Kārtējais mans paldies interneta vietnei www.kroders.lv, kura iepazīstina ar vienas no jauno dramaturgu konkursa uzvarētājiem Madaru Rutkeviču un viņas lugu Melnais/Resnais. Notika gan tas vēl līdz konkursa rezultātu pasludināšanai. Tas viss šeit: https://kroders.lv/melnaisresnais/
Mani šoreiz interesē pati luga, kura, ieklikšķinot lapas apakšpusē, ir izlasāma. Vienīgi mazliet pārsteidza apgalvojums intervijā, ka Latvijā esot dramaturģijas skola, kura māca darboties ar cilvēku, bet citur Baltijā tas notiekot vairāk filoloģiski, darbojoties ar vārdu un dramaturģiju kā žanru. Tam visam ,(gan cilvēkam, gan vārdam un žanram) manuprāt būtu jābūt jebkurā skolā. Vai tad nepārzinot žanru, bet tikai pētot cilvēkus nav nonākts pie tā, ka Latvijas dramaturgi nespēj(ar retiem izņēmumiem) piedāvāt teātriem gatavus darbus iestudēšanai? Dramaturgi pārstrādā , dramatizē literārus darbus. Pat ne pēc savas, bet teātra iniciatīvas, ieceres. Vai tas nav daļējs ideju, ieceru trūkums? Domājiet, dramaturgi! Manuprāt, dramatizējumu liels klāsts teātros liecina tikai par atbilstoša un teātriem pieņemama piedāvājuma trūkumu. Aizpildiet tukšumu!
Par lugu. Divas darbojošās personas .Māte un meita, Tamāra un Inga, 45 un 25(gadi). Pirmās remarkas parāda autores domāšanas štampus. Ja depresīva vide, tad noteikti Maskačka(Maskavas ielas vēsturiskās koka apbūves rajons, mans paskaidrojums), jāpiemin klaiņojošu kaķu bari, mazi ,pret dzīvniekiem sadistiski čigānēni. Tāds diezgan šablonisks domu gājiens. Lugas apjoms PDF formātā 23lapas, tātad apmēram mazliet vairāk kā stundai uz skatuves. Mātes un meitas attiecības, kuru dzīvē viss notiek lēni, monotoni, kulturāli (Selindžeru zina!) un savstarpēji truli. Jā ,stilistiski luga ir perfekti vienāda,nenovirzoties ne par centimetru, bet es vairāk domāju par to, vai ši viengabalainība būs interesanta uz skatuves? Cik skatuviski interesanta? Kā lasāmgabals tiem, kuriem interesē dzīves ēnas pušu atveidojum, tam šis lugas teksts der. Ja nezina realitāti,kura ir interesantāka, dzīvīgāka.
Teksts absolūti nestimulē skatuvisko darbību. Bez režisoriskās iejaukšanās varētu tapt iestudējums ar diviem monotoni runājošiem rumpjiem ar galvām, kuri apkārt esot miskastei un paši esot šīs miskastes sastāvdaļa , jūtas atšķirīgi, augstāki. Brīžiem sāk viena uz otru kliegt.
Vienkop savākta gan tīri sadzīviska cūcība vai netīrība, gan trafareti diezgan izplatīti dīvaiņu –dzīvnieku mīlētāju un „glābēju" darbošanās. Tiesa, šajā lugas tekstā tas parādās viss visneprasmīgākajā dramaturģiskajā valodā- atstāstījumā par kaut kur notikušo. Vai tā būtu tā Latvijas dramaturģijas skolas īpatnība? Neprasmīga lugas konstruēšana. Jo cilvēks, viņa izpēte tekstā notiek, bet tas nav dramaturģiski iedarbīgi! Tas ir lasāmgabals, no kura uz skatuves pēc pirmās daļas cilvēki ies prom!
Trūkst darbības un dinamisma, lugas tēliem liekot kliegt, darbība nenotiek. Notiek kliegšana. Kliegšana uz skatuves, manuprāt, ir dramaturga vājuma pazīme. Ieliec tēlam mutē tekstu, kurš čukstā teikts liek sirdij nodrebēt, būsi meistars. Kliegto vārdu skatītāji sadzirdēs, arī ļaus pamosties, ja gadīsies izrādes laikā aizmigt. Dramaturgs tomēr raksta skatītājam, kurš skatās.
Atcerējos, ka otras māsas Agneses Rutkevičas „Dzīvniekā” līdzīgi štampaini priekšstati par depresīvu vidi, un kliegšana. Vai smukās māsas Rutkevičas turpmāk mums saukt par kliedzošajām dramaturģēm? Es gan ieteiktu tā necensties akcentēt šo dramaturga vājuma pazīmi.
