3.septembra „Latvijas Avīzes” numurā žurnālistes Lindas Kusiņas publikācija par Liju Brīdaku.
Publikācija šeit: https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=359846:lijai-brdakai-odien-apaa-dzimanas-diena&catid=87:aktuli&Itemid=202
Avīzes publikācija "Latvijas Avīzes" 2012.gada 3.septembra numura 8.lappusē.
Autore, kura ir pirmskara dzimušajiem piederīgā, savulaik skaļāko, slavinātāko kolēģu paēnā atradusies, bet ar savu literāro prasmi, zināšanām par vārda mākslu vienmēr bijusi interesanta, novērtēta. Gan kā dzejniece, gan kā prozaiķe. Strādā vēl šodien. To, ka ir daudz lasīta, rāda tas, ka izdota „Lata romāna” sērijā. Šajā sērijā nelasāmus, bet tikai slavējamus autorus neizdod.
Jubilejas reizē (Jā, pateicība „Latvijas Avīzei” par galantumu, kad atjauno veco labu tradīciju- dāmām nopietnās jubilejās gadu skaitļus nesaukt.) publicēti arī vairāki dzejoļi. Veseli trīs vai šoreiz gribas teikt- tikai trīs.
Ne jubilejas reize ir tā, kad meklēt utis autora darbā. Paskatīsimies tomēr, kas ir tas atšķirīgais šo nopietno autoru daiļradē no tiem, kuri šodien izmisīgi saviem kricelējumiem priekšā un pakaļā raksta-dzeja. Lai mēs saprastu, ka tā ir domāts.
Brīdakai to nevajag. Viņai ir tiešām dzeja, nevis īsās rindās salauzīts teksts. Ir katrs darbs kā vienots veselums ar kopēju, izvērstu domu. Domu, kura ir skaidra, saprotama, emocijas rosinoša. Brīdaka savā dzejā lasītājam ļauj nodarbināt prātu, atraisot emocijas, lai katrs lasītājs izvērstu autora domu savā, iekšējā, emocionālā dzejas lasījumā.
Manis kritizētie autori nespēj veidot vienu darbu kā vienotu veselumu, nespēj pateikt skaidru domu. Lasītāji spiesti nodarbināt prātu primitīvās saprašanas- nesaprašanas līmenī.
Brīdakai ir daudz, daudz kvalitatīvāka dzeja. Izpaužas literatūras teorijas zināšanas. Dzejniece zina, kā izmantot vārdu, kā izmantot vārda rindu, pantu. Arī atskaņu lietojums viņai izdodas dabisks, organisks. Lasītājam palīdzošs. Nav liekvārdības. Dzeja jau laikam ar to atšķiras no prozas, ka literāts spēj nedaudzos emocionālos vārdos pateikt daudz un iedarbināt lasītāju emocijas. Tieši emocijas un nevis vienkārši- prātu. Tieši cilvēka emocionālāko daļu.
Par pašiem dzejoļiem. Trīs dzejoļi. Pirmie divi bez nosaukuma, bet trešais- ar nosaukumu. Apskatīsim secībā, kādā ievietoti „Latvijas Avīzes” publikācijā.
Pirmais dzejolis iesākas ar septembra noskaņu tēlojumu, un es jau nodomāju- būs kārtējais veltījums skolai. Nekā! Skribents007 nokaunas un lasa tālāk. Izrādās , dzejniece ved mūs caur dabas pilnbrieda un ražas laiku un gatavo nākošajam, pārbaudījumu jeb ziemas laikam, kura vēl nav, bet visi zina- būs. Dzejoļa nobeiguma daļā autorei organiski izdodas ievīt domu par to, ka visus šos pārbaudījumus, laiku lokus palīdz izturēt cilvēka spēcīgākās jūtas-mīlestība. Palasiet paši dzejoļa noslēgumu:
Un, reizē baidoties un reizē gaidot,
par puteņiem jau lieti pārtaps drīz,
un tā kā milzu zāģi baltas skaidas
man plakstos, acīm asarojot, dzīs –
par to, cik sīksti mīlestība zaro
caur dienām īsajām, caur mūžu garo.
Lai neviens man nesaka, ka nav ko gaidīt no dzejas stāstu vēstījumu. Tikko pieminētajā dzejolī Brīdaka pierāda- var! Ja autors ir talantīgs. Un tāda izjūtu gamma vienā dzejolī! Minorīga.
