Vēl latvju zemē viss bija kluss, nedēļas nogalē tauta atpūtās, garāmejot Rīgas centrā paskatījās uz namu, kurā mājojot spoks. Īsts, pavisam īsts operas spoks. Mūsu operas spoks. Augumā paliels, savulaik, kad bija dzīvs kultūrā, dēvēts par latvju dižāko, nē- garāko aktieri. Tā zilā spoka migla tinās, tinās ap viņu, līdz, skat! Par spoku pārvērties un operas baltajā namā iemitis. Ne īsti redzēts, ne neredzēts, jo nostāsti vēsta, ka mājvieta spokam esot operas direktora kabinets, bet no turienes jau spokam viegli aizplīvot prom. Arī uz tālām un siltām zemēm. Tā visi mierīgi un saticīgi dzīvoja, līdz ļaudis pēkšņi pamanīja, ka operai kā katrai sevi cienošai operai ir savs operas spoks, bet nav –operas direktora!
Par laimi ,tajā pašā nedēļā burvju un zintnieku grupa izvēlējās veselus trīs direktora amata aizvietotājus, no kuriem viens bija vieglas zilas operas spoka piešķirtās zilās dūmakas svaidītais spoka tuvākais no mirstīgajiem. Tā dūmaka pat bija sākusi gaist, un operas spoka tuvākais no mirstīgajiem, ieelpojis zili neiekrāsotu elpu, pat braši paziņoja latvju tautai, ka ir gatavs vadīt un rūpēties par operas spoka mītnes vietu.
Tomēr viss nebija tik vienkārši. Kad burvju un zintnieku grupa gribēja izdarīt kaut ko tādu, kas nevienam līdz šim nav izdevies- ieraudzīt operas spoku ārpus viņa mītnes operas kaut kādā necilā Rīgas namā iepretī remonta sētas apvilktajam Mākslas muzejam, viņiem arī tas neizdevās. Pat ne trīs reizes kā citās latvju pasakās, bet četras reizes burvji un zintnieki aicināja uz tikšanos operas spoku. Spoks, protams, neieradās, jo viņš taču ir SPOKS! Dienas laikā un ārpus Operas nama viņš parādās tikai izredzētajiem.
Burvji un zintnieki grūši nopūtās, jo ar spokiem jau nekad neko nevar saprast. Kā zināms, ir labi spoki, kas tikai parādās un dažai pilij vairo apmeklētājus un gidiem stāstāmo, bet ir arī ļaunie, kas var pat ko nodarīt burvjiem un zintniekiem.
Burvji un zintnieki saprata, ka operas spoka mājvietu atdot jaunam direktoram ir bīstami. Tas nekas, ka operas spoks to telpu neizmanto, bet līdz šim ir bijis tā, ka tad , kad operas spokam to kabinetu vajag, tas viņam ir.
Burvji un zintnieki pēc sava lēmuma paziņošanas dreboši saspiedās ap pēdējiem pie Kongresu nama apakšzemes stāvvietas izglābušamies ozoliem, gaidīdami nelaimi…
Zila gaisma atspīdēja no dienvidu puses, zila krēsla nolaidās pār nobālušo latvju zemi, pār drebošajiem pie ozoliem burvjiem un zintniekiem, kuri tagad saprata sava gara vājumu un nespēku. Varenais operas spoks atkal un pēkšņi iemājojis operas namā.
Spoka zilās dūmakas stiprināts viņa tuvākais no mirstīgajiem uzreiz apjauta savu niecīgumu operas spoka priekšā un uzreiz atteicās no burvju un zintnieku priekšlikuma. Teica, ka tikai operas spoks var būt operas direktora kabinetā.
Pēkšņi uzradās citi operas spoka līdzinieki no aizjūras zemēm, kas paši šeit it kā dažreiz atvējojuši no ārzemju operām. Tie tagad visai latvju tautai pūlas iestāstīt, ka katram sevi cienošam operas namam vajadzīgs operas spoks. Kad viņiem sacīja, ka operai vajadzīgs direktors, atbildēja, ka spoks vajadzīgs vairāk.
