Tā gribējās pasmiet par mūsdienu dzejdaru miesisko vajadzību lielumu pret dzejiskās ne-varēšanas mazumu, ka pēc plānām, dzejiskām pusdienām pirms vakara slaukšanas tapa šīs rindas.
Skribents007
Kā netop ģeniāli dzejas darbi ( Pārdevās par desu) .
Es rakstīšu dzeju!-
Man ienāca prātā.
Uz istabu eju,
Viss- mākslas vārdā!
Lai lidot es varu,
Pat pusdienas nicinu.
Tik ar dzejas garu!
Un pildspalvu vicinu.
Te iesmaržo gaiss,
Tur kotletes cepas,
Kas garšīgs un kairs.
Jā, varbūt pat desas!
Kā rakstīt man dzeju
Ar tukšu punci?
Es steidzīgi skreju,
Lai apsteigtu runci.
Jo sieva pie galda
Jau aicina to.
Jā, bauda tā skalda,
Dzejdari mīļoto.
Ar pieēstu punci
Var dzejot jel kāds?
Pie kājām ar runci
Nu dzejdaris krāc.
