Uzvarēja, protams, dramaturgi, kuru lugas izvēlējās. Man tā ir tagad laba iespēja, neredzējušam lugu publisko parādīšanu , apskatīt pašus literāros tekstus. Justīnes Kļavas „Gerač, mans brāli” un Ērika Vilsona „Laimes mala”. Palūkosim, ko autori paveikuši, ko vērtētāji atzinuši par labākajiem no iesniegtajiem darbiem.
Kā vecā teicienā-dāmām ir trīs rokas-labā, kreisā un priekšroka, bet kungiem trīs kājās-labā, kreisā un ceļa kāja.
Sāksim ar priekšrokas īpašnieci Justīni Kļavu. Viņas ludziņa „Gerač, mans brāli” tapusi šogad, 2013.gadā. Man pieejamajā tekstā ir pāris paviršības radītas gramatiskas kļūdas, lugas sākumā nav tēlotāju saraksta. Zinu, ka mūsdienās autori ne vienmēr to ievēro, bet iestudētājam un arī lasītājām tāds palīdz. Lugas garums iestudētā variantā apmēram stunda. Autore nav paredzējusi starpbrīžus. Darbība noris vienā istabā. Tas labi režijas un scenogrāfijas veidošanā. Remarkas ir tādas režisoriskas. Tās palīdz iestudētājam veidot darbību tekstā, kas, godīgi sakot, vairāk derētu radiolugai, kuru tikai klausās. Skatuviski viss diezgan statisks. Maza tēlotāju sastāva ludziņa-tikai trīs darbojošās personas. Marina, divdesmitgadīga jaunuve, kura jau dzīvo kopā ar Helmūtu (25 gadi) kāzu gaidās. Trešais ir Marinas brālis Mareks (25 gadi) . No lugas teksta zināms, ka Mareks piecus gadus pavadījis cietumā. Ja Mareks ar Marinu pārstāv sabiedrības zemāko slāņu pārstāvjus, tad Helmūts – pārtikušos, pat bagātos.
Luga it kā nav par naudu, bet par jūtām starp cilvēkiem. Tomēr tekstā, kuru es ar interesi izlasīju vienā rāvienā, ir tādi trafareti priekšstati. Autorei ir izdevies Marinu padarīt par tādu pašlabuma meklētāju jaunu sievieti, kas veiksmīgi atradusi, kam pagulties apakšā, lai nodrošinātu sev pārtikušas turpmākās dienas. Mareks arī ierodas pie Helmūta naudas vajadzībā. Prasa uzreiz 10000. Ko tur ar sīkumiem smērēties! Abu M.. priekšstati skaidri- Helmūtam ir, kāpēc neprasīt? Vistrakākajā situācijā autore noliek Helmūtu. Puisis ,kam problēmu nav, cenšas būt pats. Bez ģimenes naudas, bez nemitīgas mātes uzraudzības. Tiesa, šī brīvība Helmūtam ir arī atteikšanās no viņa ģimenes naudas, bet tam nav gatava ne Marina, ne Mareks, kuriem šī Helmūta kvalitāte ir ļoti svarīga.Parādās arī pretruna starp to, kā nākotni abu kopdzīvei redz Marina un Helmūts. Ņemot vērā to, ka J.Kļava ir pati gados jauna, es gribētu daļēji Marinas priekšstatus par dzīves „sakārtošanu” saistīt ar autores priekšstatiem. Ātrā, nenopelnītā nauda kā dzīves kvalitātes nodrošinātāja. Būtībā arī Mareks ir tādu pašu dzīves principu pārstāvis. Viņi ir pretstats vēl diviem, bet dažādajiem – Helmūtu un viņa klāt neesošo māti. Jā, finālā autore piepilda gan Marinas, gan Mareka naudiskās un dzīves vēlmes, bet ir jau vēl trešais- Helmūts, kas izrādās tāds izmantots naudas donors, kuru gan it kā mīl Marina.
Lugas teksts rit raiti, bet nemudina uz darbību. Tas, ka autore tekstā iepin pagātnes ainiņu atstāstus, lugai lielāku dinamiskmu nedod, bet to , manuprāt, bremzē. Luga nemudina censties, iestudējot to, kustību dinamisma trūkumu kompensēt ar kliegšanu, kaut dažs režisors varētu iet šo vieglāko ceļu.
