Parādījušies pirmie rezultāti un vērtējumi. Tie šeit:
https://www.diena.lv/kd/teatris/jauno-dramaturgu-lugu-konkursa-laureati-rutkevicaa-niklasons-un-svjatskis-13961996?cp=1#comments un https://ltds.lv/lv
Konkurss jauniem vārdiem un darbiem latviešu dramaturģijā. Tā tas –Skribenta prāt, bet žūrija, kuras sastāvā bija Daiga Gaismiņa (LTDS priekšsēdētāja), Rasa Bugavičute (Latvijas Dramaturgu ģildes priekšsēdētāja), Ieva Struka (Mākslas zinātņu doktore, Latvijas Nacionālā teātra direktora palīgs repertuāra jautājumos), Januss Johansons (aktieris, Latvijas Profesionālo aktieru apvienības priekšsēdētājs), Elmārs Seņkovs (režisors) un Valters Sīlis (režisors) vērtēja iespējamos dalībniekus Igaunijas dramaturgu darbnīcām pēc autora izvirzītās tēmas, dramaturģiskās valodas, tēlu raksturiem atbilstošāki mūsdienu teātra valodai. Zinot pēc internetā publicētā par to, kas notiek šādās darbnīcās, apmēram ir arī skaidrs, kas tiek prasīts no dalībniekiem. Spēja neilgā laikā izveidot kā savulaik teica-alternatīvā teātra projektu. Tādu, kur nevalda pārdomātība, bet gan ātru ideju cīņas. Tātad , atlasām alternatīvā teātra veidotājus. Tas būtu labi, bet mani vairāk interesē tas, kāpēc pastāvot profesionālu dramaturgu sagatavošanai Kultūras akadēmijā, ir tikai 13 autoru 15 darbi? Cik no tiem ir akadēmijas mācīto, cik-citu veikums? Daži no tiem, kā teica I. Struka, esot jau redzēti Nacionālā teātra konkursā(pagājušogad). Vai tas nozīmē, ka mūsu dramaturgi pa diviem gadiem tapina tikai vienu lugu? Tas nav par maz? Savulaik dzirdēju jeb lasīju, ka lugas tapšanai 2-3 mēneši esot normāls laiks. Jauniem autoriem ar sešu un mazāk gadu dramaturga pieredzi (konkursa nosacījumos tā tikko atradu) vajadzēja būt vismaz pa 2-3 lugu piedāvājumam katram. Vai tiešām ar vienu lugu- viss? Niklasona „Personas kodu” apskatīju vienā citā rakstā. Vai tad citas netaps? Rutkevičas „Melnais/Resnais” tiks apskatīts. Man šķiet, zinu, kur tas ir. Riharda Svjatska „Cukura tabletes” esot melnais humors. Izlasīsim,kad atradīsim, arī paanalizēsim. Žēl, protams, ka es netieku pie visu konkursantu visām lugām. Tas būtu interesanti. Vai ir dažādība? Jo, būsim godīgi, jaunā dramaturģiskā un skatuiskā valoda ir bijusi vai tikusi meklēta visos laikos(kaut „čukstētāju” laiks latvju teātrī, kad skaļi ( tā lai dzird visās rindās) runāt bija nedabiski, un teātri zaudēja skatītājus. Bet skatītājam interesanta dramaturģija ir daudzveidīga. Lai , aizejot uz teātri , mūs katrreiz nesagaidītu tikai Voiceka tipa izrādes kā kloni( vai jebkas cits tiražēts). Lai nav sagaidāma un prognozējama „jaunā teātra valoda”, bet dažāda dramaturģija, izrādes, kuras ir interesantas skatītājam. To gan būtu interesanti uzzināt. Ja man būtu iespēja, es pirms šādiem konkursiem pajautātu daudziem režisoriem šādus divus jautājumus:
1) Kādas tematikas un stilistikas dramaturģiskos darbus jūs gribētu iestudēt, ja būtu pieejami jums atbilstošā kvalitātē?
2) Nedomājot par personīgām radošām interesēm- kādu darbu teātru repertuāros trūkst un jūs aicinātu autorus rakstīt? Ko skatītāji grib skatīties?
Šādus jautājumus uzdotu un atbildes gribētu saņemt no tādām personībām kā M.Kublinskis, E.Freibergs, V.Šoriņš, V. Lūriņš, I.Roga, E.Seņkovs, V.Sīlis, Džilindžers, M.Gruzdovs, K.Auškaps, Ģ.Ēcis, V.Liepiņš, A.Hermanis, J.Rijnieks, V.Brasla, F.Deičs, O.Kroders, M.Ķimele, J.Losevs un citus. Visus nenosaucu. Bet! Tikai no šo cilvēku personīgo patīk un nepatīk viedokļiem top izrādes. Ja, protams, teātra vadība viņiem uztic iestudējumus. Dramaturgiem, ja viņi grib redzēt savas lugas uz skatuves, jāveido tas, ko vēlas šie nosauktie un daudzie(simtos) amatierteātru režisori. Jā, šajā ziņā- par teātra un tieši amatierteātra nozīmību, man patika viena politiķa teiktais. Par to, ka amatierteātri šobrīd saglabā auditoriju profesionāliem teātriem, kuri eksperimentos to zaudē. Nacionālais teātris lielās, ka apmeklētība aug. Es gan atceros, ka bija laiki, kad tā vienkārši nevarēja augt. Jo visas vietas bija pārdotas! Tātad- kritums. Ja Daile aizklāj tukšās sēdekļu rindas, tas arī neliecina par apmeklētību. Es atceros kā Sturua Kaukāza krīta apli un citas viesizrādes skatījos uz neērtās papildvietas „klapītes” Dailē, bet bija vēl desmiti, kuri zāles malās skatījās kājās stāvot! Izrādi gruzīniski, ne vārda nesaprotot. Kaut lugu izlasīt varēja arī tad. Saistīja, interesēja! Par konkursu- vai paredzams, ka taps darbi nevis lai daži tiktu uz dramaturgu darbnīcām, bet gan mums, skatītājiem? Kā izskatās? Lai atkal sēdētu uz pakāpieniem, pa draugam tikuši uz IZRĀDI.
