocionālā protesta dzejoļiem, krāšņos dabas skatos tēlojot mūsu zemi. Tas nav pašmērķīgs skaistums, bet tāds, kas autores vārdiem:                   Kas savas tautas dvēseli
                     Grib redzēt saulē celtu.

Skaistums, kas bagātina tautas dvēseli. Arī manu, ja dumjam Skribentam007 tāda ir... „Aicinājums atgriezties." Aicinājums prom no dzimtas saknēm, dzimtajām vietām aizklīdušajiem atgriezties. Blakus- skaists glezniecisks skats ar ceļu , kurš caur koptu lauku ainavu aizvijas līdz kārtīga saimnieka mājām. Ļoti emocionāls Osmaņa gleznojums, kurš it kā turpina dzejnieces vēstījumu par to, ko dzimtā puse var dot- Sakņu , savu sakņu sajūtu.
Savukārt 'Atmodas etīdē", kura nav rakstīta man tik mīļajā panta formā, bet brīvāk , pārsteidz spēja saglabāt teksta ritmu, pat arī vārdu sabalsošanos tādu kā atskaņu veidā. Apbrīnojami, bet patīk. Iespējams ,tāpēc, ka dzejniece ar citiem darbiem pierādījusi, ka perfekti pārvalda arī pantu formu.(26.lpp).
'Skumš ainava"(27.lpp) - par alkšņiem un ozoliem un šiem. Es uztvēru kā rindas par vērtībām. Dzejolis pat tāds kā politisks?! Vai mūsu valdošos aicina:

