„Latvijas Avīzē” tapis vēl viens raksts par naudām rakstniecībai un salīdzināta situācija mūsu Latvijā un kaimiņu Igaunijā. Autore rakstam Linda Kusiņa. Pats raksts šeit: https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=362481:igaunijas-rakstnieki-labku-dzvi-pank-ar-aktivitti&catid=92:literatra&Itemid=207
Šoreiz paķidāsim šo rakstnieku naudas rakstu no otra gala. Salīdzinot abas rakstnieku organizācijas Latvijā un Igaunijā, Linda Kusiņa atzīst, ka Igaunijas rakstnieku organizācija ir aktīvāka, sabiedriski nozīmīgāka, ar ‘lielāku vārdu”.
Kas tad dod šo svaru jeb teikšanas nozīmīgumu sabiedrībā rakstniekiem? Manuprāt, tie ir viņu sarakstītie literārie darbi. Darbi, kurus lasa gan savā, gan citās valstīs ir tas, kādēļ rakstnieku ikdienas rosība arī tiek pamanīta, ieraudzīta. Laikam jau igauņu autori ne tikai bļauj, ka vajag viņus atbalstīt, bet arī uzraksta tā, ka sabiedrība to atzinīgi vērtē un lasa.
Lindas Kusiņas rakstā minētie skaitļi un fakti ir interesanti, jo tagad var salīdzināt to, ko prasīja mūsu rakstnieki ,atsaucoties uz Igauniju, un to, kas reāli ir Igaunijā.
Mūsu „siles autori”( piedodiet, bet ir jāizmanto šis apzīmējums, jo visi literāti Latvijā nav vienādi savās iespējās tikt pie valsts naudas) pusgadu atpakaļ minēja, ka vajadzētu kādiem diviem simtiem profesiju atalgojumu. Igaunijā no Kusiņas teksta -24 saņem gada stipendiju. Labi , mums lielāka valsts, vairāk iedzīvotāju, bet ne jau uzreiz desmit reizes vairāk!
Tālāk-kam tad to kultūras naudu tērē. Mums mazāk tulkojot ārzemju valodās latviešu autorus. Tomēr Latviešu Literatūras centra direktora Ogas savulaik publicētā darbības atskaite neliecināja par milzīgiem panākumiem. Mēs jau iztulkot varam , bet vēl jau vajag ārzemnieku, kurš gribēs izdot mūsējo. Kā „Latvijas Avīze” gribēja igauni Kivirehku. Ar varu mīļš nekļūsi. Arī mūsu autorus, kurus ārzemnieki negribēs izdot, var tulkot cik grib, nekas nemainīsies.
Vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka ļoti neliels skaits autoru pārtiek tikai no literārās darbības ienākumiem, bet pārējie strādā literatūrai tuvu darbu redakcijās, izdevniecībās , rakstniecībai esot ļoti nozīmīgai dzīves daļai. Man šķiet, ka šo veco ,gadu simtus strādājušo shēmu šobrīd Latvijā grūti izmantot, jo rakstnieki vienkārši paši nav tik literāri spēcīgi un varoši, lai veidotu tekstus, avīžrakstus, darītu redaktora darbu. Par to liecina Kultūras Dienā regulāri publicētie raksti, kas ir pārpilni paštaisnuma, egoisma, vienkārši neprasmes uzrunāt. Tāds testa lakmusa papīrītis, kas rāda- literāri nespējīgi aizraut, uzrunāt. Nokaitināt, aizvainot sabiedrības lasošo daļu- tas kaut kā vienmēr izdodas.
