Tātad, 29.07.2012. Latvijas Avīzē Lindas Kusiņas raksts. Protams it kā par literatūru, bet īstenībā par naudu.
Pats raksts:https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=356522:vai-zinm-ko-latviei-lasa&catid=92:literatra&Itemid=207
Vēl viens teksts kas runā , pieminot diskusiju par latvju oriģinālliteratūru, par naudu, kuras trūkst autoriem. Raksts ar visiem statistikas datiem liecina, ka bibliotēkās jaunos latvju autorus ne īpaši lasa. Attiecīgi –arī patapinājuma naudās no bibliotēkām autori saņem maz.
Jā , reālo autoru popularitāti grūti uzzināt, kaut to varētu viegli- ar valsts rīkojumu kā obligātu izdevumiem pievienot tirāžas apjoma publicēšanu un izdošanas gadu izdevumu eksemplāros. Sena tradīcija gan vēsta (paskatoties senākus izdevumus) , ka tad autoru samērīšanās bija reāla un visiem saprotama.
Man nesaprotams ir teikums, ka autora atlīdzība neesot atkarīga no pārdoto izdevumu skaita. No kā gan tad? Labi, no grāmatas apjoma, lieluma, ieguldītā darba, ko izdevējs reāli var novērtēt. Nav jau jāmaksā par mokās kalna dzemdētu amēbu ,pat ja kalnam savs bērniņš šķiet vismīļākais, kā par otru kalnu, bet kā par amēbu.
Arī tā saucamā patapinājuma sistēma ir mazliet greiza. Valstij apmaksājot izdošanu, autorhonorāru, vēl trešo reizi prasīt maksāt par to pašu grāmatu lasīšanu bibliotēkās ir amorāli.
Patapinājuma naudas būtu jāparedz tikai par grāmatām, kurās līdz izdošanai valsts pabalstu ,stipendiju nauda nav ieguldīta. Arī patapinājuma naudas saņemšanai jābūt adekvātai. Būtībā bez AkKA-LAA darba viņi iekasē pēc valsts iesniegtiem sarakstiem naudu, kuras izmaksa tik sarežģīta, ka 2/3 jāpatur sev (apmēram). Ja proporcijas saglabājas, vajadzētu papētīt, vai AKKA-LAA administratīvie izdevumi kaut kā pamatojas. Vai vienkārši ļaudis darbojas pēc principa, ka mums vajag, bet autoriem atliekas.
Cienījamās rakstnieces Māras Svīres vārdi, ka autors saņem patapinājuma naudiņu ,ja grāmata nonāk bibliotēkās, mani darīja uzmanīgu. Tāpēc vajagot valsts programmu (naudisko atbalstu, pabalstu), lai latviešu oriģinālliteratūra nonāktu bibliotēkās.
Tad nu mani interesētu tas. Vai valstij apmaksājot izdošanu, daļu tirāžas pēc tam (Iepērkot savu izdevumu, īpašumu, vismaz daļēji?) to izdalot par maksu bibliotēkām, maksājot patapinājumu par bibliotēkas grāmatām, tas netiks maksāts par lasītāju nepieprasītu literatūru? Bibliotekāri nav dumji. Viņu darbu vērtē pēc lasītāju apmeklējuma, paņemtajām grāmatām . Nepērk to, ko lasītāji nelasa. Vai netiek veidota vēl viena iedzīvotāju kasta (lasītāju nepieprasītie autori) ,kura klusām veido savu barotni. Ja nu gadījumā grāmatas nonākšana bibliotēkas plauktos jau nodrošina vēl naudiņu autoriem, tad tas nav godīgi pret mums visiem. Tiem, kuri negrib trešo reizi apmaksāt par mūsu naudiņām makulatūras izdošanu. Vajadzētu tomēr vērtēt arī to, cik daudz valsts ieguldījusi ,lai daļa izdevumu taptu grāmatu veidā. Maksāt patapinājumu tāpat( tikpat lielu) kā pieprasītiem autoriem ,kuri līdz izdošanai no valsts neko nav saņēmuši, ir negodīgi un literāro konkurenci kropļojuši. Nevar veidot divu šķiru literātus Latvijā. Vienus, kuri saņem atbalstu un nesaņem lasītāju atbalstu, bet tāpēc nauda tādiem grūžama pa visiem galiem. Otrus, kuri paši strādā, atrod izdevējus, bet patapinājumā atkal vieni vienlīdzīgāki, jo viņus bibliotēkām iepirks piespiedu kārtā, lai pēc desmit gadiem makulatūra nonāktu tur, kur tai jānonāk-pie makulatūras , bet otri- lasītie tiktu lasīti.
Varbūt ne ar valsts naudām jāceļ literātu prestižs un iztikšana, bet ar darbu kvalitāti. Tagad tiek domāts, kā pārdalīt mūsu visu naudu literāriem neveiksminiekiem, kuri paši neko nevar. Tikai gaudot par sliktu iztikšanu. Kamēr citi strādā un iztiek. Vismaz cenšas pelnīt no lasītāju naudiņām nevis mūsu visu naudu atraujot medicīnai, bērniem.
Komentāru sadaļā- savus viedokļus par šo variet teikt.