Dievs, sodi ļaundarus bargi,
Kas gadsimtiem sargāto posta,-
Liec ellē uz kailiem celmiem
Degt mūžīgā ugunskurā!
„Nepierauties malā" tāds interesants domu ritējums, ka tauta tiek aicināta no drošības prom pie ar zeltu vilinošās aizas, kurā var pazust. Ejot prom no latviskā pie zelta aizas. Aizmirstot valodu, paaudžu paaudzēs pārmantotos priekšstatus par to, kā dzīvot latviski.
„Latvijas vasara"(29.lpp) ir himniski gleznojošs vēstījums par to, ko mēs vasarā zinām esam, bet neprotam ieraudzīt. Ieraudzīt ne pierasti zināmu, bet krāšņāku. Tādu, kādu vasaru tagad arī es redzu.
„Atgriešanās' un „Mūžam jauna"(30.-31.lpp.)- stāsts par dabu kā veldzes un spēka devēju cilvēkam. Koks daba- tēli kuri stiprina ar savu krāšņumu, varenumu, skaistumu.
Nākošajā beznosaukuma dzejolī-atklāsme, ka literārais tēls spēku gūst dabā, kas ir viņas baznīca, spēka, svētības, mierinājuma devēja. Īsās, bezatskaņu rindas ir saturiski ietilpīgas, ko novēlētu iemācītiem tiem, kuri nepārvalda pantu un atskaņu formas, bet savu domu vēlas vēstīt citiem, arī drukātā veidā.
Rindas „Mežā" vēlreizējs apliecinājums dabai, mežam kā mierinājuma devējai .Teksts veidots brīvākā divu pantu formā ar atskaņām. Meža-mātes tēlu personifikācija šeit labi saredzama. Noskaņās līdzīgs dzejolis ir „Meža klusumā"(37.lpp). „Dauguļu mežs"(38.lpp) it kā turpina meža tēlu citā skatījumā- ar mūžības pieskārienu. Mežs ir arī glābējs tāda paša nosaukuma dzejolī „Glābējs"(39.lpp)-kur patverties, dvēseli lāpīt. „Dīvainajā krātuvē"(40.lpp) doma tiek turpināta, kad meža kadiķis ir literārā tēla izjūtu, domu, sāpju glabātājs.
„Mierinājums"(43.lpp) -atkal mežs- mierinātājs, spēka devējs. Arī „Lūgums mežam"58.lappusē. Bez nosaukuma rindas 44.lpp.ļauj vaļu tēlainībai, kad brūklenes, sēņu krāsas atsauc atmiņā rūķus ar micēm pīlādžu krāsā. „Meža burvība"(46.lpp)-dinamiski veidotas rindas , kurās personificētās domas izjūt mežu, tā burvību, bet Ņegaiss mežā"(47.lpp)-meža personificējums, kad viņa un dabas varenumā sarūk cilvēks. 48.lappusē divas izūtu virknes par mežu-bezvārda dzejas."Prelūdija"(54.lpp) un divi nākošie dzejoļi ar jau zināmiem dzejas tēliem-mežs, brūklenājs, paeglis mazliet jaunā skatījumā Līdzīgs ir „Tuvība"57.lappusē. „Sapnis"56.lpp.-sapnis kā iespēja izbaudīt dabu, mežu, bērnības, dzimto māju ainavas. Rimts, atskaņās veidots garāks dzejojums. Vienots ar iepriekšējiem noskaņās „Meža mācība"(60,lpp).Arī „Vectēva vēlējums"(61.lpp),kurā jauns tēls- vieds vectēvs, kas aicina nezaudēt saikni ar dabu, ar dzīvo, ar mūžīgo. Līdzīga „Meža dziesma'91.lpp-ar vecajiem paziņām kaķpēdiņu, šūpļa dziesmu, mežu.
„Sūnās"(49.lpp)-plašāk izvērsts sūnu tēls. Mīksts spilvens, sūnu zīds, kas zem sevis slēpj mūžības mirkļus, bet „Novakarē"(50.lpp) emocionāli fiksēta pievakares dabas tēlu mainība, kas citādā dzejas ritmikā un noskaņās turpināta „Vakara panorāma'(51.lpp).Līdzīgs noskaņās dzejolis „Novakare mežā"(59.lpp), tikai vairāk kā mirkļu fiksēšana. „Muzikālā etīde'(74.lpp)- pavasara atmošanās skaņu dzirkstis.
„Pretī rudenim"(36.lpp)- mazliet štampainie tēli, bet interesants ar rudenīgi apcerīgo noskaņojumu. Ar domām par mūžību, dabas norišu neizbēgamību. Pārsteidzoši, bet mazliet pazūd pozitīvi spridzīgais autores možums.
„Burvju vārdi" (41.lpp) ir vēstītāji par gudrību, ko paaudzes nodod viena otrai. Ja prot, zina un grib. Kā pretmets - čūskas tēls, gudrības simbols, kurš padodas senču gudrības priekšā.
