skribents007.1s.lv

 


Literāro darbu, arī dzejas, analīze. Viss tas, ko drīkstam gaidīt no latvju mūsdienu dzejas, bet reti sagaidām.


Komentārs:

Tas viss* - 2013-05-26 23:29
ir ļoti labi, tikai es gaidīju, gaidīju, kad atnāks tās solītās vistas, un tā arī nesagaidīju


Dzeja jeb poēzija (grieķu: ποίησις, poiesis) ir daiļliteratūras veids, kura parasti ir rakstīta saistītā valodā un tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Dzeja var būt rakstīta gan neatkarīgi, piemēram, kā dzejoļi, gan arī savienojumā ar citiem mākslas izpausmes veidiem, kā poētiskās drāmas, himnas vai lirika.

Būtībā dzeja ir kā vārdu spēle, kurā dzejnieks spēlējas ar vārdiem, lai radītu to. No tā izriet, ka dzejnieks ir „vārdu mākslinieks”. Daudziem cilvēkiem, kad viņi domā par to, kas ir dzeja, galvenokārt nāk prātā liriskā dzeja. Piemēram, šajā mājas lapā citētais Friča Bārdas „Krēslā.”

Pastāv vairāki dzejas žanri, bet ne vienmēr dzejoļus var izdalīt pie konkrētā žanra. Daži dzejoļi var būt arī attiecināmi uz vairākiem žanriem.

Stāstījuma dzeja izpaužas kā stāsts. Par piemēru var minēt Viļa Plūdoņa poēmu "Eža kažociņš". Pie stāstījuma dzejas pieder arī episkā dzeja, kura izceļas ar ļoti garu atstāstījumu par varoņiem un dieviem. Piemēram, pie episkās dzejas var likt sengrieķu dzejnieka Homēra darbus "Iliāda" un "Odiseja". Latviešiem episko dzeju atjaunot viengabala darbā mēģināja A.Pumpurs ar „Lāčplēsi”.

Cits žanrs ir dramatiskā dzeja, kas izpaužas, piemēram, Viljama Šekspīra darbos. No pēdējiem latviešu autoriem dzejā lugas rakstīja Pēteris Pētersons.

Savukārt liriskā dzeja ir dzejas žanrs, kas nāk prātā vairums cilvēkiem, kad viņi domā par to, kas ir dzeja. Liriskajai dzejai ir raksturīgas atskaņas un ritms. Bieži liriskā dzeja ir par pamatu dziesmu vārdiem. Gan O.Vācieša „Meitene no manas klases.”, gan L.Vāczemnieka „Ūdensrozes”(Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē…).

Ir arī citi žanri, kuros var grupēt dzeju, piemēram, prozaiskajā dzejā un satīriskajā dzejā(Pēdējā- Artava dzeja , arī  Skribenta007 „Reiz literārs konsultants teica man tā”  mājas lapas dzejisko ekspresiju sadaļā).

Dzejas elementi ir prosodija (nozare, kurā pēta dzejoļos esošos uzsvarus, pantmērus un intonācijas), atskaņas, aliterācija, asonanse, forma un izteiksmes veids.

Dzejai ir ļoti sena vēsture, lai gan par to joprojām tiek diskutēts. Dzejas pirmās izpausmes tiek saistītas ar Seno Grieķiju, ar laiku, kad dzīvoja Aristotelis. Šajā laikā dzeja tika izpausta galvenokārt runājot, kā arī parādījās tādi literatūras žanri, kā retorika, drāma, dziesma un komēdija. Tikai vēlāk dzejā parādījās tāda iezīme, kā atskaņas, kā arī to sāka mācīties no galvas. Sākot ar 20. gadsimta vidu dzeja kļuva par fundamentāli radošu mākslas veidu, kurā tiek izmantota valoda.

