Nedēļu ņēmies ap A.Bankas lugām, sāku meklēt pēc garšīgiem (kritizējamiem) latvju tekstdaru tekstiem. Nav. Meklēju tur, kur publicē tos atzītākos, tos „siles” dzejniekus, kuriem valsts naudu dod, bet viņiem ar labiem tekstiem gan tā knapāk. Vismaz, Skribentaprāt.
Pamanīju, ka Kultūras Dienā ir dzejas publikācija! Bez neviena Langas OH! Un arī AH! Tas ieinteresēja. Ilze Ozola ar dzeju no krājuma „Jūras vilki maizi dala”. Man pilnīgi līdz šim nezināma autore. Dzejnieces fotogrāfija- maza meitenīte ar nobijušos vai nopietnu skatienu. Foto- māksliniecisks, bet paldies par to, ka nereklamē latvju tekstdarus kā vīna plītētājus u.t.t. Man patika.
Publikācija- tikai dzejoļi : https://www.diena.lv/kd/literatura/teksti/dzeja-no-krajuma-juras-vilki-maizi-dala-13963060?cp=1#comments
Veseli desmit dzejoļi! Skatīsim visus pēc kārtas. Dzejoļi tapuši ilgākā laika posmā kopš 2007.gada. Katram-tapšanas laiks. Sāksim ar publikācijā vecāko.
„Karš uz pirkstgaliem”, tapis 2007.gada 6.janvārī. Tādi jēdzieniski pretstati tekstā. Striķis un ziepes. Ļoti saprotamas asociācijas rosina katram, bet Ozola atrod jaunu. Viņa piesaka karu sliktajām domām. Tāda jaunā gada jaunu apņemšanos laika vēsts. Dzeja dinamiska, īsās rindas ar atkārtotiem vārdiem, vārdu grupām (divkāršojumiem) panāk tādu ritmisku trauksmainību. Noskaņa tekstā , neraugoties uz „agresivitāti’ ir optimistiska. Dzeja bez pieturzīmēm, kaut šajā tekstā es iedomāti, trešoreiz pārlasot, tās liku. Ziniet, palīdz! Varbūt vajadzēja lietot? Jā, dzeja nav kārtota pantos, tāpēc par anaforu runāt nevaram, kaut jēdzieniski, manuprāt, tādas ir lietotas. Mazs fragments, lai arī jūs variet priecāties kopā ar mani:
„ejam pēc striķa
ejam pēc striķa
ziepes un beņķis mums jau ir
pakārsim domas sliktās domas
kas mums neļauj lidot brīvi”.
Nākošais dzejas darbs „Sarkans vējš ir tavos matos”, tapis2007.gada29.augustā.Divi pagari panti, kuri manuprāt nav mākslinieciski vienādi. Cik pirmais pants sākas temperamentīgi, tik tā otrā daļa ar ziemeļbriežiem un saules gaismu šķiet samocīta. Tā vieta nepatika. Otrajā pantā līdzīgi kļavu lapas ne tikai nelīdz, bet apstādina teksta ritmu. Patīk, ka līdzīgi pirmajam dzejolim autore prot vienā tekstā-dzejolī atrast vienojošo. Tā ir mūsdienu tekstdaru nelaime- samet kaut kādu nesaistītu domu kaudzi vienā tekstā un domā, ka teksta vienots kārtojums uzreiz vieno pašu tekstu. Šeit tā nav. Divās vietās ritma ziņā „nokrišana no zirga” , bet saturiski darbs ir vienots veselums. Arī šajā tekstā ieteiktu lietot lielos sākumburtus un pieturzīmes. Dzejā, kur ritmam ir tik liela nozīme, tas palīdzētu lasītājam. Tekstā lietotas (vietām) atskaņas, sastopama onomatopoēze dzejoļa sākumā, ir divkāršojumi, kas laikam ir šis dzejnieces daiļradei raksturīgi. Lasiet, ceru ,ka patiks. Nav vienaldzīgas un atstāstošas rindas.