Uzskatu, ka šī luga ir iestudējama mazās kamertipa zālēs un klausāmajā (Varbūt radio?) variantā. Neveiksmes šajā literārajā darbā nosaka tas, ka autore nerod pozitīvā uzvaru, nav vizuālā dinamisma iespējamajā izrādē, kas tekstā ir. Sastopami pārspīlējumi darbības rosināšanai (tāda dramaturga nespēja to izdarīt citādi)- čemodāna izbārstīšana un lekšana uz palodzes. Ētiski neveiksmīgs ir ātrās, nenopelnītās naudas slavinājums, ko jau pieminēju. Abi M Helmūtu darbina kā bankomātu, bet bankomāts īsti par cēlu varoni laikam nav padarāms. Lugas beigas-atvērtais fināls, kad autore neparāda vai nerod risinājumu, jo bankomāts ir sapratis, ka Marinas acīs ir vispirms bankomāts. Katrs tomēr grib būt arī cilvēks. Jā, virsrakstā nepatika heroīna pieminēšana krieviskajā izpildījumā. Ja būtu – Marek, mans brāli, nekas jēdzieniski nemainītos, bet izskanētu precīzāk, jo Marina būtībā brāļa dēļ upurē savu laimi un nākotni, kas gan tomēr nenotiek Helmūta atgriešanās dēļ. Mazliet haotiskais Mareka sevis atklāšanas skats ir tāds,... , ka nepārliecina pēc tam sekojošā Marinas uzupurēšanās. Kādēļ šoreiz noticēt? Var taču tā domāt?
Otra luga- Ērika Vilsona „Laimes mala”. Mūsdienu pasaka , kā to žanriski nosauc autors, ar septiņām personām. Pusotru līdz divas stundas izrādei. Darbības vieta –dzelzceļa stacija ar nosaukumu ‘Laimes mala”. Divi cēlieni ar 14 un 15 ainām. Iestudējumā var izveidot starpbrīdi. Darbojošās personas-dzelzceļnieki Laimonis ar Anniņu, pastniece Silva ar civilvīru Miķeli, Silvas jaunības dienu draugs Egons, Silvas un Miķeļa meita Nika un Alfons- bezcerīgi Nikā iemīlējies puisis. Tāda nelielas vietas sabiedrība ,kas dzīvo bez lielām nākotnes cerībām.
Autors lugā ir paredzējis peronu, pie kura gan piebrauc, gan garām aizbrauc pasažieru un kravas vilcieni. Tā ir gandrīz vienīgā scenogrāfiski grūtāk realizējamā detaļa, kura var sagraut vides realitātes iespaidu. Visa lugas darbība uz mazas ,pusaizmirstas stacijas perona . Luga parāda, ka visi vietējie ir vienota, draudzīga saime. Autoram ir izdevies izveidot tādu literāro tekstu, kas prasa un nosaka loģisku darbību, kustību iestudējuma veidošanā. Būtībā autors režisoru un aktierus virza pa savām sliedēm, ļaujot mākslinieciski izpaust tekstu. Tas mūsdienās ir reti. Parasti teksti nemotivē skatuvisko darbību, un režisoriem jāizdomā kaut kas ārpus lugas teksta. Iespējams, te izpaužas Vilsona ilgstošā saskare areālu teātri, režijas pieredze. Remarku gandrīz nav, un esošo ir pietiekami, lai izprastu lugas autora nodomu.