 

Literārā darba kompozīcijas sastāvdaļas:

1. Ekspozīcija - lasītāja iepazīstināšana ar tēlojamām personām, apstākļiem, darbības vidi, personu raksturojums.

2. Darbības aizsākums (sarežģījums) – notikumi, kas ierosina pagriezienu darbībā.

3. Darbības attīstība (kāpinājums)– vairāku notikumu virkne, kas kāpina un samudžina darbību līdz izšķirošajam notikumam; katrs nākamais notikums aizvien vairāk sasprindzina uzmanību.

4. Kulminācija – izšķirošais notikums, darbība sižeta risinājumā, kas atklāj būtību, piepilda kādu nodomu; darba saspringtākais brīdis.

5. Atrisinājums – risināto notikumu, konflikta, darbības rezultāts, kas atklāj apstākļus un personu rīcības galīgo motivāciju; darbības iznākums.

 

Literāro darbu elementi:

Kompozīcija (no latīņu val. compositio – salikums, uzbūve) - daiļdarba uzbūve, tā sastāvdaļu mērķtiecīgs saistījums un izvietojums.
Sižets (no franču val. sujet– priekšmets) – aprakstīto notikumu secība literārā darbā, kas atklāj vai nu tēlu raksturu un attiecību maiņu, vai notikumu maiņu, kas ieintriģē lasītāju. Sižeta pamatlīniju veido gan sociālās dzīves notikumi, gan cilvēka iekšējo norišu atklāsme dialogā vai monologā. Liroepikā sižeta nozīme saglabājas, bet modernajā lirikā sižeta bieži nav.
Tēma (no grieķu val. thema – pamats, tēma) – notikumu kopums, galvenā ideja, kas atveidota literārā darbā. Dažas tēmas ir mūžīgas visos laikmetos un kultūrās - dzīvība un nāve, mīlestība un naids, cilvēks un viņa liktenis, sapnis un īstenība, uzticība, nodevība, varonība.
Problēma – jautājums, kas skarts lieterārajā darbā. Problēmu var formulēt gan kā jautājuma teikumu, gan kā stāstījuma teikumu.
Ideja (no grieķu val. idea – jēdziens, priekšstats) – galvenā atziņa, galvenā doma literārā darbā (par cilvēka vietu dzīvē, par brīvību, par mīlestību, par sociālo taisnīgumu).
Motīvs (no latīņu val. movere- iedarbināt, kustināt) ir literāra darba struktūras visvienkāršākā sastāvdaļa. Tā var būt situācija, notikums, pārdzīvojums, vārds, skaņa. Motīvs bieži ir mūžīgās tēmas, tādas kā mīlestība, vientulība, skaistais, labais, ļaunais. Motīvs var būt arī kāds tēls vai tēma autora daiļradē, piemēram, ceļš, švešiniece u.tml. Motīva pazīme ir atkārtošanās darbā. Dažkārt to sauc par vadmotīvu. Motīvu nedrīkst jaukt ar tēmu, jo tēma ir tekstā izteiktā ideja, kamēr motīvs ir tekstā vairākkārtēji pielietots elements, kas simbolizē šo ideju. Atšķirībā no tēmas motīvs parādās tieši, jutekliski tēlaini. Dzejā tas saistās ar atslēgas vārdiem, kas palīdz izprast dzejoļa jēgu. Vadmotīvs - galvenais motīvs, tēma, kas literārajā darbā vairākas reizes atkārtojas un pauž tā galveno ideju.
Vēstījums – prozas darba notikumu, darbības apstākļu un attīstības tēlojums, tēlu un to pārdzīvojumu atklāsme, domu un atmiņu formulējums. Prozas darbā vēstījums tiek izteikts trešajā („viņš’) vai pirmajā („es”) personā, daudz retāk otrajā personā („tu”). Vēstījums sastāv no stāstījuma un tēlu runas.
Stāstījums – daiļdarba vēstījuma pamats, pati svarīgākā sastāvdaļa. Stāstījumu veido tēlojums (notikumu un personu apraksts, raksturojums, portrets), pārstāsts un atkāpes – autora vai tēla komentārs, pārdzīvojuma izpausmes.
Tēlu (personu) runa – vēstījuma otra sastāvdaļa. Autors uzskatāmi apraksta apstākļus, situāciju un sarunas partnerus. Tēlu vai darbojošos personu runā izpaužas autora uzskati, dzīves redzējums. Runas gaitā rodas priekšstats par tēlu reakciju uz paša vai citu teikto, par domām un atziņām pēc sarunas; tēlu runa spilgti raksturo tēlu (runasveids, izteiksme, valodas īpatnības) un rada emocionālu noskaņu. Autors var izmantot sajūtu gleznas (redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes).
Konflikts – pretspēku cīņa. Konflikts veidojas starp diviem indivīdiem, starp indivīdu un sabiedrību, pašā indivīdā, pārvarot iekšējās pretrunas, var būt iekšējais un ārējais konflikts. Darbojošos personu raksturi atklājas konfliktā.
Laiks – tēlu un sižeta attīstības ilgums literārā darbā (hronoloģiskais laiks, kad notikumi risinās secīgi, mītiskais laiks, kad notikumi risinās cikliski, psiholoģiskais, kas atklāj indivīda laika izjūtu).
Telpa – tēlu un sižeta priekšmetiskā vide.
Redzespunkts – veids, kā autors, stāstītājs, tēlotā persona skatās uz literārajā darbā tēloto notikumu. Autora redzespunkts pakļauj sev pārējos, dodot tiem lielāku vai mazāku brīvību.
Ritms (no grieķu val. rhytmos – samērs, saskaņa) – kāda elementa (zilbes, vārda, teikuma daļas u.c.) periodiska atkārtošanās. To vieglāk uztvert dzejā, grūtāk – prozā un dramaturģijā.
Intonācija (no latīņu val. intonare – skaļi izrunāt) – pauž autora emocionālo attieksmi pret literārā darbā tēlotajiem notikumiem un personāžu.