Skribents007
Turpinājumā- vēstule man. pēc saskaņošanas ar sūtītāju ievietoju pilnībā- uzskatiem tomēr jābīt zināmiem. Man patīk argumentēti viedokļi. Autore-Linda Kusiņa!
Sveicināti, Skribenta kungs!
Cik dīvaini dzīvē notiek, - vēl tikai vakar "Latvijas Avīzē" uzrakstīju
komentāru par anonīmas internetsaziņas nodarīto ļaunumu, bet šodien pati
rakstu aktīvam anonīmam internetkomentētājam. Mans gan ir divi
attaisnojumi: Jūs ar visu savu iedomāto "negantumu un ļaunumu" mēdzat
kļūt cinisks, bet nekad nenolaižaties līdz rupjībām, un otrkārt - savā
ziņā esat, gan arī anonīmi, uzrunājis mani, savā lapā komentējot
"Latvijas Avīzē" sākto dzejas sleju un vienu manu rakstu, proti, par
šķērso autoratlīdzību dalīšanas principu.
Patiešām nevēlos diskutēt par to, kas ir laba un kas - slikta
literatūra (Ja Jūsu izpratnē "laba" galvenokārt ir "populāra", tad gan
mani pārsteidz Jūsu pēdējais uzbrauciens Ingai Gailei, kura, īpaši savas
paaudzes, t.i. ~30 gadīgo vidū ir ļoti populāra dzejniece). Taču katram
ir tiesības uz savu viedokli par to, kurš ir labs rakstnieks un kas ir
laba literatūra, un katram ir tiesības savu viedokli izteikt - diemžēl
arī anonīmi.
Saziņai ar Anonīmu ir tas trūkums, ka nezini sarunbiedra fonu, bet
lasītie komentāri (jā, es mēdzu sekot līdzi norisēm "KD") ļauj spriest,
ka Jūs pats drīzāk piederat kādai no eksaktajām jomām un Jums nav īstas
saskares ar izdevējdarbību. Tādēļ iedomājos, ka dziļākai lietu izpratnei
noderētu viens paskaidrojums.
Manā rakstā neesat sapratis kādu vietu, citēšu Jūsu rakstīto, lai nav
jāmeklē: "Man nesaprotams ir teikums, ka autora atlīdzība neesot
atkarīga no pārdoto izdevumu skaita. No kā gan tad? Labi, no grāmatas
apjoma, lieluma, ieguldītā darba, ko izdevējs reāli var novērtēt. Nav
jau jāmaksā par mokās kalna dzemdētu amēbu ,pat ja kalnam savs bērniņš
šķiet vismīļākais, kā par otru kalnu, bet kā par amēbu." Atbilde,
Skribenta kungs, ir tāda, ka lielākajā daļā Latvijas apgādu autors saņem
atlīdzību pēc tam, kad izdevējs aplēsis visas pozīcijas, par kurām
nemaksāt nedrīkst - nodokļus, papīra iegādi, tipogrāfijas izmaksas, savu
algu un tamlīdzīgi. Autors lielākoties ir priecīgs saņemt tik, cik
izdevējs gatavs atmest - tie var būt pāris simti latu, bet var būt arī
vienošanās, ka autoratlīdzība tiks aprēķinātā pēc pārdoto ekesmplāru
procentiem. Turklāt, ja izrādās, ka grāmata ir ejoša un tirāža ātri tiek
pārdota, daļa apgādu neoficiāli piedrukā vēl, vēl un vēl, un par šiem
papildinājumiem autors vairs nesaņem neko. Tā ne tuvu nerīkojas visas
izdevniecības, taču daļa gan. Tādējādi latviešu autoru izdzīvošana ir
ļoti tieši atkarīga no publiskā patapinājuma atlīdzības, kura, savukārt,
ļoti lielā mērā ir atkarīga no tā, cik un kādas grāmatas bibliotēkas
spēj iepirkt. Protams, mēs varam kliegt, ka mums nepatīk un mēs negribam
maksāt par latviešu autoru sarakstītajām grāmatām, - taču tad sanāk, ka
maksājam par ļoti daudziem vismaz tikpat mazvērtīgiem tulkotiem darbiem,
jo amerikāņu dāsni tiražētās lubenes iepērk pat vistrūcīgākās lauku
bibliotēkas.
Atvainojiet, ka aizņēmu laiku. Nepavisam neceru mainīt Jūsu nostāju, ka
visa latviešu mūsdienu literatūra ir sviests un tukšums. Suum cuique.
Linda
P.S. Ja pamatoti jautāsiet, kādēļ autori necīnās pret izdevēju patvaļu,
man Jums nebūs konkrētas atbildes, tikai pāris akmeņi, ko varētu mest
AKKA-LAA vai LRS dārziņā, - bet ne jau man tas jādara.
P.P.S. Man pašai šķita, ka no raksta bija ļoti tieši nolasāms, ka pēc
būtības iestājos tieši par to pašu principu, ko atbalstāt Jūs - vairāk
saņem tas autors, kuru vairāk lasa. Taču, ja grāmatas nenonāk
bibliotēkās, jo tām trūkst naudas, kā lai mēs uzzinām, ko īsti lasa?
