Šodien 26.septembrī rakstniecības un mūzikas muzejā paredzēto diskusiju no 17:30-19:00 par literatūras kritiku „Kas ir laba dzeja?” daži dzejnieki kā Eipurs gaida ar bažām. Arī es, jo saņemto piedāvājumu piedalīties interneta variantā izmantošu, ja man jaunapgūtā Skype programma (un manas vājās datorlietotāja prasmes) nepievils.
Būtībā pieminēt literatūras kritiku vismaz dzejā šobrīd ir grūti. Vērtē paši iesaistītie viens otru (tie, kuri tiek pie iespējas paust savu domu), tajā pašā laikā apzināti neievērojot un publiski ignorējot izdevumus, kurus neievērot ir izdevīgi. Vismaz konkurences samazināšanas dēļ.
Diskusijas paredzētā tēma ir uz konfliktiem rosinoša, bet ne uz situācijas analīzi vedinoša.
Dzejas vai vismaz tā, ko daļa sauc šajā vārdā, Latvijā ir ļoti daudz. Gan agrāk izdotās, gan jaunizdevumos. Grāmatnīcās viss ir nopērkams. Kas ko pērk- tas jau cits.
Gribētu sarunu no strīdiem un priekšstatiem par labu dzeju pārvērst par sarunu, kurā ļaudis pateiktu :
1) Ko gaida un sagaida no jaunās dzejas?
2) Ko gribētu sagaidīt un nesagaida no jaunās dzejas?
3) No dzejnieku varēšanas zinātājiem- vai šīs lasītāju vēlmes dzejnieki( tie, kuri publiski tiek uzskatīti par valsts atbalstāmiem) spēj realizēt?
Jo jāapzinās vienkārši tas, ko cilvēki, kas vismaz 30-40 gadu garumā bija pieraduši pie zināmiem kvalitātes standartiem, grib dzirdēt un vai par mūsu naudu atbalstītie to spēj sniegt.
Man personiski un cilvēciski viens no simpātiskākajiem autoriem( ne vienmēr literāri) Aivars Eipurs ir viens no dzejnieku konsultētājiem. Tā sauktajās darbnīcās „Literārajā akadēmijā” to pašu dara (konsultē) arī Ronalds Briedis. Viņi pārzina situāciju un jauno autoru varēšanu.
Viņiem var un vajag pajautāt, vai noskaidrotās ( ja tādas izdodas un grib noskaidrot) lasītāju vēlmes un cerības līdz šim par mūsu naudu stutētie autori spēj piepildīt?
Tas varētu būt šis dienas diskusijas mērķis un uzdevums.
Savukārt Naumaņa kreklu pieminēju, atceroties vēl virmojošo komentāru sadaļu pie Normunda Naumaņa teksta „Naida mašīna”. Vienkārši vajag literātiem, kritiķiem un citiem ,kuri sevi uzskata par piederīgiem kultūras pasaulei, tiesīgiem uz viedokli un pārmetumiem, atcerēties, ka tos pašus kulturālisma, ētikas un citus baušļus ,kurus viņi piesauc, var piemērot pašiem kultūrai piederīgajiem. Tad nu iznāk brīnīties par to, ka latvisks kritiķis publiskā foto ir krieviski sarkanā kreklā (bildēts gan tā, ka nav redzams- krekls ārā no biksēm, kā prasa Naumaņa studiju vietas nacionālā tērpu nēsāšanas prakse , vai sabāzts biksēs).
Cilvēkus, kuri uzskata sevi par tiesīgiem uz vērtējošu un pat izvērtējošu viedokli , vērtēs pēc tās pašas skalas, kādu vērtētāji pielieto citiem. Tikai latviešu tautas anekdotēs par mācītājiem netraucēti eksistēs viedoklis- klausies manos vārdos un neskaties uz maniem darbiem.
Šis brīdis latviešu literātiem ir sāpīgs, jo laikā, kad valdības un tai pietuvinātie paziņo , ka paaugstināt vajag algas valsts darbā strādājošajiem, arī literātiem gribas pakampt savu kumosu no jau cept uzsāktā valsts naudas pīrāga. Pašvaki ir tikai ar prasmi pārliecināt par tiesībām saņemt, ja reāli nespēj uzskaitīt ieguvumus sabiedrībai.
Šī nespēja parādīt esošos un nākotnes ieguvumus sabiedrībai no treknāk vai zaļāk dzīvojošas vienas daļas literātu ir tas lielais klupšanas akmens sarunā ar sabiedrību un lasītājiem.