Nepatika man tas, ka Tamāra rādīta kā garīgi slima(apmēram tā liek saprast).Vajadzētu tomēr izvairīties no cilvēku garīgo un fizisko trūkumu atveides. Ētisku apsvērumu dēļ. Var taču izmantot attiecību atveidā meistarību.
Līdz šim teiktais veltīts lugai, domājot par iespējamu iestudēšanu uz skatuves. Neticu, ka kāds teātris gribēs finansiālu neveiksmi. Ja nu vienīgi pagrabveidīgie ūķīši ar līdz 50 skatītāju vietām izvēlēsies šo lugu.
Tas vēl nav viss! Luga tika konkursam piedāvāta, lai autore tiktu uz dramaturgu sanākšanu, tā saucamajām darbnīcām Igaunijā. Vietā, kur materiāli situēti vai badu nemirstoši ļaudis apspēlē ne reālo dzīvi dramaturģiski, bet savus priekšstatus par dzīvi. Īpaši- grūto „mazā cilvēka” dzīvi. Šajā skatījumā –kā dramaturgu darbnīcu ,festivālu luga, Melnais/Resnais ir precīzs trāpījums. Lai tādi paši dramaturgi šos sadzīviskos štampus saprastu, atzinīgi novērtētu. Tiesa, gan šī luga, gan citas no „10minūtes slavas” lugu apskata atsauc atmiņā padomju beigu perioda un pirmā pēc padomju perioda kino un arī teātru aizraušanos ar „černuhu” jeb dzīves ēnas pušu tiešu , naturālu atveidu. Tas ātri pārgāja, jo bija neinteresanti. Darbi šķita arvien līdzīgāki. Tas pats ir ar moderno dramaturgu veikumu. Līdzigi kā Ķekavas olas no viena iepakojuma. Dzīves melnumā un bezcerības atveidojumā. Vai tādēļ, ka viena tā saucamā dramaturģijas skola? Vajadzēs papētīt dramaturgu izglītības ieguves vietas, pedagogus. Galu galā dramaturgus „ar papīru” ražo Kultūras akadēmijā Laura Gundara vadībā. Savukārt Gundars pats literāri ir pēdējā laikā izskanējis kā "talants" ar Blaumaņa „Skroderdienu” skeleta un tēlu sistēmas plaģiātu. Protams, augstskolu pasniedzēji nekad vai ļoti reti paši ir izcili autori. Izcili autori veido jaunus darbus. Apmācību sistēmu un pedagogus būtu interesanti papētīt.
Par Resnais/Melnais tas būtu gandrīz viss. Daudz dramaturģiski neveiksmīgā- atstāstījuma par citur un agrāk notikušo, kas tiek apspriests. No tā turpmāk vajadzētu izvairīties. Pamaz vai gandrīz nemaz nav darbības, statisku runu provocējošs teksts. Beigās jūtama bija tāda autores 'noraustīšanās'. veidojot apļveida dramatuģiju, kad sākotnējās ,bet mainītās lomās ir māte vai meita. Vai varbūt tomēr meitas beigu tekstus pārvērst par joku? Tāda nenoteiktība beigās. Darbību vajadzētu, dinamismu nākošajās lugās. Ja darbi nav domāti skatuvei, bet braukšanai uz dramaturgu saietiem, tad jāturpina kā šajā lugā. Viss atkarīgs no izvirzītā mērķa. Jā, labi, ka to runča līķi beigās uznesa uz skatuves, kaut kas sāka norisināties lugā aktīvāk, kaut tāds drausms naturālisms ir visā šajā. Novēlu, lai urīna pieminēšana šajā lugā nākošajās neattīstītos par urinēšanu uz skatuves un fekāliju izmētāšanu. Kaut Šapiro savulaik Jaunatnē „Trešās impērijas bailēs un postā” Jura Žagara urinēšanu uz skatītājiem izdarīja mākslinieciski iedarbīgi un estētiski vienlaicīgi! Ko arī novēlu iemācīties un atrast savu režisoru!
P.S. Diemžēl otrs no trim laureātiem ir apskatīts jau 10 mīnūšu slavas autoru rakstā:hhttps://skribents007.1s.lv/54-“10-minutes-slavas”-finalistu-lugas-analize-un-pardomas/
Tur arī daļas citu konkursa dalībnieku lugu apskati. Savukārt žūrijas vērtējumu variet skatīt šeit:
https://ltds.lv/lv Gan žūrijas kopējais vērtējums, gan Janusa Johansona vērtējums par katru autoru. īss, bet konkrēts, un ceru, ka autoriem vērtīgs.
