Pēdējās dienās iznāca padomāt ne par literatūru un tās aizstāvjiem no Vādona- Langas huņņu cīnītāju pulka, bet par to, kas tiek vienu pateikts, un kas tiek otru saprasts vai nesaprasts..
Viens piemērs. Cilvēks izlasījis manis teikto pirmajos vārdos par Mairas Asares tekstiem ,kur pieminu blondu aitiņu Mairu Asari un ļauno vilku Skribentu007 , pārmet man, ka it kā man nepatīkamu autori es nosaucot par blondu aitu. Es biju domājis kā mazliet humoristisku labā un ļaunā salīdzinājumu, bet cilvēks uzskata, ka viss teiktajā jāsaskata tieši un primitīvi. Kaut, ja man prātā būtu ienākusi situācija no pasakas par ļauno vilku un kazu ar kazlēniem? Kas tas ir- neprasme uztvert mazliet, primitīvā līmenī tikai tēlaināku valodu?
Otrs piemērs. Interneta komentētāja Skaisle Jātaļniece. Var viņai piekrist, vai nē uzskatos, bet savu tēlu izveidojusi diezgan precīzi- sieviete, kurai nekas nav neinteresanti, kura aktīva visās dzīves jomās. Arī, kā no viņas interneta segvārda noprotams, seksuālajā dzīvē. Tiesa, redzot to milzumu komentāru, man rodas šaubas, ka tas ir viena cilvēka veikums, bet ne par to. Viņa savā ironiskajā "seksīgumā” ir ar kaut kādām robežām, kuras stingri notur. Bet kuras neredz un pārkāpj viņas oponenti. Parādījās vienā komentārā tāds Visvaris Kuļnesis, kurš tieši pasaka trīs vārdos; Vēlos Jūsu vilnu.
Atbilde no Skaisles izcila. Citēju: „Visvari, uzvelc tu arī sarkanus šortiņus un nāc palīgā logus notīrīt. Pēc tam ar riteņiem brauksim uz jūrmalu. Tur būs silta zupiņa, bet vakarā rijoha vīns un zvaigžņkritis.”
Viss. Lasītāju nedalīts atbalsts 5:0 Skaislei! Tas , kuram seksīgums ir tikai zem vidusjostas, vairs neparādījās.
Pārmet interneta komentētājiem, ka viņi nesaprot, neiedziļinās, negrib piepūlēt smadzenes, grib seklo literatūru. Šie daži komentāru piemēri, kuriem līdzīgu ir vairāk, precīzi pasaka- lasītāji grib tēlaināku, kvēlāku literatūru. Spēj saprast un just arī to, kas nav tieši, nav- pa pieri.
Tomēr Latvijā ir arī visvari kuļneši, kuriem – ja seksīgums, tad tikai zem jostas vietas, ja aitiņa, tad tikai dumja. Iespējams, ka tā ir tā saucamās modernās literatūras jeb kā sākumā teicu- huņņu literatūras neveiksme. Primitīvums un tiešums, un netrenēta prasme būt tēlainiem. Ne sarežģītiem, bet tēlainiem! Nav lasītājam 5-7 reizes jāpārlasa teksts lai vairāk saprastu ,bet gan ar katru pārlasīšanas reizi izjūtu gammai jāpalielinās. Ne tāpēc, ka kaut ko elementāri saprot vairāk- no pieciem vārdiem 3 ,tad četrus, tad visus piecus. Kā vienotu tekstu! Tāpēc ka pārlasot emociju un pārdomu ir vairāk.
Lai literāru darbu ( uz ko tādu pretendē mūsu huņņu literatūras pārstāvji) lasot pēc 10 ,15 gadiem, pēc divdesmit gadiem lasi un izlasi kaut ko jaunu( papildus uzzinātajam). Smieklīgi, bet pusaudža gados lasot Ž.Verna „Noslēpumu salu” un procesu atkārtojot vēl divreiz ik pēc desmit gadiem , romāns izskatījās citādāks. Ar dažu citu tādā pašā laika atstarpē pārlasītu darbu- līdzīgi.
Vai mūsu huņņu literatūras problēma nav iztapšana tādiem visvariem kuļnešiem? Ļoti labi saprotu, ka tādi par īstu monētu paņems apgalvojumu, ka huņņu literatūra ir izcila, tikai viņi to nesaprot! Jo kaut ko jau saprot. Vietas, kur atstāsta TV raidījumus tā saucamajā dzejā(jo taču paši arī skatāmies, tātad, kaut ko saprotam), kur elementāri atstāstījuma formā kaut kas tiek apgalvots. Un kuļnešiem no huņņu literatūras nevajag tēlainību, nevajag daudzslāņainību.
Prieks par to, ka ir cilvēki, kuriem patīk nevis nesaprotama, bet daudzslāņaina, tēlaina literatūra nevis primitīvi teksti.
Starp citu, ja uzmanīgi pavērosiet interneta komentārus pie rakstiem par literatūru, var ievērot, ka huņņu literatūras aizstāvji ir ar netīrāku valodu. Lieto vairāk krievu liekvārdiņu, nevajadzīgi svešvārdus. To, ko lieto mūsu literatūras huņņi. Nav literāriem tekstiem jābūt valodiski steriliem, bet kaut kādu valodas kopšanas funkciju jāveic, ja par to runā, un apgalvo, ka tāpēc mūsu literatūras huņņi ir mums kā valstij finansiāli jāatbalsta. Ja literatūra tikai primitīvi fiksē visu valodā notiekošo bez iekšējas cenzūras (ar domu- vai tas bagātina vai kropļo, primitivizē), vai tas ir vajadzīgs? Aizstāvot LITERATŪRU pašlaik izmanto pārsvarā labu latviešu valodu, bet aizstāvot modernos (huņņu tekstus) izmanto piesārņotu latviešu valodu. Tā ir realitāte. Vai šobrīd nenotiek mūsu literārās Romas glābšana no huņņiem? Šis teksts, protams, nebūs saprotams visvariem kuļnešiem un pašiem huņņiem.
Jā, man ir vai nav taisnība?