Neesot šādām personībām literāri, grūti uzrunāt sabiedrību, rakstniekiem kā literātu kopai nav autoritātes. Šobrīd tā ar katru brīdi tiek zaudēta. Par viņu pašu uzskatiem un vērtējumiem liecina, kaut vai Twitter saruna starp diviem pēc Veidenbauma dzejas publikācijas „Latvijas Avīzē”, kad bija vaicājumi otram- kādēļ? Kādēļ skatīties atpakaļ? Izrādās, ka Veidenbaums mūsdienu maz lasīto autoru acīs ir atpakaļrāpulis, kura dzeju lieki publicēt. Tad man tiem diviem jāatvainojas, jo arī es savā lapā Veidenbauma dzeju pašā sākumā ievietoju. Izrādās, ka nevajag… Vajag tikai to, kas dod honorāru mūsdienu autoriem. Tikai. Nav pat elementāras apjēgas, ka parādot dzejas vispusību un krāsainību, kāds varbūt ieskatīsies arī mūsdienu autora rindās.
Atgriezīsimies pie mūsu un kaimiņvalsts literātu atbalsta salīdzinājuma. Mūsējie visu laiku kliedza, bļāva līdz asarām un puņķiem, ka vajag naudu „procesam”, stipendijām, ka rakstnieki nevarot nopelnīt. Ko dara igauņi? Stipendijas 24 rakstniekiem gadam( Bet ne visam mūžam!),
Bet pēdējā laikā igauņu Kultūrkapitāla fonds atbalstot tieši grāmatu izdošanu ,bet ne citus projektus. Tātad, atbalsta jau gatavu literāru darbu tapšanu grāmatās. Dara to, uz ko visu laiku aicinu arī es, Skribents007. Atbalsta izvērtējama jau gatava literāra darba vērtību tapšanu grāmatā. Es arī teicu, ka vajag vairāk grāmatu konkursus. 2 romānu konkursus katru gadu noteiktos ,visiem zināmos laikos, 2 stāstu konkursus. Lugu konkursus. Arī dzejas grāmatas var konkurēt jau gatavā veidā ,lai taptu izdotas. Viss skaidri, saprotami, viegli izvērtējami.
Igauņiem nevajag mūža algas kā „rakstniekiem”. Viņi nopelna. Tas pats Kivirehks strādājot laikrakstā, un katru nedēļu jāuzrakstot viens avīžraksts. Cik no mūsu rakstniekiem būs spējīgi to izdarīt tā, lai līdzīgi Kultūras Dienai pēc publikācijas nerastos vesela kaudze kritisku komentāru? Cik?
Nespēja saprast otra domu, viedokli par kaut ko liecina. Vismaz ne par inteliģenci, skaidru skatienu uz dzīvi. Par tālumu no sabiedrības un tās problēmām. Ja salīdzina igauņu un latviešu rakstnieku organizācijas, igauņiem ir īpašumi, kas tiek apsaimniekoti. Ar izdevīgumu biedriem.Latviešu rakstnieku Dubultu vasarnīca pēc mājaslapas izskatās pieejama jebkuram,kas maksā.Rakstnieki nemaksā biedra naudas savā organizācijā. Par to viņus slēdz ārā no organizācijas. Murgs. Latvieši savu grāmatnīcu, kur notika pasākumi, bija iespēja tikt pie rakstnieku autogrāfiem, pārdeva Gerkenam Ķīnas drēbju tirdzniecībai. Kaut kādu rakstošo īpašumu savulaik neglīti savāca Bankovksis. Tāds alkatīgums un neprasme ,nevēlēšanās nopelnīt ikdienā, bet prasīt no sabiedrības. Jo pienākoties! Salīdzinājums ar igauņiem atkal ne par labu latvju rakstniekiem.
Jā, naudā Igaunijas Kultūrkapitāls piecas reizes bagātāks. Tomēr būsim reālisti. Ja ne vienu vai divas reizes, bet piecas vai desmit aizies pēc naudas tie paši „siles autoru” bariņa pārstāvji, kaut kas mainīsies? Literatūrā? Jo būsim atklāti, ne Ikstenas , Eipura, Langas individuālās pārticības nodrošināšana ir mūsu Kultūrkapitāla uzdevums. Uzdevums ir literatūras bagātināšana, daudzveidības radīšana. Lai mums visiem būtu daudz lasāmā.