Trešais manā apskatā „Mēs ar Mariku nācām kājām, nevis deldējām tramvaja sēdekļus.”Tapis 2008.gada 15.oktobrī. Kā noslēgumā ironiski pierakstīts, tapis pēc Rīgas-Līgas principa. Acīmredzot, domāta primitīvu atskaņu lietošana. Melodiski ritmiski izstāstīts stāsts. Par izjūtām, kad ir vēlēšanās izrauties no ikdienības. Autore piemin atskaņas… Es pamanīju ritmisku dzeju, kurā autores liriskais es vēsta savus priekšstatus par emocionālu brīvību. Labs dzejas teksts! Pameklēsim kļūmes. Nepatika saturiskā ziņā kolu zagšana veikalā kā cilvēka atraisītības, brīvības pazīme. Arī vāciskā ‘bišķiņ’ lietošana. Varēja taču izvēlēties vārdu –‘mazliet’. Dzejolis par kustības, rīcības brīvību un vēlēšanos, lai otrs to izprot. Patika no izteiksmes līdzekļiem teksts :
„manam saprātam
šobrīd ir jāskrien kross.”
Dzejai nav jābūt sarežģīti uztveramai, bet tēlainai, lai nevis noslogotu lasītāja prātu, bet to darbinātu emocionāli. Ilze Ozola to prot.
Dzejoļa krājuma tituldzejolis „Jūras vilki maizi dala’’ , tapis 2010.gada 3.novembrī. Emocionāls liriskā varoņa vēstījums par bijušo, notikušo un esošo. Par to, kas ar cilvēku ir noticis un notiek. Par liriskā varoņa sajūtām ar piederību. Pasaulei, kura ir tik mainīga vienam cilvēkam! No sajūtas, kad pieder viss līdz apziņai, ka pieder necilā, pelēkā ikdienība. Ar gavilējošām atmiņām par krāšņo, kaut bijušo. Salīdzinājums dzīves pārmaiņām, kad paralēli tiek skatītas divas pasaules-bijušā un esošā. Akmens cilvēki, kuri nav no akmens, bet mēs jau saprotam… Tagad vajadzētu atrast kaut ko peļamu, kritizējamu. Piedodiet, bet tikai krieviskās beigas- pod mo-im oknom- šķiet liekas. Visā citā autore ar savu domu un formu, emocijām pārliecināja.
„ Veltīts B.S.”. Tā īsi un konkrēti ir virsraksts 2011.gada2.martā tapušām rindām. Šoreiz tiešām neizstāstāmas rindas, Izlasot saprotamas, bet neizstāstāmas. Par diviem cilvēkiem(tā es sapratu),kuri dzīvo. Aktīvi, dziļi elpojot dzīvo, lai satiekoties nesatiktos. Kad sirdis, kā autore saka- ir pretpoli. Magnētu vai citādi, bet pretpoli:
„Visu, kas bijis, visu, kas būs
Starp ņerkstošiem dzīvniekiem,
Saprāta kūleņiem,
Starp jūrām, kalniem un
Okeāniem
Ar izstieptām rokām
Pretī atnākt un neteikt”. Tā saka dzejniece. Labi, vai ne?
„Rudens” tapis 2011.gada 1.novembrī. Rudens kā dabas un cilvēku norišu apceru laiks, kad liriskais varonis atceras gan rudens simbolus- zīles un kastaņus, gan to mājas zilo draugu(TV vai datoru) ,kurš atņem rudeni. Par senu sarunu un jūtām divu starpā, kuras atmiņās ir kā meitene ar raspodiņu rokās. Kad senā atmiņu migla dzejnieces domās izkūp karsta dzēriena krūzē. Redz, vajag zināt stāstu, to izstāstīt tā, ka Skribents gandrīz birdina asaru. To vajag mācēt. Paldies! Trūkumi? Varbūt asara aizmigloja acis, es neredzēju. Ja nu vienīgi šādā tekstā iesaku droši visur lietot pieturzīmes, lai es lasot (un citi lasītāji) tekstu uztveram maksimāli vienādi ar autori.