Būsim godīgi. Pēdējo 20 gadu laikā VKKF un citos veidos kultūras un literātu saņemtās naudiņas ir bijušas pat krietni lielākas kā pašreiz, šogad, bet ne kvalitatīvu literatūras kāpumu, ne kritumu lasītāji nav sagaidījuši. Tas vienkārši parāda to, ka trekni dzīvojošu literātu uzaudzētais otrais dubultzods un četri vai desmit mūsu apmaksāti ārzemju braucieni , kas varētu nākt klāt, literāri nekādu ieguvumu sabiedrībai nenesīs.
Apgalvojumi, ka katrs ir tiesīgs saņemt naudu par darbu, ir patiesi. Tomēr kurpniekam, kurš pie liestēm spēj pagatavot tikai greizas, kājas kropļojošas kurpes, nav jāturpina kropļot līdzcilvēku kājas, bet jādara tas, ko prot labāk .To, kas sabiedrībai noderīgāk.
Sabiedrības interesēs nav uzturēt nemākulīgus kurpniekus, maizniekus, dzejniekus. Sabiedrībai vajag ērtas kurpes, garšīgu maizi, lasāmu un daudziem skandējamu dzeju. Tiem, kas to nemāk, jāmeklē citi nodarbošanās veidi. Iespējams, ka tādam kurpniekam, vaļas brīžos uzšujot kādu apavu, izdodas arī kas kājā nēsājams. Par to ir jāpriecājas. Tāpat par katru dzejnieku, kurš reizi desmit gados uzraksta dzeju, kas vēl 500 vai 1000 lasītājiem vajadzīga. Tomēr nevar sabiedrība uzturēt veselu baru nemākuļu cerībā, ka kaut kad kaut kas ievērības cienīgs taps.
Nevajag jaukt kultūras ministrijas naudu ar labklājības ministrijas sociālo pabalstu naudu. Katrai savi mērķi un uzdevumi. Kultūras nauda –kultūras atbalstīšanai, bet sociālo pabalstu nauda- dzīves pabērnu un neveiksminieku glābšanai no bada.
Protams, sociālo pabalstu summas ir daudz, daudz mazākas par tām, uz kādām cer mūsu neveiksmīgākie literāri. Ko darīt? Sabiedrībai jāizvēlas – kultūras naudu reālai sabiedrības kultūras interešu jomai vai arī treknos sociālajos pabalstos tiem, kuri psiholoģiski nav gatavi saukties par netalantīgiem literātiem un citu darbu nespējīgiem bezdarbniekiem-grafomāniem? Literāti bija un ir izvēlējušies ceļu nerunāt ar sabiedrību par tās ieguvumiem, bet prasīt no politiķiem savu kumosu. Tāpat kā bumbotāji, tāpat kā Saktas zelta ziedu paviljoniem. Šis „tāpat” ētiski arī padarīja naudu prasošos literātus par sabiedrības kājslauķi. Viņi to nepamanīja, bet turpināja prasīt „tāpat kā tiem”, pretēji sabiedrības priekšstatiem par kultūras cilvēku ētisko atrašanos citā pasaulē (tīrākā, godīgākā). Šie sabiedrības priekšstati par kultūras pasaules vienas daļas ētiskumu, cēlumu tagad ir sagrauti, piesaukt sevi kā šo ideālu nesējus šiem pašiem literātiem nu jau ir smieklīgi. Paši sev bedri izraka. Ko darīt?
Jā, ir jāatbalsta literatūras iesācēji. Tā kā to dara Vācijā, kur jau vārdu ieguvušām autoram neviens neko par velti nedod. Atbalsts pirmajai, otrai grāmatai. Viss. Tālāk vai nu pats ar talantu un no lasītāju par grāmatām samestā vai… valsts naudu saņem nākošais jaunais cerīgais talants pirmajai un otrajai grāmatai.
Vācijas autorus zina pasaulē, bet latviešu-nē. Neraugoties uz to, ka latviešu un vācu valodas nav pasaulē viszināmākās. Atšķirība ir kultūras finansēšanā, tajā, kā tas notiek. Vācieši, iespējams, to dara loģiskāk un ar labākiem rezultātiem. Vai mēs sliktāki Latvijā?
Jā, un līdz šim vienmēr teikts-kultūrai un literatūrai ir par maz, nepietiek, vajag vairāk. Vēl līdz šim neesmu dzirdējis pateiktu paldies par jau saņemto, kas ar literāriem darbiem nav pienācīgi atlīdzināts.
Jā, tie, kas variet, aizejiet šodien uz rakstniecības un mūzikas muzeju uz diskusiju. Varbūt būs vērts?
