skribents007.1s.lv

 


Amatierteātru 2012.gada labākās izrādes 6.aprīlī Dailē.


Arī radio ziņoja par amatierteātru skates labāko izrāžu finālu uz Dailes teātra Mazās zāles un Kamerzāles skatuvju  dēļiem. Man bija iespēja tās redzēt. Piecas izrādes, kuras rādīja  6.aprīlī. Labāko izrāžu vērošana turpināsies arī 7.aprīlī, bet es vēl nezinu, vai varēšu kādu redzēt. Tādēļ  pastāstīšu par redzēto ,manu viedokli, kā aŗī par dažu varbūt bezkaunīgi noklausītas sarunas fragmentu. Es, protams, cenšos ievērot pieklājību un nenoklausīties svešas sarunas, bet ja kāds runā ar Latvijas teātra leģendu, tad es nevaru ausis sev aizbāzt. Piedodiet!
 Pirmā izrāde- Ā.Alunāna Jelgavas tautas teātra  izrāde- M.Zīverta „Minhauzena precības”. Izrāde, kas radīta un veltīta Jelgavas teātra leģendas Lūcijas Ņefedovas 80 gadu jubilejai. Te nu jāātzīstas manis noklausītā sarunā ar režisori, kas pati šo lugu iestudējusi.  Izrādās, Jelgavas pilsēta esot režisorei jautājusi- ko uzdāvināt jubilejā. Atbilde bijusi teātrim veltīta mūža cienīga- lai iedod naudu teātra izrādes iestudēšanai. Cik sapratu no noklausītā, Jelgavas pilsēta ir uzdāvinājusi iespēju režisorei piepildīt vēlmes iestudējumā kostīmu krāšņumā (realizēja V.Romanovska), scenogrāfijā (realizējaI.Pirvics)I jeb skatuves iekārtojumā, muzikālajā noformējumā (komponists Māris Lasmanis).  Ir tapusi  izrāde, kas, manuprāt, spēj aizēnot esošo teātra skatītāju atmiņā vēl esošos pēdējos profesionālo vai valsts teātru Minhauzenus Dailē ar daiļo  A.Grūbi Jakobīnes lomā un Nacionālā Minhauzenu, kuri arī bija krāšņi, skaisti, bet jelgavnieku  Ņefedovas vadībā iestudētais ir citādāks un labāks. Ar to, ka tāda ansambļa izrāde, kurā katrs spēj būt zvaigzne. Režisore atradusi citus akcentus. Viņas Minhauzens un Jakobīne ir gados jauni, kaut dzīves nežēloti. Jakobīne( E.Skutele)- jauna veca vīra atraitne, bet Minhauzens (E.Sondors) –gados pēc vecuma viņai līdzinieks, kas nav veiksminieks, bet sirdi saglabājis jauneklis. Jakobīne tāda glezna, trausla  būtne, ka viņā iizrādes laikā iemīlējās gan augļotājs Uksens( A.Pelūde), gan krievu vecis  un augstmanis vienā personā Nariškins(V.Auza), gan visi  skatītāju  zāles vīrieši. Tika viņa Minhauzenam, bet ne man, Skribentam007.  Šis teātra apmeklētājiem  zināmais  mīlas un satikšanās stāsts risinās Duntes muižā, kas uz skatuves uzburta labākajās tradīcijās, kad skatītājs notic- jā , tā ir grezna muiža. Ar greznību vien  gan izrādi neizveidot, bet  šoreiz tas  ne tikai sirdij, bet arī acīm sniedza baudu. Šī  izrāde ir himna dzimstošai mīlestībai, kad izrādes laikā pirncese no bērna ar lelli rokās uzplaukst par daiļu jaunu dāmu balles skatā( atvadīšanās no bērnības –jau ar lelles, sava dārguma, uzdāvināšanu Jakobīnei..) Precīzi uztvertas atveidotā laika tradīcijas ar reāli vēl bērnu  došanos laulībā(iespējams, šāds pats liktenis bija Jakobīnei).  