Bez nosaukuma rindas(42.lpp) vēsta par dabas norisēm, kuras vienlīdz krāšņas gan dienā, gan naktij sākoties. Jauns māksliniecisks tēls- mēness.
„Vēl"52.lpp jau atkal šūpuļa , dzīves sākuma vietas tēls,kura spēj spirdzināt, bet kuru vajag nosargāt. Blakus- Osmaņa glezna-zaļoksnēja, kopta vieta ar lieliem kokiem un ziedošiem augiem.
„Atmošanās vārdi" un bez nosaukuma dzejolis (64. Un 65.lpp) vēlreiz Apškrūmas stabilo vērtību, tēlu apliecinājums- dzimtais mežs, brūklenājs, cinis ar kaķpēdiņām. Līdzīgas īsas rindas 'Žogs"(73.lpp). 66. un 67.lappusēs- divi dzejoļi- par saiknēm ar dzimto pusi, cilvēkiem, par atvērtību, brīvību, uz kuru noskaņo daba. Domu turpina 68.lpp rindas. 70.lappusē rindas par tuvojošos mūžību un vēlmi paspēt vēstīt meža teikto.
„Bērnības ainava"(71.lpp)-himna dzimtajām mājām, kura kulminē ar vārdiem:
Nav citas balss,
kas uzrunāt tā spētu,
kad mūža lauks pār tuvo pļavu dzied,
jo dzimtās mājas- vieta izredzēta,
kur laika gājums nebeidzami zied.
„Apliecinājums'(72.lpp)-veltījums Palsmanes pusei, tās vērtībām dzejnieces izpratnē.
„Anša Artuma gleznas motīvi"(75.lpp)-apliecinājums mākslas spēkam ,kas atsauc vasaru ziemas sniegu laikā.
Seko četri vietām piesaistīti dzejoļi(76.-79.lpp) „Ievziedā"- Smiltenei ,tās parkiem, „Silvas dendroloģiskajā parkā' un „Smiltenes slimnīcas parkā'- noskaņas , izjūtas, kuras neatkārtojas. Arī „Mācība"-Smiltenei.
Trīs dzejoļi gadalaiku noskaņās(80.-82.lpp). „Rudzu mēnesī'- augusta ražas laika un smaržu apdziedājums. „Salnu laikā"-dabas aizmigšanas laika tēlojums, bet „Rudenī ieejot'- cilvēciski visiem saprotamās negribētās atvadas no siltajām dienām.
„Nostaļģija'(84.lpp) un nākošais dzejolis- par cilvēka un dabas atsvešināšanos, kad draugu attieksme kļūst par izmantotāja, ienaidnieka attieksmi.
„Cūcenes'(86.lpp)- siltas atmiņas par pēdējām sēnēm cūcenēm, bet „Vidū Ziemassvētki'-dabas un debesu svētku -Ziemassvētku vienībai veltīts. Noskaņās līdzīgas rindas „Ziemassvētku gaidās" 88.lappusē.
Kā līdzi domāšana klasiķei Regīnai Ezerai skan 'Dullums"(90.lpp)- par to, ka uzdrīkstēties vairāk ka citi ir vērts un labi, sekojot savas dzīves ceļa rādītājam-mežam.
„Neapmierinātība" (92.lpp)- parāda jaunas šautnes dzejā- iekšējo cīņu starp ikdienu ar tajā slēpto indi un meža skandēto ideālo ikdienu. Šī ilgošanās ir saprotama, bet 'Saskaņa" nākošajā, 93.lappusē, apliecina atkal meža kā ideālās pasaules veidotāja svarīgumu literārā tēla apziņā:
Kad stresu saraustīta esmu,
Viņš vienīgais, kas izglābt spēj,
Jo dvēselē kā izcirtumā
No jauna saules sēklas sēj.
Slavas dziesma Latvijas lielceļu saimniekiem-ozoliem -darbs „Ozoli'(96.lpp). Ozoli kā vēstures glabātāji, paaudžu saistītāji. Arī „Ozola sāpe" turpina tēmu par vare no koku- cilvēku likteņu vērotāju. koku, kurš ir kluss, bet ne vienaldzīgs vērotājs, jo dzīvs tāpat kā mežs. Mazliet neierasti „Ozola spītībā" (98.lpp) tvirta zibens un ozola 'satikšanās. Liktenis- raksta dzejniece. Savukārt „Pārvērtībās"(99.lpp) ozols personificējas kā dzīva būtne ar savu piedalīšanos cilvēku svētkos- Līgo vakarā. Milzīgu kā nevienam vainagu galvā. Vārdi atrodas ne tikai ozolam, bet arī necilākajam bērzam(100.lpp).
101.lappusē „Pārtapšana"-par mūžīgo mainību, kad arī daļa no senčiem top par ozolu, daļu no dabas, kurš zina vēstīt: Ka Dzimtene
Jāmīl līdz nāvei,
Pat krītot
No pērkona āvas.