 

Dzejoļa analīze ir filoloģijas disciplīna, kas paredz daudzveidīgu dotā teksta analīzi. Dzejoļa analīze var būt dažādu formu: zinātniskā vai brīvā stila (eseja). Dzejas analīzes  pamatuzdevums ir atklāt, kā teksts ir veidots, no kā tas sastāv, kā tas rada katarsi, tā vēsturi un vietu tajā. Dzejas analīzei var būt dažādi mērķi. Piemēram, skolotājs pielieto dzejoļa analīzi, lai skolnieki labāk apzinātos, kā dzejolis sasniedz savus mērķus, dzejnieks analizē dzeju, lai pilnveidotu pats savas prasmes, savukārt lasītājs - lai atklātu visu, ko dzejolis piedāvā un tādējādi gūtu lielāku izpratni par dzejoli.

Dzejoļa analīze ir:

dzejoļa motīva nosaukšana un raksturošana.

dzejoļa liriskā Es pārdzīvojumu raksturošana.

dzejoļa kompozīciju, panta formu un ritmu raksturošana.

dzejoļa tēlu raksturošana.

dzejolī izmantoto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu raksturošana.

dzejolī paustā pārdzīvojuma aktualitātes raksturošana.

dzejoļa skaniskā zīmējuma noteikšana.

dzejoļa nozīme kultūrvēsturiskā laikmeta konteksta

Motīvs. Motīvs ir literāra darba struktūras visvienkāršākā sastāvdaļa. Tā var būt situācija, notikums, pārdzīvojums, vārds, skaņa. Dažkārt motīvus atklāj kā mūžīgās tēmas, piemēram, mīlestība, vientulība, skaistais, labais, ļaunais. Motīvs var būt arī kāds tēls vai tēma autora daiļradē, piemēram, ceļš, svešiniece u.tml. Motīvu nedrīkst jaukt ar tēmu, jo tēma ir tekstā izteiktā ideja, kamēr motīvs ir tekstā vairākkārtēji pielietots elements, kas simbolizē šo ideju. Atšķirībā no tēmas motīvs parādās tieši, jutekliski tēlaini. Dzejā tas saistās ar atslēgas vārdiem, kas palīdz izprast dzejoļa jēgu.

Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu veidi un to raksturojums.

Metafora - Pārnesums uz līdzības pamata. (Piemērs. Zilo debesu pļava.)

Epitets - apzīmētājs, kas tēlaini raksturo kādu priekšmetu vai parādību. (Piemērs. Bāliņam zelta zirgi, dimantiņa pakaviņi.)

Oksimorons - epitets, kas ir pretstatīts apzīmējamam vārdam. (Piemērs. Vissaldākās mokas.)

Personifikācija - cilvēkam piemītošas īpašības pārnesums uz priekšmetu, dabas parādību vai dzīvnieku. (Piemērs. ...un tad iznāca no birzes vējš ar garu, sirmu bārdu.)

Salīdzinājums - divu parādību saistījums, satuvinājums, kas balstīts uz to līdzību. (Piemērs. Kā zvaigznes zilā naktī krīt, tā manas dienas krīt.)

Paralēlisms - blakus tēlotas divas ainas (dabas un cilvēka dzīves tēlojums), kurās uzsvērta abu līdzība vai atšķirība. (Piemērs. Tek upīte riņķodama, iet meitiņa dziedādama.)

Alegorija - pārnestas nozīmes lietošana cita tēla vietā. (Piemērs. Kalējs kala debesīs, ogles bira Daugavā.)

Metonīmija - tēlains atgādinājums, kurā uz abpusējas līdzības pamata kāds jēdziens aizstāj citu. (Piemērs. Abra mani pabaroja.)

Sinekdoha - metonīmijas paveids, veselā vietā nosaukta daļa, daudzskaitļa vietā - vienskaitlis un otrādi. (Piemērs. Vasaras vidiņā, ēdu saldu zemenīti.)

Simbols - tēls, kas nosacīti pārstāv kādu ideju. (Piemērs. Antiņš, Lāčplēsis, zilā ilgu puķe)

Ironija - pozitīvas nozīmes vārda lietojums pretējā - negatīvā nozīmē. (Piemērs. Tikusi māte, tikusi meita, pele lēca pūrā, nolauza kaklu.)

Hiperbola - kādas parādības pārspīlēts tēlojums. (Piemērs. Man bij viena sila bite, kā pelīte pirmu pienu.)

Perifrāze - priekšmeta vai parādības nosaukuma aizstāšana ar aprakstošu tēlu. (Piemērs. Laiks bij man gulēt iet, baltu smilšu kalniņā.)

Paradokss - izteikums, kas krasi atšķiras no vispārpieņemtā uzskata un kas ir pretrunā ar veselo saprātu. (Piemērs. Apiet apkārt jūrai.)

 

Dzejas izteiksmes veidi:

