Reiz literārs konsultants teica man tā:
„Ja prozu rakstīt tu nemāki
Un es pat nezinu, ko ar tevi lai sāk,
Tā saukto dzeju tu rakstīsi!
Lai neuztrauc tas, ka nemāki pantmēru,
Ka atskaņas iemācīt nevaru tev,
Viss jādara lēnām, prātīgi, ar samēru.
To visu pat nevaru iemācīt SEV!
Tādēļ aizmirstam ritmiku gaumīgu,
Jo mēs rakstīsim… Jā gan, prozas dzeju!
Īsus vai garus neskaidrus teikumus,
Kuru uzskatīs gudru , ne muļķīgu!
Un nebaidies tā, ka nekauņas iemetīs
Mums acīs citu, daudz labāku dzeju!
Visi kritiķi mums tikai labu dvesīs,
Jo „Latvju Tekstos” ir glābjoša feja!
Tā labākā dzeja nevar būt izcila!
Pat ja lasītāji daudzi tā sacīs!
Būs, kas saka- vienkārša un pat senila,
Un to teicējiem acīs ar kaunu bakstīs.
Jo, kamēr mēs būsim vienoti kritikā,
Gatavi to labo smērēt pa sienu,
Tad nebūs labāku Latvijā lirikā,
Mēs būsim vienīgie, tātad, mēs- dievi!”
Skribents007