„Ticība" nākošajā 102.lpp-turpina ozolu-gadsimtu saistītāju tēmu. Gaidītāju pēc cilvēkiem, kas šai zemei dos jaunu elpu. Ozols un zīle tāpat kā cilvēks un bērns darbā „Atjaunošanās"(104.lpp). 105.lappusē- dzejisks ,svinīgs sveiciens Latvijas bērziem- mūžības svecēm, kuras, autore tā cer.
                       Dzimtenes pakalnos
                       Svētījot degs,
                      arī tad kad aizsaules tumsu
                      Zemes māte
                       Pār mums segs.
Par bērziem tiek atrasti arī citi vārdi (106.-107.lpp) , bet turpat blakus parādās arī rindas pīlādžiem, kas tēloti tiek kā rudeni iespēlējoši orķestri.
Lasot krājumu tālāk, šķiet atrasts vārds katram kokam Arī „Uzticība" (108.lpp) ar vārdiem alksnim, necilajam kokam. Bet šoreiz ne malkas, bet uzticības zemei simbolam. Turpat rindas pūpolkokam, vada savas dienas, lai martā dāvātu pūpolus kā bagātnieks. Dzeja „Pūpolkoks'(109.lpp). Arī 110.lpp teksts.
111.lpp rindas par ievām un to ogām atgādina par ziedu brīnumaino pārvēršanos ogās. Ziedu neparastums. „Ieviņa'(112.lpp)par kociņu, kas nebūdams dižs kā ozols arī ir liecinieks norisēm cilvēku dzīvēs. 113.lappusē vieta gan ievas tēlam ,gan cita autora rindu domu turpinājumam par ķirsi. Arī atgādinājums, ka šodienas sabiedrība zaudē sirdi. Ne muskuli krūtīs, kurš nekur nav pazudis, bet to otru-dvēselisko. Ķirsim veltītie vārdi vēl atrodas (114.lpp) par ziedēšanas skaistumu, putnu dziesmu vietu.
Krājumam jau esot pāri pusei atkal literārais tēls ābele dzejā „Vectēva ābele"(115.lpp),bet ne mazā no Likteņdārza- sveiciens dzimtas cilvēkiem tālumu dusas vietās, bet daudz redzējusī, māju ābele. Pārdzīvojusī gadus kopā ar ābolu ēdājiem. Vēl vārdi ābelēm-gan māju, gan mežābelēm ,atrodas 116.,117.lappusēs.
Krājumā arī divu dzejoļu grupa veltīta ceriņiem (113.115.lpp). Divdaļīgais 'Ceriņu laikā' un „Latvijas ceriņi'. Gan vārdi Smiltenes ceriņiem, kuriem cauri Smiltene smejas, gan ziedēšanas kupenu laiks, Koks ar dzīvības prieku, aicinātājs nebūt vienaldzīgam malā stāvētājam.
Rindās „meklētājs"(121.lpp)- veltījums kastanim, kurš ar sveci rokā cenšas atvest atpakaļ nejūtīgu cilvēku pazaudēto jūtu pasaulē.
„Jasmīni"(122.lpp) -ilgu, trakuma un skurbuma ziedu koki. Jasmīns-nemiera radītājs, gara urdītājs.
Lappuse liepai (123.lpp) ar diviem dzejoļiem. Tēls abos-ziedoša liepa ar smaržām, bitēm. Arī -liepa -koku mūstautas madonna.
„Paeglim"(124.lpp)- divu četrrindu pantu dzeja veltīta lēni augošajam paeglim. Jau otrreiz krājumā autore izmanto arī vārdiņu 'ēcis' ( ēcis apvidvārds 1. Strīdīgs cilvēks. 2. Paeglis, ērcis. ). Savas valodas bagātību šāds lietojums parāda.
„Egles" un „Latvijas egles"-(126.-127.lpp). Stingrās četrrindu pantos divi dzejoļi kokam, kuru sauc arī par lietaskoku. Šoreiz- arī veļu pasaules simbols (atcerēsimies bēru rotājumu tradīcijas). Arī priecīgā Ziemsvētku laika rotājums. Katrā reizē sava nozīme, simbolisms, vēstījums. Līdzīgs egļu un Ziemas kristīgo saulgriežu vēstījums rindās „Bērniņš piedzimis"(128.lpp). Arī „Egles sūtība"(129.lpp) par Ziemassvētkiem un egli, bet citā panta veidojumā un ritmā. „Mierinājumā"(130.lpp) eglei nav zari, bet spārni, sargājoši, saudzējoši.
Rindas „Vilkābelei"(131.lpp) iejūtīgi stāsta par koka mūžu, atjaunošanos caur atvasēm. Mūžību.
Nākošās lappuses rindas (134.lpp) precīzi raksturo autores caurviju tēma krājuma rindās:
Pat kad zvaigznē
vai puteklī
Visumā pārvērsta būšu,