Princeses atveidotāja savā patiesā bērna naivumā un domu tīrībā ir  tik gaiša pretstatā Nariškina kā viņas nākamā galma pārstāvja piezemētībai. Vilnis Auza gan izveidojis nevis ķeizarienes guļamistabas lauvu ,kam spermatozoīdi sitas galvā, bet  savā ziņā arī  jūtu meklētāju, kas ar savu atvadu vēstuli apliecina- arī skarbie vīri mīl.  Līdzīgi  Uksens  meklē atslēdziņu uz Jakobīnes sirdi. Meklē lai aizpildītu tukšo vietu  savā dzīvē. Racionālāk kā pārējie, bet nevarētu teikt, ka negodīgi pret Jakobīni. Nav šajā izrādē augļotājs tas sliktais,  nosodāmais, bet neveiksmīgākais. Vienam jāzaudē, lai otrais uzvarētu.  Minhauzena kalps Jukums (J.Dūrējs) ir katalizators  darbībai, notikumiem. Arī galvenā pāra vienaudzis, kas ir gan blēdīgs, gan izdarīgs, un vienmēr iekuļas nepatikšanās. Acīmredzams Minhauzena sabiedrotais kāršu spēlē ar Uksenu, kad gan slepus kārtis ieliek azotē, padod signālus. It kā šajā situācijā Minhauzens ar Jukumu parādas kā kāršu blēžu banda, bet šo iespaidu mazina  pirms tam lugā un izrādē esošais stāsts par Uksenu- kāršu blēdi, kuru pārmāca. Duntes muižas patiesā sargātāja Irme (Dz. Zilberta) ir tāda mātišķa pamatīguma un sirsnības  izstarotāja, savas Jakobīnes sargātāja,  kad palīdz saglabāt divām sirdīm ceļu  uz laimi šajā skarbajā pasaulē. Interesants krievu augstmaņu pāris Dolgorukovs un Saltikovs (M.Brancis un I.Dūrītis) ,kas izrādē ir kā  vēl viena  Krievijas galma ilustrācija. Izrāde  pat tam, kas zina stāstu par meliem, patiesību, sirds miera ostu un sapņu zemi Ulubeli sniedz jaunu, nebijušu pārdzīvojumu virkni. Jā ,šķiet visiem zināmajā skatā, kad Minhauzens stāsta it kā Irmei, bet īstenībā- Jabonīnei, Jakobīne nerunā, praktiski nekustas, bet kustas, runā viņas rokas. Rokas, kas izstāsta maigumu, mīlestību pret to, kas nevis nevēlas viņas vārdu pieminēt, bet neuzdrošinās.
To palīdz sasniegt izrādē izmantotais (ierakstā ,protams) Vidzemes kamerorķestris Andra Veismaņa  vadībā, kā arī dažādais  dejiskais soļu virknējums, kad balle uzplaukst skatītāju acīs, kad  polonēzē mirdz izrādes aktieru ansamblis. Protams, pieminamas ar labu vārdu Sofijas Frederikes Amālijas (Ieva Kalniņa), Johanna Elizabete( Linda Baumane) un  Kaina kundze (Zane Bulderberga), kas savos  autora un režisores atvēlētajos tekstos ir precīzas, izrādi  briedinošas. Atkal jāpiemin manis noklausītā saruna ar izrādes režisori L.Ņefedovu. Izrādes dekorāciju, lielā sastāva dēļ, kolektīvam pie  skatītāja aizbraukt ir grūti, tādēļ  skatīties šo izrādi, kurai pirmizrāde tikai šā gada 2.un 3.februāŗī brauciet uz Jegavu, kur kādreiz bija un tagad ir profesionāls teātris, kas sniedz visu, ko vien skatītājs no izrādes var cerēt. Brauciet uz Rīgu dziesmu svētku laikā, skatieties. Tas tiešām ir to vērts! Lai  sirds, skatoties izrādi, grib sargāt Jakobīni un katram savas sirds Ulubeli! Lai ikdienībā nepazūd šī tālā sapņu un cerību zeme!