Liriskais es– dzejas varoni sauc par lirisko es. Viņa pārdzīvojumi, izjūtas jāanalizē attīstībā.
Dzejoļa tēli-  kalpo par dzejnieka pārdzīvojuma, viņa attieksmes atklājēju. Bieži vien dabas tēli palīdz atklāt liriskā es izjūtas.
Ritms – uzsvērtas un neuzsvērtas zilbes.
Pēda – ritma pamatvienība. Pēda sastāv no uzsvērtas zilbes un vienas vai divām neuzsvērtām zilbēm.
Pantmērs – vienādu pēdu skaits. Pantmēra pēdas ir divzilbīgas vai trīszilbīgas.
Vārsma – dzejoļa rinda
Pants – parasti 4, 2 vai 3 vārsmas vienā pantā
Atskaņas – skaņu sabalsojums vārsmas beigās. Atskaņas dzejā pastiprina ritmu.
Jambs – divzilbju dzejas ritms, kura pēdā 1.zilbe ir neuzsvēta un 2.zilbe – uzsvēta.
Trohajs – pantmēra divzilbju pēda, kurā uzsvērta 1.zilbe.
Daktils – pantmēra trīzilbju pēda, kurā uzsvērta 1.zilbe.
Aliterācija – vienādu vai ļoti tuvu līdzskaņu atkārtojums dzejas rindās. Latviešu tautasdziesmās aliterācija ir ļoti bieži sastopama.
Anafora – viena vai vairāku vārdu atkārtojums dzejas rindu vai pantu sākumā.
Epifora - viena vai vairāku vārdu atkārtojums vairāku dzejas rindu vai pantu beigās.
Asonanse – mērķtiecīgs vienādu patskaņu vai divskaņu atkārtojums dzejas rindās.
Verlibrs (brīvā dzeja) – dzeja ar dažādu uzsvaru skaitu rindā, parasti bez atskaņām; no prozas teksta tā atšķiras ar raksturīgo dalījumu rindās.
Inversija – atkāpšanās no ierastās secības teikumā.
Izlaidums, elipse
– teikuma locekļa izlaidums teikumā.
Onomatopoēze – skaņas atdarinājums dzejolī.
Divkāršojums vai daudzkāršojums – blakus stāvošo vārdu vai teicienu atkārtojums tajā pašā posmā, piemēram, saucu, saucu, nesasaucu.
Ķēde – atkārtojums, ko veido viena panta beidzamā un nākamā panta pirmā rinda. Latviešu tautasdziesmās ķedes ir bieži sastopamas.
Gredzens – atkārtojums panta vai dzejoļa sākumā un beigās. Ja gredzens aptver visu dzejoli, tad tā ir gredzenveida kompozīcija.
Uzskaitījums jeb sablīvējums – dažādu tēlu vai parādību virkne, vārdu vai teicienu izkārtojums pieaugošā intensitātē, piemēram, uzplauka, atvērās, ziedēja, mira.

 

Lielais P.S.

Kādēļ gan šis raksts? Katrs, kurš skolā senāk vai nesen literatūru apguvis, vismaz daļu no rakstā minētā zina, atceras. Pat pratīs tekstā atrast un parādīt. Ši raksta mērķis ir parādīt to dažādību, daudzveidību, krāsainību, ko varētu piedāvāt arī mūsdienu latvju dzeja, ja dzejnieki zinātu, mācētu pielietot. Turpmāk katram rakstam par dzeju pievienošu atsauci arī uz šim rindām. Lai saprotam, cik primitīva, sekla, dzejiski neprasmīgi veidota ir tā dzeja,  kuru mums cenšas iebarot kā kvalitatīvu. Ja praktiski neko no dzejnieka rīcībā esošiem, pieejamajiem „instrumentiem” neizmanto, vai varam runāt par kvalitatīvu darbu ar atbildību potenciālo lasītāju priekšā? Man šķiet, ka es esmu atklājis drausmu patiesību- viņi vienkārši nemāk, un nav vairs starp literārajiem konsultantiem tādu, kuri mācētu.  

Komentāri (50)  |  2012-08-06 14:36  |  Skatīts: 86359x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
alpiniste* - 2012-09-11 20:52
Beidzot kaut kāds sakarīgs izklāsts par to, kas ir dzejas analīze, kuru var saprast arī bez filoloģiskās izglītības! Paldies!!! Es jau trešo dienu meklējo kaut ko tieši šādu!

Skribents007* - 2012-09-11 21:20
Būs vēlāk dzejas formu paraugi, ar nosaukumiem,bet ar tiem jāskatās- ir vecie lekciju konspekti, bet tagad vajag, lai autortiesības izbeigušās,.
Viss pamazām. Zem raksta esošās iespējas draugiem.lv, Twitterī un Goggle+ var izmantot, lai paziņas arī zina,ka te ir.
Paldies!

