Pienācis tas ilgi gaidītais brīdis , kad anonimitātes un pseidonīmu nicinātāja citām personām Liāna Bokša ar literāro pseidonīmu Liāna Langa publicē savu dzeju Latvijas Avīzes lappusēs. Man patiešām prieks, jo šīs autores dzeju gaidīju ar īpašu nepacietību. Dzeja un teksts par autori publicēts 2012. gada 27.jūlija laikraksta numurā 7.lappusē.( Atvainojos par to, ka iepriekšējos LA dzejas apskatos drukātās publikācijas datumu nepieminēju. Turpmāk labošos.). Pati publikācija šeit:
https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=359280:lmsu-acs-un-mugurs-eiropa-nolkojasr&Itemid=201
Raksts „Mūsu acīs un mugurās Eiropa nolūkojas”. Sākumā par pašu autori, kurai paticis vai gribējies sevi izmēģināt dažādās mākslas jomās, līdz beidzot noenkurojusies pie dzejas un publicistikas. Laikam jau kopš bērnības esošā sajūta par piederību pie mākslas pasaules vienmēr centusies piepildīt. Mācoties glezniecību, strādājot par restauratori, strādājot TV, skolā. Cilvēks, kas trīs gadus nodzīvojusi un nokalpojusi pareizticīgo baznīcā( pēc pašas vārdiem). Tas it kā ne par tēmu, bet viņas viedoklis par Krievijā notikušo baznīcas rituāla apgānīšanu man kļūst mazāk skaidrs. Kā rietumnieciski-politiski izdevīgi, tā runā?
Labi, tagad par Langas(Bokšas) dzeju. Šādi jāraksta, jo viņa aktīvi publiski deklarē, ka visiem savi teksti jāpublicē ar īstajiem vārdiem. Tad ar viņu mēģinām arī sākt to darīt.Skatīsimies, kā izdosies. Turpināt vai nē? Publicēti divi dzejoļi. Šoreiz tiešām dzejoļi jeb teksti, kuriem nav nepieciešams skaidrojums par piederību pie literāro tekstu veida.
Gan „Ikšķilei”, gan „Valentīnai Freimanei” ir veltījumu dzejoļi .Pirmais , veltīts apdzīvotās vietas Ikšķile 825 gadu jubilejai ,bet otrs Valentīnas Freimanes jubilejā nolasīts. Šāda veida dzeja uzspiež savu standartu. Ņemot vērā, ka dzejas tekstam jāuzrunā konkrētā auditorija, kurai domāts, parasti tiek izmantota klasiskāka dzejas forma ar atskaņām, ar pantiem („Ikšķilei”). Tā, kā to dara Liāna Langa(Bokša).Vienā dzejolī, kurš domāts visiem, izmanto arī pieturzīmes jeb interpunkciju , bet otrā bez tā daļēji iztiek. Daļēji, jo komatus, kuri valodiski palīdz autoram regulēt teksta ritmu, Liāna Langa (Bokša) tomēr lieto. Viņa otrajā dzejolī izmanto to, ka adresētā auditorija (jubilāre un pasākuma viesi) ir literatūras pasaulei ļoti tuvi cilvēki, kuri spēj novērtēt arī šādas teksta un dzejas veidošanas formas un līdzekļus, tādēļ „Valentīnā Freimanē” droši iztiek teksta ritma un skaniskās melodijas regulēšanā ar komatiem un dalījumu teksta rindās.
Abās dzejās Liāna Langa (Bokša) veiksmīgi no sākuma līdz beigām noved iecerēto. Nav tā, kā citiem autoriem, kad doma aizklīst prom no vārdiem tekstā, nav tā, kad formas veidojumos pazūd teksta skaniskais veidojums. Vai vārdu jūklī pazūd ritms. Otrajā dzejolī gan nepieciešams ar acīm sekot līdzi tekstam, lai jēdzieni, tēli sasniedz klausītāja apziņu. Iespaids tāds, ka šis dzejolis bija iedrukāts pasākuma programmiņā, un autore to jubilārei nolasīja. Tas priecē, jo neesot lielam dzejas mīlim, jaunāko laiku dzejai sekoju nopērkot to autoru krājumus, kuri autoritāti ieguva vēl padomju gados, bet jaunākos lasu periodikā un parasti krājumus jeb lielāku teksta vai dzejas daudzumu meklēt nav vēlēšanās.
Abi dzejoļi ir tādi, kuri ir publiski runājami. Arī citējami. Pirmais , protams, vieglāk, bet arī otrais ar visām paklanīšanās reizēm ES(Eiropa) un jubilārei ( Atlantīdas pieminēšana) ir labs veltījumu tekstu paraugs.