Pārejot uz Kamerzāli, mūs sagaida Ventspils teātra  M.Zīverta lugas „kāds kas slēpjas tumsā”( „Cenzūra”) iestudējums. Jā , otrā viena dramaturga luga, bet pilnīgi atšķirīga- rakstīta jau  trimdā, daudz mazākam sastāvam. Par bēgļu nometni Vācijā. Režiju, telpu, gaismu, mūziku salicis kopā Agris Krūmiņš. Izrāde, kuru ar neatslābstošu interesi noskatījās pārpildītā Kamerzāle. Askētiska, dinamiska izrāde par dažādajiem cilvēkiem, kas vienā bēgļu nometnē kontaktē, bet ne vienmēr atver otram sirdi. Kaut gribētu. Vietējais šeftmanis  Turlums( A.Ekšteins), kas  naudas dēļ gatavs darīt daudz, bet... sirdij viņam arī  vajag, kaut ne īsti likumīgās darbības dēļ draugu nav. Ir izmantotāji,kas izmanto Turlumu savu sīko sapņu realizēšanā, bet sirdī neielaiž. Sirdij meklē ko cēlāku, tīrāku. Tāda ir Iza (Vita Vītola), kas savus sīkos sapnīšus (šokolādi, cigaretes) saņem no spekulanta, bet neko vairāk  par sevi nedod. Skarbā komandanta lomā Ainārs Kukulītis. Vajag kārtību, likumību, bet  to var tikai tad, ja  saabiedrotajos ir Iza, arī Janelis(Jānis Birznieks). It kā garā vājš, kaut izrāde rāda- karstu sirdi un nebūt ne dumjš. Vienkārši atkal savu  iekšējo pasauli vai sirdi glabājošs aiz maskas. Lai neielaistu svešu., Janelis izrādās Izas cerību pils nezināmais būvētājs un netīšais sagrāvējs. Ja izrādē komandants personificē varu, kura var daudz- dot,  ņemt, piedot, sodīt, tad Turlums tos, kas pielāgojas un cenšas izdzīvot arī uz līdz cilvēku vājībām varas apstākļos. Iza - šī varas doto apstākļu izmantotāja . Janeks- it kā gaišākais tēls, bet ne visā dzīvē. Arī viņam ir ko slēpt, nepieminēt . Šī nometnes pieticība Janekam ir personiska noliekšanās paššaustīšanai, kuras iemesli gan parādās izrādes izskaņā. Režisors  A.Krūmiņš lai  nezudētu dinamiku, kuras brīžiem nav darbībā , izveidojis vietām „kliedzošu” izrādi. Jā, lai arī smēķēšana parādās, tā nav trafareta  citādi nespējoša pārdzīvojumu atēlot režisora un aktieru izvēle. Cigaretes- te arī sīkais sapnis, kas liek cerēt, ka piepildīsies arī lielāki. Laba izrāde, kuru vērts redzēt, kaut pasmaga. Vizuāli pelēki-melni tumšos toņos. Muzikālie gabali paspilgtina darbību precīzi.  Kamerzāle nebija tā piemērotākā spēles telpa, bet tomēr –izdevās. Acīmredzama amatierteātra  vēlme parādīt piederību „lielajai mākslai”. Kaut milzīgu skatītāju pulku  neparedzu. Lietpratējam, jā, ļoti interesanta izrāde, kaut ceru, ka repertuārā ir kaut kas ne tik smags, lai ventspilniekiem veldze pēc ikdienas  smaguma nav jāmeklē citu kolektīvu veikumā.
  Trešā izrāde-Alūksnes Ulda Sedlenieka Tautas teātra „ Slieksnis” Mārtiņa Zīverta agrās jaunības lugas „Kropļi” izrāde. Vienīgā ,kurai nebija programmiņu un man, daudz nezinošam  tagad ir problēmas minēt izrādes veidotājus. Saturs vienkāršs- pieci cilvēki  otreiz caur sevi izlaiž pagātnes notikumus, kad ir bijusi tuvība, mīlestība, upurēšanās, bet tagad dažam ir apjausme, atskārsme, nožēla, vēlme labot notikušo. Pat uz otra, nevainīga rēķina.
 Tagad- nejauši pilsētiņā iebraucis galvenais varonis, kas uz rim stundām grib satikt kādreizējo draugu ar iesauku Ruksis, kas gan izrādē parādās kā viens no gaišākajiem, otra  sirdis, dzīves un ķermeņus ( profesija-ārsts) labojošajiem. Drauga sieva ,  darbiniece daktera praksē un  Marta (spēlē izrādes režisore Daiga Bētere)-pārējie izrādē . Jā vēl jau ir negaidītā ciemiņa sieva. Skaistā, modelei līdzīgā, kura tā arī neparādās, ļaujot katram skatītājam pašam savā sirdī un prātā veidot šo tēlu, kas pat klātesot neredzams, ir nozīmīgs notiekošajā. Muzikāli iestarpinājumi ļauj akcentēt aktierisko pārdzīvojumu jeb kā Strautmaņa kungs savās lekcijās teica Teāta muzejā Rīgā tālajos deviņdesmitajos ( kad veidoja diplomdarba izrādes Valmieras teātra kursam, no kura zināmākie šodien-  Ģ.Ķestris, I.Pukinska, vismaz „ugunsgrēka” skatītājiem)- nav režisoram aktieris jānoved līdz psihiatriskajai slimnīcai, lai atveidotu pārdzīvojumu, bet saliekot kopā skaņu, gaismu un kustību, pārdzīvojums jārada skatītājam. Te palīdz vieglos, gaisīgos rāmjos veidotais skatuves iekārtojums, kas aizpilda skatuvi, ierobežo telpu, ir arī projekcijas ekrāns tādam kā ēnu teātrim. Vietām izrādē apmēram tā strādā režisore. Nenoliedzami ir grūti novadīt izrādi, ja pats režisē. Tas izdevies.