gribētos stūrīti
meža
sev sirdspriekam paturēt.
135.-137.lappusēs- pavasara, dabas atmodas vērojumi. Putniem dzejniece sadzird valodas, arī lāstekām, bet bites vienkārši dzied.
Nākošajās astoņās lappusēs īsas, dzirkstošas domas par dabu, dažiem vērojumiem tajā. Dažādas formā, bet iejūtīgas un sirsnīgas justajā, pārdzīvotajā. Viens skatiens, viens redzējums atspoguļojas precīzās dzejas rindās. Dzejas tēli- birztalu kori, negaiss, kas kā kaķis uzgūlis mežam, Gaujas vītoli, apiņu audze vai dzejnieces vārdiem serpentīns Gaujas krastā, upes krāsa-upeņu vīna krāsa. Dzejniecei daba dzied- birztalas, ceriņi. Arī runā.
„Viedās zīmes"(148.lpp)- ne par pieminēto Dievu, bet augstāko varu, kuras zīmes saliktas visur- mums apkārt, tikai jāmāk tās ieraudzīt. Zīmes saprotot, parādās ceļš uz debesīm. Šai dzejniecei tas noteikti nav kristīgais Dievs. Viņa tiešām vairāk domā augstākās varas jēdzienos, tikai izmanto pierasto un saprotamo Dieva vārdu un nozīmi, kuru gan nenoliedz.
Blakus tajā pašā 148.lpp īsa četrrindīte par debesu varu, kurai spītē dzīvais- šoreiz liepas ,kupli ziedot. Kaut tāpat vējiem spītētu cilvēki savā mūžā!
„Pusnaktī" (149.lpp) vistriviālākie dzejas tēli- zvaigznes Apškrūmas rindās tādi tomēr nav. Burvīgi personificējumi, īsas, tēlainas ainas. Blakus otrā dzejolī- vēl viens mīlestības apliecinājums mežam. Atkal jauns redzējums, jaunas domas.
Rindās „Apbrīna" (150.lpp)- rudens krāsainuma apdziedājums. Dzejniecei tie ir ugunsgrēki, kad vasaras zaļumu nomaina rudens krāsainība. Tā, kas atmiņās esot, ziemā sildīs, dos spēku dvēselei.
Vasaras ,bet dabas un ne cilvēku deju un dziesmu diena- Līgo dzejas rindās 152.lpp. Īsi, saturiski piepildīti. Vēlme saplūst ar dabu -blakus rindās. Vēlme būt dabas atvasarā, un ne vērotājai. Līdzīgas noskaņas rindas ir „Atvasarā"(153.lpp) ,bet atkal jauns skats, jauns dzejisks tēlojums, kas nešķiet atkārtojošs agrāko.
Skarbas bet patiesas rindas veltītas pat datoram (153.lpp). Tas ir kā vientuļnieka logs, sniedzošs informāciju, bet ... ir arī cita pasaule, kurai skatu aizsedz šī bezjūtīgā kaste.
154.-160.lpp- vesela rinda minorīgu, rudenīgu dzejas rindu. „Elēģija", „Septembra elēģija", kā arī citi nav bēdīgi, skumji, bet gan apceroši .kad daba un cilvēks savos vērojumos atpūšas, parādās jauni dzejas tēli- vanags, debesu sērfotājs , dzērve- stabilais rudens tēls citu autoru dzejas rindās Līdzīgas mirkļu pārdzīvojuma rindas „Rudenīgā miniatūra"(158.lpp). Blakus rudens ciemata ainava Osmaņa gleznā. Kad gleznojums skatītājam ļauj pašam iztēlot sīkākas detaļas, turpinot dzejas radīto pārdzīvojumu.
Rudens ar sēnēm. Izrādās, arī dzejā! Ne tikai bērnu dzejā (162.-165.lpp). Kad baravikas ar savu smaržu aicina atpakaļ uz mežu, kur atmiņā ataust bērnība. Sēņu dzimšana kā uzbrukums, kā vesela vienotadarbība, kurā katram sava vieta, nozīme. Lai arī karalieni baraviku neaizmirst, arī citām tiek gan uzmanība veltīta. Ko vērta ir dzejas aina ,kad apšu kundziņi, no flaminfgo sārtākajām spalvām tapuši, dej kadriļu!
Rudens rindu daudz-166.-168.lpp., kur krītošās koku lapas kā visu vasaru rakstītās un tagad, rudenī sūtītās vēstules, kad daba sveic rudeni.
Ziemai veltīto rindu maz.(168.lpp)- tomēr atkal ieskanas vēlme pēc pavasara, pēc atmodas:
Tu man vienmēr
Liecies šīm ābelēm rada-
Vienmēr kāds zariņš,
Kur pumpurā paslēpies rīts.
