Ja cilvēks skolā mācījies labi sen, viņam savu viedokli par literāru darbu pateikt nav grūti. Ja mācījies, ja kaut ko atceras.
Cita situācija rodas, ja skolas izglītība gūta pēdējos divdesmit gados, atmiņā nekas nav palicis, bet par literāriem darbiem kaut ko pateikt grib. Šiem ļaudīm, kuri nav arī starp tiem vairāk kā 400 literatūras teorijas sadaļas lasītājiem manā mājas lapā, šis raksts. Pārējiem šis rindas būs smaidam un izklaidei.
Pirmais un vissvarīgākais noteikums. Galvenais neizplūst liekvārdībā. Arī trīs vārdos var pateikt viedokli ,kurš vienkārši nav apstrīdams, kuram iebildumu nevar būt. Jo šādos apgalvojumos nav ko apgāzt, nav ko pretstatīt. Tātad- kas ir šie burvju vārdiņi? Būtībā seši, bet divās kombinācijās. Pirmā- mani tas uzrunāja. Otrā- mani tas neuzrunāja. Viss! Vairāk neko nevajag. Pateikts tik dziļi, ka saprast ,kā uzrunāja vai neuzrunāja-nevar. Cilvēks ir izteicies. Tā, ka nevienam īsti nav ko piebilst.
Jā, ja rakstiet ne ar pseidonīmu, bet īsto vārdu, tad ir jāzina, kādas literārās grupas pārstāvjus vēlaties aizstāvēt vai iznīcināt.
Ja vēlams pa spalvai paglaudīt valsts naudas turētājiem tuvākos, tad slavējamo saraksts atrodams žurnālā „Latvju Teksti”. To visu darbi jūs drīkst „ uzrunāt”, bet citi uzrunāt nespēj, nevar. Vai arī vienkārši- neuzrunā.
Īsus un konkrētus viena vārda novērtējumus kā izcili, ģeniāli, unikāli, ekstraordināri labāk nelietot, ja vēlaties saglabāt draudzīgas attiecības ar valsts naudas literātiem. Viņi šādu viena vārda vērtējumu var uzskatīt par vēl viena Skribenta007 ņirgāšanos un uztvert ar aizvainojumu.
Tātad, vērtēšanu sākam ar „pareizo” autoru saraksta izveidi. „Latvju Tekstiem” tikai deviņi numuriņi vien iznākuši, darbs nav grūts, bet noderēs visam turpmākajam vērtēšanas procesam. Pārējos autorus nav vērts atcerēties, vienīgi nevajag aizmirst pārlūkot jaunākos žurnālu numurus. Pastāv iespēja, ka valsts Kultūŗkapitālam piemet vēl naudiņu un draudzīgajā valsts naudas literātu pulciņā iekļūst vēl kāds autors. Tas gan ir jāpamana! Nedod Dievs par tādu pateikt, ka neuzrunā! Jūsu zinātāja autoritāte būs pagalam!
Jā , tātad, palikām pie autoru saraksta. Vienam vērtējumam teksts jau zināms. Lai literāri runātu mutiski vai rakstiski tālāk, kaut kas jāpasaka.
Tad par ‘’savējiem” jāsaka šādi:
1) Viņš pārstāv moderno ,mūsdienu literāro valodu. Nevajag neko vairāk un sīkāk! Neviens tāpat vairāk par jums nesaka un arī , cerams, neinteresēs sīkāki paskaidrojumi. Arī tas, kāpēc dažā gadījumā autora modernās literārās valodas krājums nav neko plašāks par neandertālieša , ielu huligāna vai Lienes ielas jaunkundzes vārdu krājumu. Ja kāds šo jautā, uzreiz- otro sakāmo.
2) Šis darbs ir jauna vēsma . Kāda vēsma-tas arī nav jāsaka. Ja spēsiet atcerēties, tad par pretējās nometnes autoru var teikt, ka ši jaunā vēsma nāk no vēdera lejasgala. Kaut labāk nevajag. Tik daudz bez honorāra pat pietuvinātie kritiķi neizplūst valodā.
3) Šis teksts ir tik dziļš! To piederas teikt, ja patiesi nesaprotat neko no uzrakstītā, bet kaut kas labs jāsaka, saruna ‘par literatūru’ jāturpina. Kaut ar to aizrauties nevajag, jo, ja runājat ar pretējās nometnes pārstāvi , viņš var pateikt, ka dziļa ir arī vircas bedre. Kaut neticu, ka kāds kaut ko tādu iedomāsies. Tomēr uzmanīties vajag!
4) Šis teksts mani satrauc! Ja uzrakstīts kaut kas piedauzīgs vai pliekans, tad šie būs īstie vārdi .
5) Viņa vārdi lika man daudz pārdomāt. Šo vajag teikt, ja garlaicīgās sarunas laikā aizmirsāt, par ko tad īsti literārā saruna beidzās, jo atcerējāties , ka viesiem ielietās vīna glāzes nav izdzertas vai pamanījāt kādas dāmas daiļu dekoltē.