Nākošās rindas „Domās par Gunu un Induli”, sarakstītas 2011.gada 27.novembrī. veltījums DIVIEM. Citādi neteikt. Kad jūtās esot vareni, divi ir it kā paši par sevi. Savā jaunībā, skurbumā, trakumā. Kad ne sals jūtams, otru redzot, cilvēkiem- briežiem. Es patiesi nezinu, vai domāti ragainie brieži- lepnuma un gara spēka simbols(vismaz manā apziņā) vai cilvēki. Rindas palika lasītājā. Ko arī katram autoram novēlu panākt! Trūkumi. Lasīju, nepamanīju. Meklējiet jūs, ja gribiet!
„Pā 21”, tapis 2012. gada 12.aprīlī. Patika, bet vai es sapratu autores domu un jūtas? Jaukas bērnības atmiņas, kad viss tik patiesi, droši un vienkārši. Kā maza bērna dzīve. Man šķiet par to ir šis dzejolis. Kad mazs bērns ir kā indiānis. Tik dabai un pasaulei tuvs un to saprotošs. Autore priecājas šajās rindās par spēju vēl būt patiesam:
„Pā-pā-pā.
Indiānis mazs starp grāmatām sēž,
Indiānis kokā grib.
Pā-pā-pā.
Smejas līdz asarām,
Zīmē dinozaurus bītlenēs .”
Lasu un domāju, kur šobrīd skraida mani kādreiz mazie indiāņi… Jā , tekstā atkal autorei raksturīgie daudzkāršojumi. Ir atskaņas, kuras ir ļoti organiskas, palīdz atcerēties teksta rindas.
Hronoloģiski jaunākie divi teksti bez nosaukuma. Iespējams, tapuši 2012. gada 18.maijā. Abi dzejoļi tādi minorīgāki par iepriekš skatītajiem. Tekstā, kas sākas ar:
Rīti un vakari
Gari un derdzīgi
Lipīgi pirkstiņi
Baltos palogos ieslaucīti”,
izmantoti tādi izteiksmes līdzekļi kā salīdzinājums(dzīves un kafijas rūgtums), sākuma divas rindiņas, kuras vēlāk atkārtojas, man atgādina anaforu, kaut teksts nav dalīts pantos. Ritma ziņā, manuprāt, perfekts. Ja nu vienīgi citētajās rindās ‘ieslaucīti’ vietā būtu-‘slaucīti’. Nav taču visiem dzejoļiem jābūt optimisma pārpilniem? Jums patiks!
Pēdējais bez nosaukuma dzejolis publicētajā dzeju grupā. Ļoti personiskas rindas, kas uzrunā… kādu. Par atļauju būt klāt, piedalīties otra pasaulē, jušanā. Kaut uz mirkli, kaut uz brīdi. Kad uzmanību cenšas izlūgties kaut mirklim:
„…es smilkstēšu spalgi un kaitinoši ilgi,
līdz izlūgšos rokas, kas kritīs pār
manu skaustu
pār pāri palikušo graustu
es īdu, čīkstu, smilkstu un kunkstu
kā tikai tavās rokās pabūt .”
Ko kritizēt, te īsti neredzu. Piedodiet tie, kuri to gaidīja!
Kopumā reizē ar Apškrūmu saturīgākās un lasītājam interesantākās dzejas rindas. Domāju par to, kāpēc citur , Latvijas Avīzē, sākot dzejas publikācijas, to nedarīja saturīgākie dzejnieki ar labākajām rindām? Galu galā, Latvijas Avīzi un Kultūras Dienu lasa ne tikai „Latvju Tekstu” pietuvinātie. Es saprotu, ka jādod savējiem iespēja nopelnīt. Tiem, kuri citādi nemāk. Tomēr lasītājus par muļķiem īsti turēt nevajag. Mēs esam šo to lasījuši un draņķi par elitāru delikatesi mums neiestāstīs. Par Ilzes Ozolas dzeju paldies! Jā, kur tad tas krājums? Izdots? Kur? Izskatās, ka tas varētu daudzus interesēt.
