Rīgas grāmatu svētku laikā notika Grāmatizdevēju asociācijas konference par grāmatu tirgu, par nodokļiem. Par palīdzību no valsts jeb mums visiem. Par šīs konferences dalībnieku teikto, pārdomām ‘Latvijas Avīzes" kultūras nodaļas vadītāja Anita Bormane rakstā:
https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=362866:pieprasa-atbrvot-literatru-no-pievienots-vrtbas-nodoka-&catid=87:aktuli&Itemid=202
Grāmatizdevēju vēlmes-grāmatām nelikt PVN nodokli tirdzniecībā, sākt apkopot statistiku par latviešu valodā iznākušajām grāmatām, palielināt finansējumu grāmatniecības nozarei. Par to pēdējo varētu pasmaidīt- vai nu „niecībai" naudu vajag? Ja vajag, kas liedz grāmatniekiem ņemt kredītus un izdot vairāk labu grāmatu?
Pasmaidījām un tagad par lietu. Naudu, protams, grib no valsts jeb mums visiem .Divos veidos- savākt mūsu veselībai ,izglītībai tērējamo nodokļu naudu un vēl lai ieliek papildus naudu grāmatniecībā, kas lielā vairumā ir vesela ļaužu pulku privāts rūpals.
Amizanti ,ka šie ierosinājumi mums kā lasītājiem neko labāku un vairāk nesola. Mazāk naudas esošajām vajadzībām . No nekā nekas nerodas. Grāmatniecībā ieliktā nauda vai no grāmatniecības nesaņemtā nauda lasītājiem un valsts iedzīvotājiem neko negarantē.
Atcerēsimies, ka gan pirms kara, gan padomju laikos bija ne ļoti daudz izdevniecību, kuras darbojās sekmīgi. Pirms kara mazās izdevniecības radās un bankrotēja. Laikam jau ļaudīm šķita tāds viegls naudas pelnīšanas veids. Tagad ir vesels bars izdevniecību, kuras nav lielas. Protams, arī izdoto grāmatu skaits nav liels, bet nopelnīt gribas vismaz labu algu.
Atceros, dažs internetā komentāros pārmeta Zvaigznes Kilblokai, ka esot miljonāre, izdevniecība piecstāvu namā, bet Jumava -piecistabu dzīvoklī. Pārmeta vienam, ka prot nopelnīt, bet otriem, ka nav vienmēr godīgi pret autoriem, ārštata līdzstrādniekiem. Varbūt-kā strādā, tā saņem un nopelna?
Ja atbalstīt, tad visus? Kurus? Tos, kuri nemāk strādāt, tos, kuriem nevajadzētu ar izdevniecību darbu nodarboties-arī? Vai zinot to, ka valsts atbalsts caur VKKF un LLC tiek izdevniecībām jau tagad, bet tas nemaz nav redzams lasītājiem redzamā veidā? Cenās. Tirāžas. Par izdevumu tirāžu vispār nerunāsim! Tas ir publiski nezināms lielums pat tiem visiem izdevumiem, kuriem pat jau no ieceres ir blakus stāvējusi valsts nauda. Rakstīšanas, izdošanas laikā.