Tagad, kad atklājas veiksmīgāko autoru tirāžas, runāt, ka neviens un nekad neko nevarēs, ir muļķīgi. Ja, kā Vija Kilbloka teica interneta diskusijā, kaut vai K.Apškrūmas pēdējais krājums „Zemes balss” izdots 4000 eksemplāru tirāžā, bet „Priekā un skumjās rakstīti panti” -6000 eksemplāru tirāžā, tad teikt, ka Latvijā dzeju neizdod vairāk kā 300-500 eksemplāros, ir nekaunīga melošana. Tie 300-500 eksemplāri acīmredzot ir tas skaits, kas nepieciešams „siles literātu” egoisma apmierināšanai, lai grafomāniem ir vāciņi, kur uzlikt savus autogrāfus.
Tas, kādā veidā sadala šogad papildus piešķirto naudu „siles literātiem”, rāda, ka tās siles var grūst pilnas, bet pie silēm skries tie paši kviecošie rumpji, kas neredz sabiedrības literārās vajadzības un savas neprasmes šo sabiedrību uzrunāt. Igauņi piedāvā pasaulei savu Tamsāri, bet mums uz vietas bļauj, ka nevajag mazu Veidenbauma publikāciju. Igauņi mēģina saskatīt to, kas vajadzīgs lasošajai sabiedrībai, bet mūsu „siles literāti” spēj tikai nogānīt savus lasītājus un vaidēt, ka viņus nelasa.
Varbūt vaina personībās? Nav šobrīd zināmu literātu, kuri sabiedrībā būtu cienījamas, neapstrīdamas autoritātes. Jo autoritāti iegūst ar literāriem darbiem.
Tas, ko Linda Kusiņa minēja kā dīvainību, kad darbs Kultūrkapitālam pieteikts ar vienu nosaukumu, bet iznāk ar otru- lai būtu. Varbūt otrais veiksmīgāks? Tas ,ka var nojaust, ka par saņemto naudu uzrādāmais literārais darbs nav obligāts nosacījums Latvijā, man gan ir jaunums. Ja tā, tad ir saprotama tā VKKF mīlestība no pietuvināto literātu puses. To gan var viegli labot, ja stingri vērtē jau iesāktos naudas dalīšanas projektus. Nav darba- nekas no VKKF turpmāk. Nevienā jomā. Uzreiz būtu kārtība. Problēma gan tajā, ka vērtētāji ik pa laikam ir tie paši , kas saņem naudu no VKKF. Tādā kā rotācijas kārtībā. Tad nu gribas atcerēties savulaik minēto Vācijas pieredzi, kad valsts atbalsts jaunajiem iesācējiem pirmajiem vienam, diviem darbiem. Ja izdodas, tālāk ar saviem spēkiem kā profesionāls rakstnieks, bet ja nē- meklē privātus atbalstītājus savai grafomānijai. To, protams, es nedomāju par tiešām zinātniskiem izdevumiem, kas pētnieciskos nolūkos vajadzīgi, bet daudz lasītāju nekad nebūs. Te gan jāsaprot, ka pētniekiem grāmatas netop ātri viegli un pavirši. Ja nu vienīgi Janīnas Kursītes-Pakules vārdenes jeb parodijas par skaidrojošajām vārdnīcām- kas ir, to sasviež, un ir labi. Pārējiem zinātniskie darbi top ilgāk, un to izdošanas lietderību arī var izvērtēt.
Kopumā , ieskatoties igauņu rakstniecības darbībā var saprast, ka no viņiem var mācīties gribu rakstīt lasītājiem, piedāvāt laika posmā vajadzīgo žanru, nebūt lepniem un vienkārši gribēšanu strādāt.
Dažs pietuvinātais literāts savu grupiņu salīdzināja ar šķirnes suņiem. Varbūt. Tādi mākslīgi audzēti, sargāti, dzīvei un suņu sūtībai galīgi nepiemēroti. Man gan gribētos salīdzināt ar kaķiem, kuru lāsti debesīs nekāpj, bet nemācītiem kaķiem ir vērtīgi purniņus iegrūst pašu piegānītajā. Uzreiz pāriet patika tālāk gānīt. Dzīvē pierādījies. Audzināsim savus kaķus, lai nav jāsūta jūrskolā.