Tagad par abiem tekstiem sīkāk. Ko jau nu es pamanīju. Sāksim ar „Ikšķili”. Centīgi piemeklēti dzejas tēli, kuri cilvēku apziņā saistās ar senatni, paaudžu pēctecību- kapu kalni, mūžīgā tautas apziņā Daugava, dabas ainas , pašas Ikšķiles (Langas-Bokšas dzīvesvieta) vārds. Skaisti, labi, saprotami, mazliet himniski. Nepatika vāciskā teksta veidošana: „Kā liepai būs man lauka malā stāvēt”. Brīdī, kad izlasīju tekstā vārdus:
„Mēs iesim lībiešos”, tad gan manī galvā un sirdī ironiski iedunējās dziesmu svētku kopkora dziedātie visiem zināmie vārdi:
„Iesim strēlniekos,
Dziesma vētru sēs,
Mūžam gaismas pils
Kalnā gavilēs.”
No R.Paula un J.Petera kopdarba „Manai dzimtenei.” Tādus formas un jēdzieniskus pārcēlumus no vispārzināmiem darbiem gan nevajadzētu izmantot. Arī staru pieminēšana dzejā ir patālu no saules: „Un bērni augšup tavus starus cels”, kad domājamā saule pašā dzejā līdzi nav tikusi, bet palikusi krietni iepakaļ. Ikšķilei, vietai stari? Kaut kas nesakarīgs, kaut skaistos vārdos domāts, šajā vietā ir. Vairāk utis šajā dzejolī nemeklēsim, kaut Langa (Bokša) pati saka, ka komentārus nelasa, un šis raksts kā liels komentārs līdz viņas ausīm un acīm nenonāks. Dzejolis, protams, nav izcils, bet savu uzdevumu veic un publiskos pasākumos Ikšķilē ir labi izmantojama dzeja, jo Ikšķiles vārds pieminēts. Kopumā man patīk, jo atgādina Skribenta007 rīmēto (es gan rīmēju galvenokārt tikai ironiski).
Otrs veltījuma dzejolis arī nav nolīdzināms līdz ar zemi. Ir jēdzieni, tēli, kopīgais, vienojošais visam tekstam. Kad cilvēces apziņa, domas no Freimanes „Atlantīdas” it kā ierodas sveikt pašu autori. Eiropa kā krogs. Kurā vairāk izdzer vai vairāk maksā? Tāds interesants tēls. Arī pagātnes asiņainie ledus blāķi (Eiropas pagātne tiešām ir asiņaina). Labas rindas, kurām vajadzēja izraisīt Freimanei pateicības asaras. Tas taču labs darbs, vecu cilvēku aizkustināt? Izlasiet paši, jo veltījuma dzeja parasti ilgi nedzīvo un tiek nodota aizmirstībā.
Kopumā, ja mūsu tekstdari, kuri grib saukties dzejnieki, varētu kaut šo divu Langas (Bokšas) dzeju līmeni noturēt, varētu tapt publikācijas, kuras lasītājiem vismaz nav neērti lasīt un var izlasīt līdz beigām. Diemžēl pašai Langai (Bokšai) šī publikācija ir viena no retajām šādām. Ir arī tādas, kuras šķiet divās minūtēs izveidotas, lai aizpildītu izdevuma divu lapu atvērumu. Tikai lai aizpildītu ar tekstu.
Saprotu, ka nav viegli tapināt kaut ko jaunu, bet dzejniekiem tas ir jādara. Ar katru paaudzi tas kļūst arvien grūtāk. Ar iesākto „nesakarīgo īsprozas atstāstījumu penteru” veidošanu dzejas mīļotāji no publiski vairāk reklamētās dzejas ir aizbiedēti. Tagad ar tādiem darbiem kā Langai šie divi, kā Ilzei Ozolai jāmēģina dzejas lasītāju uzticība atgūt. Dzejnieks jeb autors var darīt jebko, bet tad, ja lasītājs lasa un vēlas to darīt vēl un vēl, viņš ir karalis.
Publikācijas tīmeklī par un ar Liānu Langu(Bokšu):
https://berelis.wordpress.com/category/intervijas/ar-lianu-langu/
https://www.satori.lv/raksts/3734/Liana_Langa/Vilkogas
https://www.youtube.com/watch?v=YD3m3riHemc
https://klab.lv/community/t_dzeja/67581.html
https://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/52929-liana-langa-ir-japartrauc-nodarboties-ar-mulkibam.htm
https://kultura.delfi.lv/news/books/liana-langa-dzejo-no-brivas-gribas.d?id=34144405
https://www.literature.lv/lv/dbase/portrets.php?id=43
Bibliogrāfija:
Dzeja
Vilkogas. R.: Neputns (2010)
Antenu burtnīca. R.: Neputns (2006)
Iepūt taurītē, Skorpion! R.: Jaunā Daugava (2001)
Te debesis, te ciparnīca. R.: Daugava (1997)
Ceļojumu apraksti
Es varēju nesteigties. R.: Lietusdārzs (2008)
Citi darbi
Es pēkšņi atmodos no dziļa miega/ klausāmgrāmata. R.: Apostrofs (2010
miega/ klausāmgrāmata. R.: Apostrofs (2010)