„Mūsmāju koki" (169.lpp)-par vērtībām, kuras pārmanto paaudzes. Koki, kas iezīmē cilvēku ceļus, koki, kuri nekad (pēc dzejnieces domām ) nekļūs Indrānu oši.
Krājuma noslēguma daļā grupa veltījuma dzejoļu. Gan „Vectēvam mežsargmājās", gan „Ilggadīgajam mežsargam"- (172.-173.lpp) -dziļi personisks vēstījums par to, kādu šo cilvēku zina. Par vērtībām, kuras saglabā adresāts. Mazliet himniski, bet ļoti, ļoti personiski rakstīts. Līdzīgs „Ziemotā jubilejā"(174.lpp), kurā cilvēka mūžs it kā vijas ap sen stādīto eglīti. Tagad- varenu koku.
„Sentimentālajā valsī"(176.lpp) stāsts par spēku, kas jāsaglabā, ejot cauri gadiem. Nezaudējot spēju redzēt, pat ja varēšana ir mazliet zudusi.
'Ojāram Vācietim"- (177.lpp)- centrālais dzejas tēls-Trapenes lapegļu gatve, kas uzrunā, kas personificē saikni ar Dzejnieku.
Daļa no veltījuma dzejoļiem ir acīmredzami 'pasūtījuma' darbi, tomēr Apškrūma dzejas līmeni saglabā. Vai tāpēc ka gan „Kādam mežsargam"(182.lpp), gan „Mežsargi mežsargam"(184.lpp), „Mežu valdniekam"(185.lpp)-visur var runāt par dzejniecei tuvo, saprotamo mežu. Par cilvēku dabā, ar spēju no tās ņemt neatņemot. Mežsargu grupas dzejā ir gan aicinājums nepagurt, saglabāt aktīvu dzīves gaitu, tiek pat salīdzināts ar ozolu, kura darbabiedri ir kā zīles, nākuši no ozola. Būt mežu valdniekam, saglabājot dvēseli.
Veltījums „Vidzemei'(187.lpp)- tīra un gaiša atzīšanās mīlestībā novadam. Dzejas rindas pašas plūst. Vidzemē viss ir vis, vis, vis -labākais.
Krājuma noslēgumā nodaļa „Purva elēģija". Nelielu dzejoļu grupa (190.-198.lpp), kurā galvenais dzejas tēls ir purvs. Līdz šim manā apziņā visnedzejiskākais no visiem, bet ne Apškrūmai. Laikam jāprot ieraudzīt.
Dzērvenāju, kurā ogojot pat akacis top mīļš. Vesela dzejas glezna, kurā purvi (Ar miglu?) kāpj debesīs. Dzeja, kas veltīta purva smaržām. Kuram autoram vēl tāda ir? Pat purva čūska odze dzejniecei ir purva krāšņākais zieds. Dzērvju balsis, kuras ceļ debesīs purvu. Purvu, kurš var sveicinot piemiegt akaču acis, kurš var visu. Ja to saskata redzīga un dzirdīga cilvēka sirds.
Pārdomājot krājumu kopumā, ir pārliecība, ka dzejniece pārvalda dzejas valodu, dzejas tēlus, pantu., ritmu, arī lieto atskaņas(ne visur, bet šīs dzejnieces darbos tas nešķiet trūkums, jo viņa literāri to spēj pamatot). Ja salīdzina ar citiem autoriem ,tad Apškrūmai nav dzejas tēlu bezjēdzīgas drūzmēšanās rindās tikai nosaucošā formā, viņa it kā atver dzejas tēlus, paplašina dzejas attēlu. Tas citiem autoriem sagādā lielas grūtības. Apškrūmai gan nē. Pamanīju, ka vietām dzeja ir ne līdz galam izstrādāta, bet ļoti retas ir tās vietas, kurās dzejniece formu upurē saturam. Viņa tiešām pārliecina, ka tā vajag. Krājumā ir daudzi atkārtojušies dzejas tēli koki, bet autore prot neatkārtoties, prot atrast jaunu dzejolī pēc dzejoļa. Man gan jāatzīstas, ka neskaitot atsevišķus satīriskus dzejoļus (arī tādi autorei ir), iepriekš viņas dzeju nebiju lasījis. Izskatās, ka tagad sākšu. Vismaz pēc nekvalitatīvas 'augstvērtīgās' tekstu dzejas. Dvēseles veldzei, attīrīšanai.
Jā, turpinājumā ir viņas izdevumu apkopojums. Izskatās-nepilnīgs. Tomēr jau esošais pārsteidz un sajūsmina. Iesaku dzejas mīļotājus un pazinējus padomāt. Vai tiešām mums ir publiski jāpaiet garām šādam reāli lasītāju atzītam talantam? Es patiesi priecāšos, ja kāds viņu pārspēs ,bet ne noniecinot, literāri un kritiski neievērojot, bet gan ar reālām publikācijām, iespējams, arī ārzemēs, ārpus Latvijas.