Sižets ir it kā vienkāršs- dzelzceļnieku pāris rosās stacijā brīžiem viens otru aizvietojot, netālu pastniece ar savu bezdarbnieku vīru, kas jaunībā bijis vietējā ekstrādes ansambļa solists, bet tagad gatavs pat braukt uz pilsētu pārdot savu nieri. Ir vēl pastnieces slimā, gulošā māte, ko abas ģimenes kopā aprūpē, bet uz skatuves ne reizes neparādās. Pastnieces meita parādīta kā ballītes mīloša jauniete, kas īsti nezina, ko darīt. Vēl ir mīlošais Alfons, kas lugas beigās tiek pie iecerētā meduspoda. Kā gatera strādnieks neizlutinātajai Nikai no pilsētas sūta biezpienmaizītes. Visa lugas darbība tādās pasteļkrāsās, kuras gan ik pa brīdim uzplaiksnī. Tad, kad kādreizējais dziedātājs dodas uz pilsētu ar vilcienu kaut ko mainīt dzīvē. Kad uz balli taisās Nika, bet māte negrib laist. Kad ierodas Egons. Šis savulaik visiem zināmais cilvēks ierodas ar videi un situācijai neaptveramu naudas summu-miljonu. Lai aizvestu savu jaunības dienu mīlestību ,noliekot tai pie kājām viņas noteikto cenu. Mūža krājums-sapņa piepildīšanai. Tikai ne pats vairs tas jaunais puisis, ne viņa jaunības dienu sapnis. Tas, kā miljons ietekmē gan Miķeli, gan Silvu, ir tik dažādi. Apzinoties tā vērtību Miķelis gatavs atteikties no ģimenes, lai viņa sieva un meita ar to miljonu un Egonu dzīvotu tā, kā Miķeļa prāt ir cienīgas. Silva nemaz tā neskrien Egona skavās. Autors tekstā ir ielicis divas tādas kā atmiņu teiksmas Miķeļa un Silvas mutēs. Vienā –dziesma mūža tikai sapņotajai mīlestībai (Miķelis), bet otra- par to, kā jaunības cerībās un sapņos dzīves piezemēts cilvēks atzīst, ka ne viss mērāms naudā. Ir mīļotais cilvēks, jūtas, kuras nauda nešķīdina. Vieni no skaistākajiem lugas tekstiem. Alfons, Egons, arī Miķelis autoram ir iznākuši tādi "klusie"mīlētāji, kas uz lielu cīņu par mīloto nav spējīgi. Sevi piedāvāt tāds ,kādi viņi ir- to gan. Sievietes ir mazliet spēcīgākas. Aniņa komandē Laimoni, Silva- Miķeli, un gan jau ka arī Nika nākotnē-Alfonu. Tas, ka autors nedod iespēju un tālāku dzīvi Egonam, šķiet ir loģiski. Lugas teksts, manuprāt, liecina, ka Egons zina, kurp viņu ved…
Dzīve, protams, turpinās-jaunajā paaudzē, kuru bučas finālā saldina Anniņas šausmas par to, kā tagad dzīvos tālāk. Jo dzīvē par visu ir jāmaksā, pat ja cietums nedraud. Jūtīgai sirdij tas ir smags pārbaudījums. Autors Egona pazušanu precīzi neiezīmē, bet viss jau tāpat ir skaidrs. Vilsons it kā pasaka, ka bez Silvas arī miljons un dzīve viņam nav vajadzīga, tie bija mērķi, kuru abu dēļ viņš dzīvoja.
Iestudētājam šī luga prasīs ansambli ,kas spēj ne ārišķīgi parādīt to pārdzīvojumu gammu, ko autors ielicis tekstā.
Manuprāt, ļoti labi. Ja režisori izdomās, kā parādīt vilcienu kustību uz skatuves, luga drīzumā ir gaidāma uz teātru skatuvēm.
Kopumā lugas patika. J.Kļavu es aicinātu sadūšoties rakstīt arī lielākiem sastāviem, jo tikai prasme veiksmīgi tikt galā ar vienlaicīgi sešām, septiņām uz skatuves esošām personām parāda dramaturga varēšanu. Ja atceramies, ka V.Vīgante speciāli Dailes studijas beidzējiem ( starp kuriem bija viņas meita) rakstīja lugas ar ap četrdesmit tēlotājiem, ir uz ko tiekties. Mazliet vienkāršota naudiskā vēetību skala, kas dominē lugā, nepārliecina. Tādējādi vienkāršojas tēlu pretstati- vieni grib naudu, kuras tiem nav, bet trešais negrib naudu, kura viņam varētu būt. Vairāk nekā nav.
Ē.Vilsons kā pieredzējušāks autors ar savu darbu izskatās stabilāks, cienījamāks. Viņam izdevies izveidot tādu noskaņu lugu. Te nevajadzēs kliegt, te vajadzēs meistarību režisoram un aktierim, bet rezultātā vajadzētu būt arī uz lielo teātru skatuvēm izrādāmai un skatītāju mīlētai izrādei. Cilvēki grib redzēt sev līdzīgos, kas arī uz skatuves nezaudē cilvēcību. Vai arī zaudē ne jau viegli, bet ar sāpēm, un upurējoties citiem.
Divas atšķirīgas lugas. Katra ar savu. Ar interesi gaidīšu šo abu autoru citus, jaunākus darbus.
