Tagad ir reizē gan skumji, gan nesaprotami. Gribas zināt- kas ir tie cilvēki, kuri dara ļaunu latviešu literatūrai un šīs literatūras lasītājam? „Latvijas Avīze” publicē kārtējo dzejoli kārtējai „dzejniecei”, kura ne māk, ne var kaut ko labu un sakarīgu pateikt. Raksts: „Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir.” Vai tiešām mēs esam pelnījušu tādu murmulējumu? Dienas laikā gan nosaukums pārtapis par dzejas krājuma reklāmu. Pelnīšana palikusi vien audio variantā.
Inga Gaile. Autore, kurai it kā ir četras , man līdz šim nezināmas dzejoļu grāmatiņas(„Laiks bija iemīlējies”. Rīga: Pētergailis, 1999., „Raudāt nedrīkst smieties”. Rīga: Nordik, 2004., „Kūku Marija”. Rīga: Orbīta, 2007., „Migla”. Rīga: Mansards, 2012.), viena izdota luga „Āda” izdevniecībā „Mansards” 2011.gadā.
Gaile mācījusies Rīgas Humanitārajā vidusskolā, studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā Literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā, beigusi Teātra un TV dramaturģijas kursu (2012.gadā). Tātad , ir ieguvusi vai nu nopietnu literatūras zināšanu, teorijas bagāžu vai arī vienkārši papīru, kurš nekādi nepalīdz radošo ieceru realizācijā. Ja mācās literatūras teoriju, tad zināšanām par to, kas ir dzeja, jābūt. Ja, protams, mācās un kaut ko iemācās. Ja iemācās, tad rakstītajā tam ir jāparādās.
Pats publicētais dzejolis ir no jaunākā krājuma „Migla”. Izdevis krājumu apgāds ‘Mansards”, labi zināms ar centīgo valsts naudas tērēšanu izdošanas jomā.
Teksts( par dzeju grūti saucams) „Aizbraucot”. Teksta motīvs- aizbraukšana no šīs zemes un uztraukums par to, kas , citēju:
notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku.
Teksts ir tādu negāciju, ļaunuma pārpilns! Es apkārtējo pasauli tādu, nudien, neredzu! Primitīvi pasakot- tāds dzīves baudītājas žultains gārdziens uz tiem, kuri negrib pelnīt literārajam tēlam kūkas Blaumaņa ielā, un vēl, un vēl… Primitīvs uzskats, ka aizbraucēji cer uz zelta pilīm. Iespējams, ka žultainās rakstītājas dzīves apstākļi daļai aizbraucēju būtu tās pašas pieminētās zelta pilis.
Visā rakstītajā jūtama tāds pavirša avīžu virsrakstu līmeņa nesapratne. Un pāri visam-doma, ka aizbraucēji domā ēst, ēst, ēst. Arvien vairāk, vairāk? Lasot visu laiku paralēla doma- vai tiešām četru krājuma autore var būt tik primitīvi trulu instinktu līmenī domājoša būtne?
Visā tekstā tāds dīvains žultainu ķengu un dažviet kaut kā gaiša uzplaiksnījums. Kā, piemēram, rindās:
pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Kā redzam, kaut teksts tāds nesakarīgs, tukšs, tomēr atmiņā kaut kas no atskaņu lietošanas parādās, kaut ritma kā tāda nav.
Tomēr, visu no sākuma. Lidostas kā asaru vietas tēls vismaz dīvains. Tālākajās rindās vajadzētu šo apgalvojumu izvērst plašāk, pamatot, pārliecināt. Seko pašsaprotami, neko vairāk nesakoši apgalvojumi par pārvietošanās veidiem. Tālāk- nesakarīgs penteris par to, kas paliks pēc aizbraucējiem. Izrādās, viss tas pats, kas bija. Vienīgā vieta, kur ieskanas dzejiskums, dzejas valoda- kad tēlaini salīdzināts:
republiku,
ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Trīs rindiņas dzejiskas valodas no apmēram 50… ne dzejas, bet dzejiskas valodas. Pamaz. Aiz šī dzejiskā uzplaiksnījuma atkal nesakarīgs penteris. Un tad atkal- truls jautājums:
cik galu galā cilvēks var apēst?
Tā dīvaini izklausās, kad it kā dzejniece runā par vēlmi pārrīties, kaut ļaudis aizbraucot vēlas būt tikai paēduši. Un tad tiem, kuriem svarīgi paēst, piedāvā iespēju kaut kad:
kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu.
Tādi tiek piedāvātas tādas (laikam pašas autores prātā) pārticības zīmes kā donaldu soma(man galīgi nesaprotams tēls), džezs…
Tālāk seko mistisks pretnostatījums literārais tēls un aizbraucēji pret VIŅIEM. Kas ar to domāts? Lai pateiktu skaidrāk- pietrūka prasmes vai drosmes?
Pārmetums noslēgumā- nevajag domāt, ka Vidusjūras apmeklējums ir kas īpašs. Vajagot palikt šeit:
šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī.
Tik „prasmīgs” aicinājums, ka es, ja man vajadzētu izvēlēties šodien braukt prom vai palikt, brauktu neatskatīdamies. Autore tik slikti pārvalda valodu, ka nespēj pat sasniegt pašas ieskicēto mērķi literāri. Nespēj atklāt to, kas pie šīs zemes var turēt. Izskatās, ka tā ir neprasme uzrunāt. Ne dzejas, ne vienkārši latviešu valodā.
Jā, paldies par tiem pāris atskaņu pāriem, kuri gan izskatās paši nejauši radušies, bet ne autores gribēti. Jo dažviet atskaņas blakus rindās, bet citviet-nē. Cilvēks, kurš literārajā tēlā tieši un precīzi atklāj savu merkantilo un kašķīgi žultaino dabu, nespēj aicināt uz gaišu, skaistu.
Noslēguma vietā manas rindas:
„Ja tāda ir dzeja, vai kāds brīnums, ja to tikai Skribents un Langa lasa?
Ja šādi ir ļaudis, kas sauc palikt, to atkal- tik Skribents un Langa darīs!”
Pati publikācija šeit:
https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=357045:lms-esam-pelnjui-to-kas-mums-irr&catid=92:literatra&Itemid=207
https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=357045:izncis-ingas-gailes-dzejas-krjums-qmiglaq&catid=92&Itemid=207