Jūsu Skribents007

Bibliogrāfija:

48. Zemes balss: dzeja.2012. Zvaigzne.208.lpp.
47. Liepu un ozolu paēnā. Annele, 2011.,198lpp
46. Ieklausies brīnumā, ieklausies! Annele, 2010.,126.lpp
45. Klausīties klusumu: dzejas izlase, Zvaigzne, 2010.,213lpp.
44. To mirkli nenotvert: Lilitas Kauliņas dziesmas ar K. Apškrūmas tekstiem, Zvaigzne,2009.40.lpp,
43. Man puķes dvēsele : dzejas izlase, Annele, 2009.,136lpp.
42. Mājvieta sirdī: dzejas izlase, Jumava, SIA "J.L.V.", 2009.287lpp.
41. Gaismas pavedieni: dzejas izlase, ZvaigzneABC,2009.,87lpp
40. Ceļavārdi jaunībai: dzejas izlase, Zvaigzne,2009.128lpp.
39. Nenokavēt svētdienu. Zvaigzne ABC,2008.,239lpp
38. Gadskārtu hronika: dzeja, Poligrāfijas infocentrs.,2008.,139lpp.
37.Uzsmaidīt dzīvei: ieskats dienasgrāmatā, Jumava, 2008. 127lpp
36. Tavā vārdadienā: dzejas izlase, Zvaigzne, 2007,112lpp
35. Solistes jaunie piedzīvojumi: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs2007.,14lpp
34. Baltā ticībā: dzejas izlase, Zvaigzen ABC,2007.126lpp.
33.Tāda ir dzīve. Dzīve ir tāda: atziņas no Kornēlijas Apškrūmas apcirkņiem, 2007
32. Atnāc mani vēl satikt: dzeja, ,Poligrāfijas infocentrs, 2007.,199lpp.
31. Kornēlijai - Mīļumvārdu atgriešanās: Veltījums dzejnieces jubilejai, Gunārs Liedags, 2007.,159lpp.
30. Priekā un skumjās rakstīti panti: dzeja, Zvaigzne ABC,2006.,216lpp
29. Soliste: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs,2005., 2006.,8lpp.
28 Dvēseles akvareļi: dzeja, SIA Lapa, 2005.,199lpp
27.Dzīves un mūžības straumē: dzeja, SIA Lapa, 2005.,160lpp.
26. Ceļazīmes: dzeja, Jumava,2005.,71lpp.
25. Jautrā pirtiņa: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs 2004.8lpp.
24. Olu krāsošana: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs,2004.,8lpp.
23. Spēlmanis: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs 2004.,8lpp
22. Skaistākās mājas: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs 2004.,8lpp.
21. Ezītis: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs, 2004.,8lpp.
20. Meža diskotēka: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs, 2004.,8lpp.
19. Neticamā draudzība: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs, 2004.8lpp.
18. Uzticēšanās: dzeja, Poligrāfijas infocentrs 2004.,199lpp
Atkārtoti izdeva SIA Lapa,2005.,199lpp.
17. Lirika: dzeja, Zvaigzne ABC, 2004.94lpp
16. Tu tinies klusumā: dzeja, Jumava, 2004.,110lpp
15. Ar atdzimšanu Ziemassvētki nāk: dzeja, SIA Lapa, 2003.,143lpp.
14. Ziemassvētki Rūķu bodē: grāmata bērniem, Poligrāfijas infocentrs, 2003.,24lpp.
13. Kaķēna Mura, suņuka Fergusa, gaiļa Pēča ceļojums pēc Ziemassvētku eglītes, grāmata bērniem,Poligrāfijas infocentrs, 2003.,16lpp.
12. Tēvzemē: dzeja, Poligrāfijas infocentrs, 2003.,263lpp.
11. Megazvaigznei Teātra žurkai Kornēlijai: humors, satīra, dramaturģija, SIA Lapa, 2003.,95lpp.
10. Mīlestībā teikts vārds: dzeja, SIA Lapa 2002.,316lpp.
9. Cerību vārti: dzeja, Smiltenes televīzija2001.,252lpp.
Atkārtoti izdeva Poligrāfijas infocentrs.2003.gadā
8. Mīļumvārdi 3: dzeja, Smiltenes televīzija, 2000.,250lpp.
Atkārtoti izdeva Atvars-S, 2001.,250lpp
Atkārtoti izdeva SIA Poligrāfijas infocentrs 2003
7. Vecmāmiņa un mājasgariņš: grāmata bērniem, Smiltenes televīzija, 1999.,22lpp
6. Smiltenei : dzeja, atkārtots, papildināts izdevums, Smiltenes televīzija, 1999.,96lpp
5. Mīļumvārdi 2: dzeja, Poligrāfijas infocentrs 1999.,252lpp.
Atkārtoti izdeva Atvars-S,2001.g.
Atkārtoti izdeva Smiltenes televīzija,2000.,250lpp.
Atkārtoti izdeva Poligrāfijas infocentrs, 2003.,252lpp.
4. Mīļumvārdi: dzeja, Poligrāfijas infocentrs, 1998.,251lpp.
Atkārtoti izdeva Smiltenes televīzija 1998.,251lpp
3. Smiltenei: dzeja, Smiltenes televīzija,1997.,47lpp.
2. Mājvieta: dzeja, 1997.,1993.,190lpp.
1. Mūža acis: dzeja, līdzdalība kopkrājumā, Liesma,1991.,495lpp
.

Kornēlijas Apškrūmas dzeja lasāma daudzos kopkrājumos:

1. Visums sirds un tāpat, grāmata par O. Vācieti, Karogs, 1993
2. Apsveicu, Sol Vita,1993
3. Austra Skujiņa vēstulēs, atmiņās, veltījuma dzejā, Enigma,1997
4. Piedot, māt, 2005
5. Smiltenes laika grāmata, Smiltenes televīzija, 2006,114lpp.
6. Rozes tavam priekam, Zvaigzne ABC,2006,46lpp.
7. Jaunām sirdīm, Annele, 2006, 31lpp.
8. Alūksne, 2007
9. No sirds uz sirdi ,Annele 2007
10. Jaunā laikmeta grāmata, 2007 un citās grāmatās

Publikācijas par dzejnieci (dažas, ko ātrumā varēju atrast):

http://www.albibl.lv/WEB/?go=novadnieki&id=viens&subid=1268749890
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/9272/latvijas-vispopularaka-dzejniece-irkornelija-apskruma
http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/dzejniece-no-paralelas-pasaules-13941832

Komentāri (8)  |  2012-07-25 12:03  |  Skatīts: 7309x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
ardnija* - 2012-07-26 17:59
paldies..:) skudriņas skrien, kad rakstāt

skribents007-ardnijai* - 2012-07-26 18:40
Lūdzu! Un tas ir tikai viens,mans pirmais lasītais krājums. Tagad jau citus meklēšu-sev, ne šai lapai! Tiesa, skatījos izdevniecību cenas. Šis,bibliotekā ņemtais-8Ls,bet ir to vērts. Ilustrācijas-tas būtu vēl viens stāsts. Uz Osmaņa izstādēm jāiet!

dr.eslers* - 2012-08-23 00:32
...kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
bez birztalām ar silu zilām vīlēm? /Ā.Elksne/

ir diezgan liela bezkaunība apzelēt skaisto Ā.Elksnes dzejoli "Mans mantojums" un pasniegt to kā Latvijas mīlestības etalonu. Veltas pūles - par Elksni labāk nebūs. Iesaku izlasīt visu šo dzejoli un salīdzināt. Bezkaunība arī ir nezināt Ā.Elksni, ja tā iznācis nejauši. Citus dzejniekus nelasa tikai grafomāni.

