Mūs visus mēģina pārliecināt, ka Latvijā ir bezgala daudz māksliniecisku un mākslas jomās strādāt gribošu cilvēku. Nenoliedzami, tā tas varētu būt. Tādu, kas kreklu noteikti valkās ārā no biksēm, cepuri uzliks otrādi, lai pasvītrotu savu „radošumu” un „mākslinieciskumu”, jo ar darbiem , veikumu parādīt savu māksliniecisko nozīmību ir daudz grūtāk.
Visa prasība pēc radošo personu stipendijām balstās uz apgalvojumu, ka Latvijas kultūrpolitika vērsta uz rezultātu nevis uz cilvēku. Mūs visus mēģina pārliecināt, ka radošajiem prasa rezultātu nevis maksā par to, ka dara. Mūs mēģina pārliecināt, ka maksā maz. Mums cenšas iestāstīt, ka valsts attieksme pret kultūras profesionāļiem ir bijusi- nabadzība ir mākslinieku norma.
Kā tad ir īstenībā? Visa nauda kultūras norisēm lielākoties nonāk no valsts maciņa ar VKKF starpniecību pie autoriem. Lielākoties. Arī no citām organizācijām nonāk, kurām naudas strūklu nodrošina tas pats VKKF. No valsts –pastarpināti no Kultūras ministrijas.
Nodrošina stipendijas, darba iespējas rakstnieku namos( sava veida atpūtas un darba vietās), piedalīšanos dažādos pasākumos Latvijā un ārpus tās (ceļanaudas, komandējuma naudas), notiek darbu iepirkšana muzejiem, literāro darbu izdošana ar valsts atbalstu. Viss- radošo personu atbalstam. Personu, bet ne radošā darba rezultāta atbalstam. Jo neviens VKKF un tā satelītorgnizāciju atbalsta konkursu rīkotāji nevar paredzēt no pieteikuma mākslas darba kvalitātes. Māksliniecisko vērtību. Tātad, atbalstīti tiek tie, kuri grib būt radoši, vērtējumu nepavisam nesaistot ar radošā cilvēka mākslas veikumu. Tikai ar šī cilvēka pretenzijām , vēlmi kaut ko mākslinieciski vērtīgu radīt. Tātad, konstatējam, ka radošo pulka trubadūru bļāvieni par Latvijā esošo tendenci uz mākslas rezultātu, bet ne personu- atklāti un bezkaunīgi meli. Radošo runasvīri un runassievas šajos apgalvojumos melo. Mums, sabiedrībai, kas no mūsu, valsts naudas apmaksā šīs nemitīgās iespējas radošajiem tādiem būt.
Atceros, kā piecdesmitajos pie Abavas dzīvojot, nopirku gleznu no ainavista, kas brauca ar motociklu un tirgoja savas eļļas gleznas. Ļaudis pirka. Zinu Mākslas akadēmijas beidzējus –tēlniekus, kas viens izkala visu Dainu kalnu Siguldā, bet citi- tikai kapakmeņus vietējām kapsētām. Kas jau kuram ir dots. Talanta ziņā. Centās savu spēju robežās gan vieni , gan otri.
Esošajā situācijā bļaut, ka radošajiem vajag stipendijas, algas aizvietotājas, jo viņi esot pelnījuši, jo izdoti, darbi iepirkti u.t.t. ir ļoti bezkaunīgi. Valsts jau tagad ļoti daudziem apmaksā gribēšanu „radīt” – pat neraugoties uz rezultātu. Nav dzirdēts, ka kādam nauda bijusi jāatmaksā. Arī šo valsts atbalstā tapušo darbu tālāko virzību uzņemas valsts- ar izdošanas naudām, gleznu iepirkumiem u.t.t. Atkal jau otrie pabalsti, tad vēl valsts apmaksā mūsu visu uzturētajiem autoriem- VKKF siltumnīcas stādiņiem radošās darbības reklāmas pasākumus- tikšanās ar šo darbu iespējamiem baudītājiem. Tādas nemitīgas valsts rūpes par citādi neko nespējīgajiem un nevarīgajiem.
Jā, ir Latvijā arī pieminētā tendence uz rezultāta apmaksāšanu, kuru radošie piemin. Ir, bet ne no valsts puses. Tāds rezultātu vērtējošs ir Lata romānu konkurss, ko organizē privāta izdevniecība bez valsts atbalsta. Ir Zvaigznes ABC jaunatnes literatūras ikgadējais konkurss- atkal privāts pasākums, kur valsts naudas nav. Šogad bija mazliet dīvainais Playboy un Dienas žurnālu rīkotais stāstu konkurss. Atkal- privāti organizēts un bez valsts atbalsta. Valstij nevar pārmest virzību uz mākslas rezultātu, bet gan virzību uz personu, kas grib būt radoša. Protams, līdzīgi kā jebkurā jomā, valsts dotajai naudai būtu jāstimulē darbība, lai sabiedrība iegūtu arvien vairāk no valsts parasti pilnībā apmaksātajām kultūras norisēm. Tas gan nenotiek. Nav redzama šī attīstība.