Gan mazā sešpasmitgadniece( vismaz lomā) ir savu pirmo mīlestību meklējoša un atraidoša. Tomēr griboša dalīties pārdzīvojumā. Izrādās-ar Martu, kas glabā savā sirdī  seno mīlestību, sapņus par to,kuram atdots tik daudz- nejaušajam iebraucējam- ciemiņam .Vietējā daktera sieva ir Martas māsa. Savulaik un tagad konkurente. Vismaz uz nozīmību šajā noslēgtajā sabiedrībā, kurā savu morālo tīrību un priekšstatus par savu izglābto sargā Marta.
Izrādes laikā uzzinām ,ka savulaik noticis negadījums, kurā Marta izglābusi šo ciemiņu. Par smagu un lielu cenu. Pagājuši gadi, katrs, nezinot par otru patiesībā nekā, ir dzīvojis viltus priekšstatos. Nezināšanā. Atklājoties patiesībai, rodas vēlēšanās mainīt, labot, atlīdzināt. Ar naudu, otra cilvēka dzīves sakārtošanu pēc saviem priekšstatiem. Laba izrāde, kas veido skatītājā pārdomas par  to, kā norises ap sevi ietkmējam , bieži vien vadoties no saviem priekšstatiem par labo, pareizo, vajadzīgo.
 Ceturtā izrāde pēc kārtas-atkal Kamerzālē, kur, atzīšos, man izdevās arī noklausīties  to viena man nezināma skatītāja īsu sarunu ar L.Ņefedovu.Mazgājiet ausis un noklausieties, ja runā personības. Bet tagad- par izrādi.. Valkas pilsētas teātra iestudējums- A.Zinčuka  „Mērkaķīte”. Divu aktrišu izrāde (Primadonna-Daiga Sondare, Mērkaķīte- Gunita Gendrjuka) kad viena ir it kā kādreizējā  izcilā aktrise īstenībā, bet otra- aktrises domas. Tā vismaz rakstīts programmiņā. Domas gan pusi izrādes nodejo ar lakatiem. Acīmredzama radošās komandas vēlme taisīt „lielo mākslu” par ciešanām,  cilvēka atmiņām par pagājušo, notikušo, neizdarīto  dzīves laikā. Programmiņā minēts, ka  režisors  Aivars Ikšelis ir doktors. Ceru, ka medicīnas, bet ne teātra jomā, jo , manuprāt, žargoniski runājot- „pāŗmudrījis” . Kā man teica mans paziņa, tagad amatierteāta režisors, savulaik par to citādu skatījumu tolaik jaunais dramaturgs un teātra entuziasts  Aldis Linē esot teicis- var ausi pakasīt vienkārši kreiso roku pieliekot pie kreisās auss un var arī  ar labo liekties pāri galvai līdz kreisajai ausij. Tas taču interesanti! Jā, bet cik daudziem?  Vai šis nav ceļš, ko pa lielam iet arī latvju dramaturģija- vismaz jaunā, kad lugas konkursiem, emociju pārsātināto kritiķu vērtējumam, bet mazāk vai pavisam maz  domāts par skatītāju. Jāteic, ka abu aktrišu veikums izcils. G.Gendrjukas veikumā jāpiemin kustību režisore Jevgeņija Kozlova. Apmēram kā savulaik Smiļģa teātrī, kad melno darbu padarīja Ertnerīte, bet lielais režisors bija Smiļģis. Tiesa,, izrāde sagatavotam un teātra visos veidos ieinteresētam skatītājam. Šajā diezgan vēlajā izrādē bija tādas divas ap 5-7 gadu veicas meitenītes, kas apsēdušās uz grīdas ar savām lellēm, ar neatslābstošu uzmanību noskatījās stundu garo izrādi. Jautājums, cik daudz ir to- ciešanu pilnus pārdzīvojumus , monologus  skatīt gribošos?  