Latvju tauta drīz saprata, ka viņu burvji un zintnieki sākuši cīņu ar paša nelabā valstību, jo modās no snaudas rakstošie un skaļi ķērcošie spoki, mākslas ēkā pie kājslauķa piemitušie mākslas spoki, kas gan neko vairāk kā vienkrāsainu krekliņa uzdruku nespēj samākslot un viņu līdzinieki. Latvju tauta redz, ka veļu valstība vēršas pret tautu un ir nesaprašanā, jo saskaņā ar latvju tautas sensenām tradīcijām arī šie veļi ir baroti, ēdināti, dzirdināti, pat lidmašīnās vizināti, kas spokiem un veļiem ir galīgi nesaprotami. Varbūt tie spoki un veļi tik apslinkuši , ka negrib vairs pat lidot? Lai tauta gādā par visu? Tauta līdz šim šiem spokiem ir devusi visu, ko var, pati dodamās uz citām zemēm, lai tikai vietējiem spokiem ir labi, lai tie nedusmo, neķērc, neauro un nebiedē.
Tomēr saņēma dūšu viena drosmīga meitene, kas jau pirms gada mēģināja padzīt operas spoku no Baltā nama. Viņa aizgāja pie burvjiem un zintniekiem, paņēma pīlādžu zaru vīkšķi, mežrozītes zaru ar visiem dzeloņiem un devās un Operas namu. Tur aizkūpināja pīlādžu zaru, kura dūmos operas spoks sāka rīstīties, aizkūpināja otru zaru, operas spoks jau iet ārā no direktora kabineta. Aizkūpina drosmīgā Žanna, kas līdziniece franču de Arkai, trešo zaru un operas spoks no operas ārā gan! Operas spoks ar drausmīgu gaudošanu pārlaižas uz atvadām pār savu kādreizējo Operas namu, vēlreiz noklepojas pīlādžkoku dūmos, paceldams sev līdzi debesīs pārlaimīgi smaidošo savu tuvāko no mirstīgajiem. Zilā spoka migla pamazām sāk izklīst no Operas baltā namā, promejot drosmīgā Žanna iesprauž ārdurvju stenderē mežrozītes zaru, lai spoks te nekad neatgriestos. Sāk skaļi un priecīgi spēlēt operas orķestris „Baņutas” melodiju, balets dejot, solisti dziedāt, latvju tauta nāk uz savu operu priecīga, jautājot: „Kad mūsu operā atkal būs Brīvības sakta?”
Tikai no Operas kanālmalas puses pieminekļa lēnām atdalās viens necils un pelēks spociņš Alfrēda Kalniņa veidolā, pieslīd pie drosmīgās meitenes Žannas un jautā:
- Varbūt mani ielaidīsi operā?
-Tevi? Ja neārdīsies tā, kā tas, ko tikko aizvadīju, tad varētu.
-Es neārdīšos. Es tikai gribu noskatīties savu operu iestudējumus!
-Savu? Tas spoks arī gribēja tikai savu skatīties… - neticīgi uz pazemīgo spociņu raugās Žanna.
-Arī citu. Arī citu. Manas arī tik sen te nav skanējušas. Un opera bez spoka nekādi nevar!
- Labi. – teica meitene Žanna, noņēma mežrozītes zaru, ielaida mūsu pelēko spociņu Operas namā, uzlika zaru vietā. Lai šis labestīgais spociņš neaizmūk uz citām operām, bet mitinās virs skatuves bēniņos.
Kopš tā laika mūsu operā atkal ir īsts operas spoks- mīļš spociņš, kas pārlaižas labestīgi pār katru diriģentu, režisoru, uz skatuves stāvošo, lai viss izdotos.
Nebīstieties no mūsu operas jaunā spociņa, viņš nes laimi operai un katram, kas to ierauga. Stāsta, ka vecais spoks klīstot pa pasauli nevienā operā nevajadzīgs, bet tas jau būtu pavisam cits stāsts.