Playboy konkursa uzvarētājs -stāsts parāda- latviešu literāti cenšas, bet nesanāk. Ļaudis grib, bet nevar. Arī citur Tas redzams. Kaut tas, ka Aivara Eduarda nesen izdotās „Minimas” izdevniecībā tirgo par makulatūras cenu. Izdevēji un autors laikam cerēja- ja ar dzeju nekādā galā neiet, tad mēģinās īsu, īsu prozu, bet laikam jau mēslu vedēju kleperi par Pegazu nevar padarīt tikai ar gribēšanu. Diemžēl.
To kultūras darba darīt gribētāju mums ir ļoti, ļoti daudz. Nenoliedzami, arī ēstgriba tiem skaļākajiem, bet sabiedrības nenovērtētajiem ir liela. To viņi veiksmīgi pierāda savos publiskajos paziņojumos. Jau šobrīd ar valsts un pašvaldību naudām tiek darīts viss iespējamais, lai tie, „kuriem vajag un kuriem pienākas” , saņemtu savu. Jo visi neprivāti organizētie konkursi nav domāti, lai konkurētu ar LA romānu konkursu, Zvaigznes konkursu, bet gan- lai apdāvinātu jau valsts naudu saņēmušos no VKKF par tiem- valsts apmaksātajiem darbiem rakstīšanas (veidošanas) laikā, izdošanas laikā , popularizēšanas laikā. Neviens pašu rakstošo cunftes organizēts pasākums nav jauntapušiem darbiem. Vienkārši- nav. Vismaz es tādus nezinu, jo visus zināmos ievietoju savā mājas lapā.
Situācija, kuru grib kulturālie diedelētāji, ir amorāla. Ja valsts sāk maksāt kompensējošus mēnešalgu pabalstus radošajiem, tad ar tādām pašām tiesībām uz līdzīgu mēnešalgu pabalstu var pretendēt šķību galdu meistars, jo viņam arī ir grūti- šķībos galdus nepērk. Slikts ārsts tādu pieprasīs, jo pacienti ies pie cita ārsta, kas zināms kā labāks. Tādu pašu pabalstu pieprasīs iedzert mīlošs laukstrādnieks, jo viņu dzimtajā pusē iepazinuši un negrib ņemt darbā. Tā es varu nosaukt veselu rindu neveiksmīgu sava darba darītāju ( vai nedarītāju), kuri ne ar ko neatšķiras no kulturālajiem nedarītājiem. Ne vieni , ne otri sabiedrībai neko vērtīgu nesniedz. Valsts tādiem ir paredzējusi sociālo pabalstu sistēmu. Jā, pabalsti nav lieli, bet kāpēc gan Eipurs, Vādons un citi neveiksminieki nevarētu tos saņemt un atbilstoši pašvaldību lēmumiem pastrādāt sabiedriskajos darbos. Eipurs atcerētos, ko nozīmē strādāt, jaunākie- to ieraudzītu. Būtu īsta „tekstdaru” paaudžu darba iemaņu pārmantošana. Jā, ne tā saucamajā dzejā, bet vismaz kaut kas vērtīgs sabiedrībai no tādiem ļautiņiem beidzot būtu gūts. Nekāds morāls trieciens nosauktajiem un citiem šādi pabalsti un sabiedriskie darbi nevar būt- jo ne jau sejā zināmie savulaik Ziedonis, Vācietis, bet sabiedrībā nezināmi ļautiņi- grafomāni slaucītu ielas.
Šajā sakarā atceros sabiedrības pārstāvju ( „tautas”) izteiktos pārmetumus kulturālajiem par sabiedrisko pasivitāti. Tā (sabiedriskā pasivitāte) bija loģiska, jo cilvēki, kuru sabiedrības vairumam nav zināmi kā sava darba veicēji, nevar būt nekādi cīņā saucēji, tautas tribūni. Muļķīgi rakstošie runāja, ka esot tautas sirdsapziņa un nez kas vēl, jo viņi ir NEZINĀMI sabiedrības vairumam. Ja Latvijā nav jautājumu- kas ir akadēmiķis Stradiņš, tad es nezinu nevienu dzīvu esošo literātu, kuru nosaucot nezināmam sarunbiedram, būtu drošs nesaņemt pretjautājumu- kas tas ir?
Līdzīgi kā ar iespēju būt tautas cīņā saucējiem, modinātājiem , arī iespēja saņemt šīs kvēli kārotās mēnešalgas par nedarīšanu ir jānopelna. Ar savu kultūras vai citu darbu. Jātop zināmiem ,cienītiem, mīlētiem ,lai sabiedrības locekļi nejautātu-kas tas ir, kas saņem šo mūsuprāt nepelnīto pabalstu trešdaļas Latvijas strādājošo mēnešalgas apmērā. Summas, ko grib saņemt- ir vairāku simtu latu lielumā.