Kamērzāle acīmredzami atšķiras  no izrādes tapšanas spēles vietas. Tilla aizkaru izvietjums vietām norises padarīja skatītājam  neredzamas. Skatuves telpa ar prožektoru uz reāli eksistējošām durvīm pārāk daudz paplašināja skatuves telpu, kaut palielināja darbību daudzumu ar garāku skrējienu  (vismaz par metriem 5-7 galvenās varones tēlotājai). Līdzīgi arī uz otru pusi līdz Kamerzālē reāli eksistējošiem sienas spoguļiem. Arī projicētie „atmiņu”attēli skatītājam bija uztverami ļoti šaurā leņķī. Es būtu priekšējos abus tillus novietojis vairāk atstatu- uz malām. Tad dejotājas, kuras Mērkaķītes lomā izdejoja gandrīz austrumnieku septiņu plīvuru deju, darbību arī vajadzētu paplašināt uz sāniem, bet tas jau nozīmētu horeogrāfei iestudēt jaunu izrādi speciāli šai reizei. Izrāde teātra pārsātinātam gardēdim, kas gatavs neredzēt aktīvu darbību. Kā mēs zinām, ja izrādē ilgstoši atstāsta senāk notikušo, darbība apstājas. Šeit apmēram tā, uz atstāstu, ir balstīta visa izrāde. Ja aktrišu atdeve un kustību režisores veikums cienījams, tad režisors laikam organizēja.. Vēl izrādē, kas ir tādas saraustītas atmiņas, liela nozīme ir skaņām, mūzikas fragmentiem. Tiesa, lai visu to uztvertu, jābūt labām zināšanām mūzikā. Dažādā. Arī vēsturiski-skaniskā. Jo metronoms šajā izrādē,kur galvenā varone aktrise, nav mūzikas ritma uzturēšanas, instruments, bet gan Ļeņingradas blokādes simbols. Aktrise gan to vārdiski paskadro. Paskaidrots simbolisms vairs tā nestrādā. Šis simbolisms izrādē prasa lielas zināšanas. Iespējams, ka „dakterim”-režisoram tādas ir, bet  vai nav par daudz prasīts no ikdienišķa teātra apmeklētāja? Režisora paaudzei tas viss daļēji varbūt ir zināms, bet divdesmitgadniekiem ar citu vēsturisko pieredzi, dzīves atmiņu? 
Piektā pirmās dienas izrāde-  Jūrmalas teātra izrāde „Naktsstaigulis”. Dzejiski muzikāla izrāde par Jāni Ziemeļnieku. Pelēki tumšos toņos ieturēta izrāde ar vienu zvaigzni –Ģirtu Alsteru dzejnieka lomā un ansambli, kur labai daļai ir mazākas lomas, bet tādas- rezonējošas, kas tikai ilustrē, paskaidro notiekošo ap galveno varoni. Lielākās no tām- dzīvokļa saimniece( Aija Treimane) -  dāma no šis pasaules, kurā mēs dzīvojam, strādājam, un  Edvarda  (Dace Umbraško) ,kas it kā ir pusceļā starp Ziemeļnieka narkotiku piesātināto un mākslas pasauli un dzīvokļa saimnieces reālo pasauli. Jā, izrāde par meitu gēģēri ,kas šādā izmīlēšanas ceļā meklē to īsto un tīro. Izrādes režisors, scenārija autors, kostīmu un telpas iekārtojuma autors- Aigars Balulis. Nozīmīga vieta izrādē mūzikai (autors-Juris Kulakovs) un horeogrāfijai( Santa Grīnfelde). Arī gaismām (Dāvis Putāns). Brīžiem gan ir tāds padomju aģitbrigādes atmiņu uzplaiksnījums skatoties, bet varbūt es maldos (tas diezgan statiskajos koru skatos). Mūzika diezgan vienveidīga. Varbūt tā bija domāts. Kā skatuviskajai  vienībai nebija īsti izteikta noslēguma.. Es zināju, ka Ziemeļnieks mira negaidīti pēkšņi, bet skatītāji kas,  acīmredzot, bija  mazāk zinoši, kādas četras, piecas reizes centās applaudēt, it kā sagaidījuši un nojautuši izrādes noslēgumu, bet režisors tā nebija domājis...