Otrās dzejas rindas, arī bez nosaukuma, par valodu. Šķiet, šajās rindās ir redzama tā īsta dzejnieka prasme pateikt daudziem saprotamo un sirdij tuvo skaidri , īsi, emocionāli. Protams, viegli uztverami. Brīdaka neliek lasītājam mocīties ar viņas tekstu saprašanu. Nē, viņa dod saprotamu vārdu un iedarbina lasītāja emociju. Pievērsiet uzmanību! Praktiski nav patosa, cēlu pozu, ir sirds degsme, kas uzrunā. Patiesums:
Ai, mātes valoda – saulīte spožā,
ai, tēvu valoda – stiprā un rimtā!
Es, tajā auklēta, sajutos droša,
kā šūpulī biju, kā senā dzimtā.
Turpinājumā vēlējums nākotnei. Valodai, un tās nesējai-tautai. Sargāt valodu un( dzejnieces skaļi nepateikti) domāt.
Trešais dzejas darbs ar nosaukumu „Rīta lūgšana”. Lūgšana var būt tik dažāda. Individuāla saruna ar to, kam tā veltīta. Kopīga vēlmju izteikšana. Savu merkantilo vajadzību nosaukšana
Kādam ‘augstākam’ lietu kārtotājam. Šis dzejas rindas ir rīta lūgšana. Lūgšana kaut ko iesākot. Dienu, nedēļu, gadu, mūžu. Autorei izdevies izveidot kaut ko tādu, kam var pievienoties ikviens lasītājs, runātājs.
Vienkārši lasiet! Ar sirdi, kvēli. Lai nav vienaldzīgi. Lai piepildās!
Māci mums sīko ar diženo vienot,
ļauj vieglumā vējiem caur bērziem vīties.
Es pielūdzu Gaismu: nāc, vadi šo dienu,
un lai mums viss piepildītos!
Lijas Brīdakas Bibliogrāfija:
Pirmā publikācija - dzejolis «Audēja» laikr. «Padomju Jaunatne» piel. 1953.25 IV;
prozā - stāsts «Es neesmu tevī vīlies...» žurnālā. «Padomju Latvijas Sieviete» 1953 (6. nr.).
Pirmie dzejoļu krājumi:
«Man dzīve dāvina smaidu» (1962),
«Zem pērkona debesīm» (1966)
«Domu dienas» (1968)
«Uzticības vārdi» (1972),
«Gulbju pavadīšana» (1977),
«Mūžīgais vaicājums» (1986)
«Mazas ironeskas», (1979).
«Divēji vēji» (1997)
«Magoņu mākoņi» (1999)
Romāni:
«Atspēle» (1997),
«Aizvējš pie jūras» (2000)
«Melnās ogas» (2001).
Garstāsti
«Dienas prasa atbildi...» (1964),
«Pilsētas atslēgas» (1975, ekranizācija 1973),
stāstu krāj. «Portrets profilā» (1970).
Miniatūru krāj. «Atstāt pēdas...» (2002).
1992 izdots. Bellas Ahmaduļinas un Brīdakas kopkrājums «Māja» (Brīdakas priekšvārds un atdzejojums).
Rakstījusi arī bērniem: pasakas «Egļu zvaniņš» (1997) un
dzeju «Spicie pratini» (1999).
Luga «Annas diena», iestudēta Limbažu tautas teātrī (1998).
Tulk. Somijas zviedru rakstnieces M. Tikane-nes romānu dzejā «Gadsimta mīlas stāsts» (1997, kopā ar R. Lediņu).
Sastādījusi: Annas Ahmatovas dzejas izlasi «Baltie gājputni» (1983, latv. un kr. vai.),
Bellas Ahmaduļinas dzejas izlasi «Noslēpums» (1987, abām arī ievada autore un līdzatdzejotāja),
krāj. «Hilda Vīka atmiņās, mākslā, rakstniecībā»,
V. Moras dzejas krāj. «Jāsteidzas dzīvot» (arī Brīdakas priekšvārds.; abi 1997)
I. Kalnāres dzejoļu izlasi «īsas vasara rasa» (1998).
Dzejas izlases "Septembra tembrs" (1982),
«Mežraga sauciens» (2002).