Nekad nav bijis tā, ka izdevniecības ar prieku izdod visu, ko autori gribētu redzēt grāmatas veidā. Tādēļ ir izdevumi, kuri tiek izdotu par autoru, pašvaldību, sponsoru naudu. Dažs šādi izdod grāmatu pēc grāmatas. Jo veiksmīgi pats pārdot iepriekšējos izdevumus vai tāpēc, ka atrod sponsorus nākamajiem. Pašlaik visa nauda grāmatu izdošanai iet caur VKKF un LLC. Tātad, ne visiem autoriem un ne visām izdevniecībām. Sākas nevienlīdzība. Aicinājums būtībā ir aicinājums šo nevienlīdzību privātajā uzņēmējdarbības veidā, kas ir gŗāmatizdošana, palielināt. Amizanti, ka viens no ierosinājumu autoriem ir gan LLC , gan izdevniecības „Mansards" vadītājs Jānis Oga. Cilvēks, kas diezgan neveiksmīgi popularizē latviešu literatūru ārzemēs, iespējams tāpēc arī darbina veiksmīgo ķēdīti -VKKF-LLC-Mansards naudas „apgūšanā". Jo ar normālu naudas pelnīšanu grāmatu izdošanā nebūtu tik veiksmīgs. Mums, protams, saka, ka mazumtirdzniecībā grāmatas būs lētākas. Tie ir tikai solījumi. Vairs nav kā pirmskara Latvijā, kad valsts varēja uzlikt precēm maksimāli lielu piecenojumu. Pašam stāstīja kā ciema žīdiņš bija uzlicis lielu cenu, pircējs pasūdzējās, žīdiņu pārbaudīja ,uzlika sodu. Tagad tā nevar. Ir brīvais tirgus, kad visi var tirgot par cenām kādas grib un ... prasīt valstij piemest vēl klāt, lai rūpals ienesīgāks.
Konstatējām ,ka ierosinājumi ir ļoti šaubīgi lasītāju interesēm. Mēs nodokļu veidā zaudēsim neuzbūvētus ceļus, neizārstētus cilvēkus, naudu izglītībai. Garantēt, ka iegūsim lētākas grāmatas nevar neviens. Jo kontroles pār to, kas un kā izdod -nav!
Tad varbūt sāksim ar elementārāko. Ar to, kas neko nemaksā, bet ļauj uzreiz saprast, kas ir kā grāmatniecībā.
1) Ar to, ka ar likumu visām grāmatām jānorāda tirāža. Ir jau dzirdēts, ka izdevēji ar to krāpjas, piedrukājot slepus vēl, bet bez autoru ziņas. Autors nesaņem pienākošos.
2) Liksim izdevniecībām atjaunot veco labo tradīciju jau no pirmskara laikiem- izdevumā ielikt izdošanas gadu.
Jā, kāds teiks- ja vajag izdot vēl? Ko tad? Arī agrākos laikos prata ielikt grāmatas beigās tādus divus vārdus- atkārtots metiens (tirāža). Ar papildus tirāžas lielumu. Tas taču ir izdevniecības lepnums, kad var pateikt- manam izdotajam dzejniekam ir šobrīd pēdējos 20 gados lielākā grāmatas tirāža Latvijā. Kā to lepni interneta komentāros teica Vija Kilbloka. Par dzeju krājumiem 4000 un 6000 eksemplāros. Tad izdevēji nemēģinās ik pēc desmit gadiem nabaga lasītājam iesmērēt nožēlojamos pāris simtos eksemplāros izdotu viena autora „dzejas" krājumus, kuru rakstīšanas laikā mēs maksājām autoram valsts naudu, par izdošanu maksājām valsts naudu, tad autors saņem trešajā reizi par to pašu darbu honorāru. Tūlīt palielinās vēl ceturto naudas saņemšanu par vienu darbu- par to, ka grāmata stāv bibliotēkās. Ja kāds teiks- nestāvēs, jo ar 200 eksemplāriem nepietiks visām bibliotēkām, tad tūlīt sāks vairāk izdot un vairāk naudas piešķirs šo grāmatu stāvēšanai bibliotēkās. 4 reizes par vienu darbu! Vai maizniekam maksājam pirmo reizi, lai viņš nopērk miltus, otro- lai nopērk malku maizes krāsnij, trešo reizi- maksājam par pašu maizi? Nē taču! Mēs maksājam par to maizi, kura garšo. Mums neinteresē, cik grūti vai viegli tapis kukulis.