 Tā pulverīšu rīšana, rādot  dzejnieka atkarību bija ilustrējoša, bet vai pilnīgi saprotama visiem? Vēl  krogus un netiklības skatā varēja padomāt par aktrišu tērpu garumu. Ja kuplas un pilnasinīgas formas ietērpj platas vidusjostas  platuma apstieptā bruncītī, tad ne visai estētiski ir tas, ka parādas zem uzrāvušās jostas jeb bruncīša bikšeles. Kaut tumšas. Tas krogus netiklības skats, kas it kā vilina dzejnieku, nav tik pievilcīgs skatītājam. Uz ko tad Ziemeļnieks dodas? Meklēt savu sapņu tēlu? To Gundegas Baušenieces Haijaliju, kas garā, baltā tērpā slīd pār skatuvi, dažreiz brīdi kādu vārdu parunājot ar dzejnieku? Ziemeļnieks tajā krogus atmosfērā izskatījās kā svešais, nepiederošais. Tā bija domāts? Izrāde bija it kā mazliet par garu, ar it kā pārāk daudziem atkārtojušamies elementiem, situācijām, kad teksti ir citi, bet viss it kā iet pa apli. Tas aplis, kad izrādes ansamblis tādi kustas, bija skatuviski spēcīgs- ar atsevišķu apturētajām pozām, kas izcēla vienu vai dažus no pārējiem. No pūļa. Skatāma un interesanta izrāde, kaut ,manuprāt , šādā veidā mazliet par  garu. Ja rēķinām skatītāja, kas maksā par biļeti viedoklī, tad esošasi pusotru stundu garums ir tas,  kuram vērts ziedot  laiku un naudu, lai noskatītos. Skatuviski  izrāde iegūtu ja tiktu saīsināta vai darbībā dažādota.
Jā , blakus  „Natsstaiguļa” programmiņai bija nolikti bukleti ar Jūrmalas teātra repertuāru, kas rāda- teātris ir interesants, strādā ar latviešu klasiku, mūsdienu drmaturģiju. Ejiet skatieties, viņi prot būt dažādi. Palaidņi , ielika man āķi lūpā ar savu krāšņo kabatas formāta, viegli līdzi paņemamo bukletu. Vai tā drīkst?
 P.S. Ja kādam ir iespēja bez honorāra saņemšanas iesūtīt otrās dienas izrāžu apskatu vai pirmās dienas izrāžu apskatu ar citu viedokli- laipni aicinu to darīt, nosūtot uz e-pastu: skribents007@inbox.lv  Norādiet to, kā vēlaties, lai teksts tiktu parakstīts. Arī tad, ja 7.aprīlī redzēta tikai viena izrāde, rakstiet. Ieliksim arī vairākus viedokļus par vienu izrādi. Tas būs interesanti. Pirmā diena rāda, ka  labākās izrādes ir dažādas, kaut vairāk  uz traģēdiju tendētas. Četras no piecām pēc sevis atstāja pārdomas, skumjas, apceri. Varbūt tā vajag, un lai tie, kas  netika uz fināliem- vienkāŗši izklaidē tos savas dzīves ikdienas pārdomu ,skumju,apceru mocītos, kas teātrī meklē to Ulubeli, to sapni, kurā aizmirsties? Līdz man atnākusi ziņa, ka  amatierteātru režisori labi zina, ka ir darbi, kas ies „uz urrā” viņu ierastajā auditorijā, bet  netiks novērtēti skatēs. Strādā savam skatītājam un nevis augstajiem vērtētājiem? Vēl šis piecas izrādes un noklausītais apliecina, ka ir viena liela problēma amatierteātros, Mēs šajos gados esam kļuvuši dārga sabiedrība, kurā  arī skatuviskais ietērps ir kļuvis dārgs naudā. Tas ietekmē to, ko redzam uz skatuves, kas noteikti atšķiras no tā, ko varētu  mums dot teātri, režisori. Nauda  jeb tās trūkums apcērt amatierteātru izrāžu tēlainumam spārnus. Kā man teica paziņa režisors, esot bijusi situācija. Aizbraukuši viesizrādē. Zālē sēdējuši  pāris citi režisori, kas  pēc izrādes kādu vārdu par izrādi, bet pēc tam par galveno- saudzīgi ar plaukstu pārbraukuši skatuves greznajam iekārtojumam un jautājuši tādā labestīgā skaudībā-  kā jūs to dabūjāt gatavu? Tas par kaut ko liecina, vai ne? Par to jādomā Latvijas mērogā, lai iecerēm neapcirstu spārnus. Lai varētu lidot skatuves ieceru realizācijā.
 
 
Komentāri (0)  |  2013-04-07 09:18  |  Skatīts: 1723x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