Agnese* - 2012-10-03 22:44
Jums patiks http://www.liis.lv/latval/stilistika/roz1.htm

Skribents007* - 2012-10-03 23:35
Jā, labs teksts. Rozenberga grāmata par šo pašu-valodas stilistiku ir interesanta arī.

T-A-P* - 2013-01-17 20:28
TAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAP

Skribents007* - 2013-01-20 21:21
Cienījamais(ā) T.A.P . Ko jūs gribējāt pateikt? Man kā vecākam cilvēkam, varbūt var skadrāk?

Madara* - 2013-04-17 22:02
Brīnišķīgi! Liels paldies autoram! Beidzot tiešām sapratu, kā jāraksta dzejas analīze!

Tas viss* - 2013-05-26 23:29
ir ļoti labi, tikai es gaidīju, gaidīju, kad atnāks tās solītās vistas, un tā arī nesagaidīju

Jana* - 2013-09-08 20:49
It k'a viss ir gudri un pareizi,bet vai tas jāzina? Lielisko tautasdziesmu sacerētāji no šī nekā nezināja ,bet viņu dzejai tūkstošgadi.Manuprāt rakstītājam jājūt valoda un jāredz krietni tālāk par matreālās pasaules apvārsni ,lai radīti kaut ko tiešām vērtīgu.

Skribents007* - 2013-09-09 06:20
Būtībā vēsturiski viss bija otrādi. Šie apkopotie priekšstati radās no tautasdziesmu rakstīšanas pieredzes. Arī TDZ rrunātājiem, dziedātājiem bija savas likumības,kuru daļa šajā dzejas raksturojumā iekļautas. Visa teiorija bieži vien vieidota, balstoties uz literāro praksi. Savukārt praksē nostiprinās labākais, pieņemamākais.Arī Homēram nebija teorijas grāmatas, bet reālā literārā prakse, kuru izpētot , rodas teorija.

Anna* - 2014-10-17 16:39
LIELS Jums paldies, ir pilnīgi neiespējams atrast jebkādu jēdzīgu informāciju par teksta analīzi! Lielisks darbs!

Kristiāns* - 2014-11-19 22:33
Superīgi! Paldies, man šis noderēs vēl ilgi!

Signe* - 2015-10-18 15:49
Mākslinieciskā saderība, teksta formas īpatnības. (tradicionālais un modernais romāns)
Man teksta analīzē ir dots šāds punkts. Kā īsti to saprast? Kā atbildēt?

Ilze* - 2016-03-05 23:12
Kā sauc to, kad dzejas, manā gadījumā latīņu teksta, katrā pantā atkārtojas pēdējā rinda (Ora pro nobis Dominum)?

Latgalietis* - 2016-04-18 19:54
Manuprāt, tā jau ir litānija, Ilze.

Liene* - 2017-03-24 23:48
Milzīgs Jums paldies! Visa vajadzīgā informācija vienā rakstā, un, galvenais, viss paskaidrots saprotamā un viegli uztveramā valodā.

Lïga Birule* - 2017-05-04 17:22
Es gribu uzināt par tēlotam darbībam

lol* - 2017-05-16 13:15
kaka

bascbsjb* - 2017-05-16 13:15
lllllllllllllllllllllloooooooooooooooooooooollllllllllllllllll

raivis* - 2017-05-16 13:19
ch

koka* - 2017-05-16 13:20
cau te esmu arturs es esmu smird

lol* - 2017-05-16 13:22
lol

elvis* - 2017-05-16 13:23
lol

Saulīt` silta, māmiņ jauka – Abas vienu labumiņu: No saulītes silti rīti, No māmiņas mīļi vārdi.* - 2017-05-16 13:24
Saulīt` silta, māmiņ jauka –
Abas vienu labumiņu:
No saulītes silti rīti,
No māmiņas mīļi vārdi.

UldonsTV* - 2017-05-16 13:26
Hey dārgais lūdzu iedod artūram pa galvu!!



Lapa | 1 [2] |

- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