Es saprotu tādus Eipurus, Langas- mūžs iet uz otru pusi. Kamēr šie pāri pusmūžam esošie literārie neveiksminieki būs pie VKKF siles- maizīte būs, bet pensijai, intensīvi izmantojot valsts atvieglojumus nodokļos, iekrāts maz. Tomēr aug jauna kulturālo neveiksminieku paaudze, kuri redz VKKF silē stāvošo apmierināto urkšķēšanu, grib tāpat stāvēt un ēst… Šādi valsts pabalsti nodrošinātu viņiem cienījamas pensijas , pie teikšanas nonākot jaunākiem. Nepelnītas- kā Zatleram, kā politiķes Viņķeles vīram un citiem, kuri uzskatīja, ka viņiem pienākas. Mūsu kulturālie neveiksminieki arī uzskata, ka viņiem pienākas. Sabiedrībai jādomā un jāsaka- ir tā vai nav.
„Latvijas Avīzes”rakstā minētie 67.94 lati mēnesī dzejniekam radošajai stipendijai var šķist maz, bet tā ir summa, ko valsts maksā radošai personai , nezinot darba galarezultāta vērtību. Pats tapušais darbs- autora īpašums. Ja top dzejas krājums, tad to izdod. VKKF jau iepriekš abalstītajiem atbalsta arī izdošanu. Izdots krājums dod autoram honorāru. Ja valsts izdotais un apmaksātais darbs nevienam īsti nav vajadzīgs, tiek nocenots pāris mēnešus pēc izdošanas, tad varbūt nebija jāraud par pieminēto mēnešsummu, bet jāpriecājas, ka valsts par brāķa darbu neliek saņemto atmaksāt? Viss- kā uz to skatās. Manuprāt- valsts nauda kulturālajiem ir tāpēc, lai stimulētu sabiedrībai nepieciešanu darbu rašanos, bet kulturāli radošie nez kāpēc uzskata, ka viņu māžošanās un brāķdarība kultūras laukā ir pietiekams iemesls, lai apmaksātu sabiedrībai nevajadzīgu personu eksistenci. LA raksta komentāros ir minēts par uzdāvinātajām telpām radošajam darbam deviņdesmitajos gados. Arī tas ir ieguldījums, lai būtu, bet, ja atmiņa neviļ, tolaik daļa radošo par velti dabūto pat iztirgoja par lielu naudu ( bija avīžraksti). Izskatās , ka galvenais- kulturālajiem vecāki nav iemācījuši ētiskus dzīves principus. Mācīsim mēs.
Jauns teksts un sašutums radošajiem:
https://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/rakstnieku-savieniba-fm-priekslikums-maksat-socialo-nodokli-no-autoratlidzibas-ir-nedemokratisks.d?id=43565175Lai kā pēc pasen dzirdētā un man stāstītā gribētu cienīt un atbalstīt J.Jurkānu, bet šoreiz viņam nav taisnība- argumenti greizi. Cilvēki pensijā (visi), kuri arī strādā, no sociālā nodokļa maksājumiem ir tiesīgi pārrēķināt pensiju. Valdība līdztiesīgi citiem arī autoriem dod iespēju nopelnīt nākotnes vai papildus esošajai pensijai. 1000 lati ir paliela nauda . Trešdaļai Latvijas strādājošo- gandrīz puse gada ienākumu. Ja vairāk neiznāk, jānodarbojas ar citu darbu. Rakstīšana jāpadara par brīvā laika darbu- hobiju.
Pensijas vecuma cilvēkiem tas dos iespēju palielināt pensiju ik pēc gada, ja būs nopelnīts.
Varbūt vienkārši vairāk un kvalitatīvāk jāstrādā, lai cilvēkiem vajag, ir lielāki honorāri.
Šajā pasaulē visiem maksā par padarīto. Esam nonākuši tajā kapitālismā, kuru gribēja komjauniešu un KP biedra karšu nēsātāji radošie deviņdesmitajos. Ar vienādiem nodokļiem-katram pēc padarītā jeb nopelnītā, bet ne komunismā, kur katram- pēc vajadzībām, no katra pēc spējām. Jā, tādu padomju iluzoru komunismu šeit- ES Latvijā grib radošie-ar stipendijām, algas par laiku ,kad nerakstās, nedarās u.t.t.
Savā ziņā radošajiem taisnība- Hruščova solītais Komunisma gads-1980.gads jau sen garām, bet radošajiem vēl joprojām nav- pēc vajadzībām. Par darbu atbilstoši spējām nerunāsim, jo radošie paši nespēj .Paši nemitīgi saka, cik grūti un maz naudas. Ja nevar radošajā laikā, varbūt beziedvesmas laikā var ceļmalas appļaut, sabiedrībai kaut ko labu izdarīt? 