Tad , kad grāmatizdevēji būs gadu nostrādājuši ar tirāžu skaitu un izdošanas gadu publicēšanu, mēs varētu vēlreiz atgriezties un parunāt par atbalstu grāmatām. Tieši grāmatām. Mums nav jāatbalsta izdevēji, kuri var būt vienkārši savā darbā dumji tāpat kā dažs grafomānisks autors. Esošajā duļķainajā un neskaidrajā izdošanas lietu muklājā likt iekšā mūsu visu naudu ir neprāts! Noskaidrojoties ūdenim un saredzot tīru izdošanas straumes gultni, varam par to sākt runāt. Kad tādi ogas paši sev nepiešķirs ar draugu palīdzību naudu savai izdevniecībai, kad saistības ar autoriem precīzi kārtot būs norma.
Nedomāju, ka priekšlikumi par vienas daļas ārzemju grāmatu (no austrumu puses) mākslīgu iegrožojumu ir pareizi. Tā ir iespēja salīdzinoši lēti nopirkt oriģinālvalodā izdotus jaunākos darbus. Tos nemaz tik daudz nelasa, bet iepērkot veidojas dažādība. To pašu Mariņinu mani ģimenes locekļi, kuri brīvi lasa krieviski, labprātāk lasa oriģinālvalodā, kaut arī tulkojumi šai autorei nav ļoti slikti. Tāpat vēsturiskā jeb autobiogrāfiskā literatūra uzreiz paplašina pieejamo klāstu. Arī cita literatūra. Jā tiek ievests daudz. Daudz nosaukumu, bet ne daudz eksemplāru. Nevajag domāt, ka neievedot to visu, izdos uz vietas. Šeit, atsevišķi izdodot, grāmatas kļūtu nepieejamas cenas ziņā. Šo tirgus daļu(krievisko) lasa arī sabiedrības vecākā paaudze, kurai valodas zināšanas nav problēma, bet nelieli ikmēneša ienākumi liek izvēlēties labu un lētāku saturu. Saglabājas griba un vēlme lasīt. Lasīšanas tradīcija, kuru ar augstām grāmatu cenām Latvijā grib negribot nožņaugt.
Es pat teikšu, ka valsts naudu var likt tikai tur, kur izdevniecība ir valsts. Ja paredzamais izdevums ir vajadzīgs sabiedrībai un peļņa no tā nav gaidāma, tad tāds slogs nav jāuzkrauj nabaga privātajiem ogām, bet valstij pašai jāizdod savā izdevniecībā, jāiespiež savā tipogrāfijā. Tā būtu patiesa tirgus iespēju izlīdzināšana. Lai privātie neuztraucas par valsts interesēm, bet domā par peļņu. Valsts uzņemtos rūpes par speciāliem, šauriem nozaru izdevumiem un jauno autoru pirmajām divām grāmatām. Viss! Pārējais-privāto rokās. Tiešām, atbalstam grāmatniecībai nav jābūt mazo kantorīšu iespējai regulāri tikt pie valsts naudas, lai eksistētu, bet autori un lasītāji nekā daudz negūtu. Lai visu laiku vaidētu, ka grūti.
Grāmatnieku priekšlikumiem jābūt tādiem, lai ieguvumu sev redzētu katrs cilvēks, kas lasa grāmatas un katrs, kas izlasot šos priekšlikumus, gūst apņēmību atsvaidzināt skolas laikā apgūtās lasīšanas prasmes un nopietni lasīt grāmatas. Cilvēki grib lasīt. Labas, interesantas un ne ļoti dārgas grāmatas. Kad būs priekšlikumi šādam mērķim, skatīsim un atbalstīsim.
Ja nevar elementāri tipogrāfiski publiskot tirāžas un izdošanas gadus, tad runāt par izdevēju godīgumu, kas pēkšņi izrādās citāds nekā senā grāmatizdošanas tradīcijā Latvijā , nenākas.
Zinot ,ka nekas nav īsti zināms, arī salīdzinošie dati par 2011.gadu izdošanā nav ļoti ticami. Sāksim ar skaidrību. Ar to, kas neko nemaksā- tirāžas uzrādīšanu un izdošanas gadu.