Pie „svešajiem” , atbilstoši viena „Latvju Tekstu” autora teiktajiem, pieskatāmi visi autori, kuri valsts naudu nesaņem no Kultūrkapitāla un šo autoru lasītāji. Viņiem sakāms sekojošais:
1) Jūs esiet anonīms komentētājs! Tas gan derēs tikai internetā un tad, ja acīmredzami sarunas biedrs nav ar to vārdu, kas mātes dots, un parasti nenostrādā, tādēļ vajadzēs iedarbināt smago artilēriju- citus apgalvojumus. Jā, šo apgalvojumu nav vēlams izteikt Langas, Eipura klātvūtnē, jo var pārprast. Publicējas abi ne ar vecāku dotajiem vārdiem .Lai pārmetums "svešajiem' neķer "savējos"!
2) Jūs tiešām nesaprotat? Šo tekstu vislabāk lietot, ja sarunas biedrs zina vairāk kā jūs par literatūrzinātni un jūtat, ka ar maniem padomiem netikt galā.
3) Tā ir pagājušā gadsimta poētika! Tas nekas, ka jauns gadsimts tikai divpadsmito gadu ir, bet parasti to neviens nepamana un neprotestē, ka divpadsmit gados nekas jauns un unikāls nav tapis, un Eipurs, Vādons, Langa un citi Milleniumam iestājoties nav mainījuši savu dzejošanu, no sonetu vainagiem pievēršoties tekstdzejai.
4) Tā neviens mūsdienās vairs neraksta! Apgalvojums ,protams, muļķīgs, jo diezgan daudzi raksta pat un publicējas. Tomēr, aizstāvot valsts naudu mīlošos autorus, jāizmanto, jo šis teiciens ir tāda kā savējo piederības zīme.
5) Atskaņas un klasiskā forma nav modernas! Arī der, jo ir kārtīgs apgalvojums, kurš nav jāpierāda. Lai ar to ņemas jūsu sarunu partneri.
6) Tas, kā viņš( viņa) raksta ir senili! Ļoti labs apgalvojums, jo ir arī viens svešvārds, kas automātiski ceļ jūsu erudīciju sarunbiedra ausīs. Ideāli, ja viņš nesapratīs, ko tas nozīmē, tomēr uz to cerēt nevajag. Tie, kas kritizē ‘mūsējo’- valsts naudas dzeju, parasti lasa un zina svešvārdus. Nedod Dievs, lietos kādu, ko jūs neziniet!
7) Jūs negribiet mani saprast! Šie vārdi sakāmi tad, kad sarunu partneris cenšas ar piemēriem, konkrētām lietām paskaidrot savu viedokli. Tajā brīdī jūsu smadzeņu pelēkajām šūniņām vajadzētu sākt izmisumā vārīties, jo literatūrzināšanu nekādu.
Tad nu ar šiem vārdiem gan internetā, gan sarunā lepni var pārtraukt sarunu.
Šis būtu tāds kā īsais kurss valsts naudas literātu aizstāvošo valodas piepildīšanai. Parasti ar šo vārdu krājumu pietiek, un ar jūsu zināšanām nevienu pārliecināt nevarēs par to, ka jūs pārstāvat pareizo viedokli. Sarunas uzturēšanai un priekšstatam par jums kā zinātāju-pietiks.
Galvenais, necensties ķerties pie pašiem literātu darbiem. Tad jūs ‘iebrauksiet auzās”.
Jā, dažreiz var pateikt, ka Vācietis vai Ziedonis ir vecmodīgs, bet pārspīlēt nevajag, jo nosaukt par senilu Raini, Aspaziju, Blaumani vēl nav īsti ierasts. To tad, kad to sāks darīt mūsu literārais žurnāls. Blaumanim par viņa Skroderdienām tauta diemžēl ir iedevusi mūžīgo mīlestību. Arī dzejā, un pat no tiem, kuri vispār nelasa dzeju. Viņu kritizēt bīstami.
Ir viens gadījums, kad jums ar šo manis doto paraugu kolekciju pietiks, sarunas biedrs arī būs tajās pašas domās, tikai manu padomu komplekts ātri izbeigsies. Tas ir tad, ja satiksieties ar otru manu padomu komplekta lietotāju. Divatā šos 12 īsos teicienus ātri iztērē, bet tad vienmēr var pateikt: „Tagad, kad sapratām ,kas ir kas latviešu literatūrā, pacelsim glāzes par VKKF un „Latvju Tekstiem”!
Ja kāds tagad klusi bildīs, ka viņam vajag padomus tā saukto senilo un vecmodīgo autoru aizstāvībai, tad man jāatzīstas, ka jums īsti padomi nav vajadzīgi. Jūsu pretinieki pat ar manu padomu komplektu parasti neko vairāk nezina, un, ja piedāvāsiet apspriest kādu konkrētu vietu daiļdarbā vai pat izvilksiet no kabatas mīļākā dzejnieka krājumu, uzreiz dzirdēsiet- jūs mani negribat saprast! Jūsu sarunu biedrs ātrā solī attālināsies galda otrā pusē pie siļķes kažokā vai, internetā esot, vienkārši neturpinās sarunu. Diemžēl, bet tie, kam patīk klasiskā forma, parasti kaut ko zina par pantu formām ,strofām un citu. Ja jums tas par grūtu, tad ir jau arī otra latviešu dzejas daļa, kuru aizstāvēt var, neko nezinot un pat nelasot pašu dzeju. Izvēle ir jūsu. Lai izdodas satriekt lupatlēveros valsts naudas necienīgo literatūru!
"LT" topošā fankluba iniciatīvas grupa.