Skribents007* - 2012-08-23 04:51
Vai ''sis dzejolis domāts?

Kas būtu maijs bez zaļām bērzu skarām,
Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm,
Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?

Ar koku saknēm caurausta šī zeme,
Ar koku šalkām piedziedāts šis gaiss.
Un slīd pār mežu galiem saules lemess,
Un ripo mēness ritens zeltainais…

Ko mantojusi es no senčiem saviem?
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.

Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.

Staro citu, vienā no saitiņām zem raksta ir intervija ar Apškrūmu. Viņa nenoliedz līdzību noskaņās, dzejas pasaulē ar Elksni. Dzejoļi tomēr ir atšķirīgi. Ar ritmu,pārējo. Ir arī līdzība.Vai nav tas pats, par ko savulaik runāja mūzikā, kad atrada latviešu komponistu darbus gandrīz pilnībā identiskus pasaulslavenu mūziņu hronoloģisli vēlāk tapušajos darbos. R.Pauls smējis, ka notis ir tikai septiņas.
Tiesa, Apškrūma, 40 gadus nostrādājot bibliotekā nevar nezināt Elksni. Var teikt-apzelēšana, var- līdzība tēmās un noskaņās. Dzejas traks lasītājs neesmu. Pa reizei kaut ko izlasu. Varbūt Apškrūma liecina, ka lasītāji vēlas dzejā šo 30-40 gadu seno dzejas tradīciju.Arī- kā Elksnei, kā citiem.


ilžuks* - 2012-09-11 11:55
Dzejniece K.Apškrūma pati izlasīja jūsu rakstu un ĻOTI nopriecājās par kādu, kas atpazinis viņas domas un dvēseli. Paldies par to viņas vārdā jo viņa ar datoru ir uz absolūtu Jūs, tāpēc esmu pilnvarota nodot šo jauko ziņu Skribentam . Viņa labprāt tiktos ar Jums klātienē, bet tas laikam nav izdarāms, varbūt aizsūtīsiet mazu vēstulīti uz Apes novada Virešu pagasta "Mežrozēm ".Tas gan būtu brīnums. Tā nu mums te pa laukiem klājas.

Skribents007-ilžukam* - 2012-09-11 13:04
Paldies! Noteikti aizrakstīšu. Šobrīd vienai no visizdotākajām rakstniecēm aizsūtīt vēstuli-tas ir giods, ko parasti neuzdrošinātos, jo labi apzinos, ka ļai sarakstītu tādu dzejas klāstu arī nepieciešams laiks, un katra mana rinda varbūt atrauj laiku ,kad varētu tapt kāds jauns Apškrūmas dzejolis.. Vēlreiz-paldies!

vērīgais* - 2012-09-18 23:12
Vidzemei.K.Apškrūma
Visstraujākās upes, viskuplākās liepas
Visdižākie ozoli sētās
Visdaiļākās meitas, visčaklākie puiši
Ir Vidzemes izauklēti
Visgaišākie smaidi vislīksmākās dziesmas, u.t.t
Visstāvākie kalni, visbiezākie meži, u.t.t. - Tas viss Vidzemes izauklēts...
Apbrīna
Cik gadsimtus Latvija dedzina
Mūs pasaulē krāšņākos sārtos,
Kad bērzi, kļavas un ozoli
Stāv kārtējā rudens vārtos.
Nu skaisti, bet tēlu 'daudzveidība " tiešām pārsteidz.

Skribents007* - 2012-09-19 07:40
Ja zina,cik daudz grāmatu publikāciju ir autorei, to, ka arī citiem autoriem ir viņu it kā atkārtojušies tēli,-par to nevajag brīnīties. katra, autoram ir savi 'stabilie" tēli, kuri konsekventi kaut ko simbolizē. Ozoli un kļavas- tie ir tādi paši atkārtojušies tēli mūsu tautasdziesmās-katrs ar savu nozīmi. Gadu simtos nostiprinātu. Te Āpškrūmai tā varētu būt sekošana tautasdziesmas tradīcijai ar stabiliem, tautas un lasītāju apziņān nozīmē skaidriem, noteiktiem tēliem. Ozols- spēks, varenums,ilgmūžīgums,vīrišķais, bet liepa- skaistums,sievišķais? Citi autori paši izdomā šādus it kā visiem zināmus tēlus,bet Apškrūma attīsta tautasdziesmu tēlu sistēmu. Tā domāju.


- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