skribents007.1s.lv

 


Kārtējais tekstdaris Latvijas Avīzē. Aivars Eipurs vai Eduards Aivars. Cilvēks it kā tas pats.


Atkal varam padomāt par to, ko šobrīd viena grupiņa literātu sauc par dzeju. Ši publikācija no 13.08.2012. Latvijas Avīzē gan tāda ļoti racionāli veidota: http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=357610:eduarda-aivara-aivara-eipura-dzeja&catid=92&Itemid=207

  Vispirms īsi biogrāfijas dati. Jāsaka, ka atšķirībā no iepriekš publicētajiem Eipurs vai Aivars nav nekāds jaunais puika .Īsts padomju  izglītības produkts.  Tad seko īsa intervija ar trim jautājumiem. Ļoti latviski, trīs lietas- labas lietas. To mums ši intervija atgādina, kaut publicētie dzejoļi četri. Te laikam nostrādājis populārais teiciens- parunas pagarinājums- un ceturtā no sirds.

   Sākuma daļu paši izlasīsiet, ķersimies pie tekstiem. Pirmais teksts „Pērkons pie auss”. Pirmais,  kas jāatzīmē. Eipurs vai Aivars  lieto interpunkciju jeb pieturzīmes. Teksta lasītājam tas palīdz loģiski izsekot autora domu gājienam, teksta ritmam. Es pats tos tekstus, kuriem publikācijās paši autori devuši dzejas nosaukumu, lasu pusbalsī. Lai dzirdētu, izjustu skaniski, sajustu ritmu. Tāds ir jebkuram tekstam. Cita lieta- cik klibs vai perfekts. Tas jau- kā kuram autoram. Pievēršamies sīkāk pirmajam tekstam. Sākas ar vienmuļi pelēcīgu medību priekšspēles atainojumu-gatavošanos. Kad gatavojas gan mednieks, gan viņa suns. Literārais centrālais tēls šajā gadījumā ir mednieka mazdēls. Sākums –tāds primitīvs atstāstījums, kas  nesniedz nekā jauna, tikai informē. Nakts jeb gaidīšanas laikā parādās jau zināms tēlainums. Kad nakts „raujas čokurā”. Takas kā dziesmas. Tiesa, lasītājam apziņā nesaprotama ir pēkšņā atskaņu lietošana, ja iepriekš tekstā bez tām ir iztikts.

    „ Pienāca rīts, slapji krūmi un takas kā dziesmas,

      Putni nobijušies kā diegi – tik reālas briesmas.”

Nenoliedzami, te ritmā parādās tāds notikumu gaidīšanas trauksmainums, abas rindas veido skanisku vienību. Bet! Tas lec ārā no sākotnējā primitīvā atstāstījuma. Un pēdējās trīs rindas interesantas ar sākumā nesaprotamo personificējumu, kad brien… bises, patronas, skrotis. Tomēr izlasot vēl, ir skaidrs- autors atradis vēl vienu atskaņu pāri skrotis-ceturtdaļnotis, to arī gribējis ļoti, ļoti tekstā izmantot. Kopumā pirmais teksts ir dzejas pusfabrikāts, kad izglītību un zināšanas ieguvis autors zina, kam dzejolī jābūt, mēģina, bet  vēl jau nesanāk. Jā, virsrakstā minētais pērkons un auss dzejolī nav. Laikam aizmirsies. Vai arī vispirms tapa virsraksts un tad tikai piemeklēts teksts. Tā nu gan ir tāda paviršība. Virsrakstā pieteikt veselus divus dzejas tēlus un tekstā pat nepieminēt!

   Otrais teksts „Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk.” Tiešām emocionāls stāsts, tēlains vēstījums par zirnekļu tīkliem rotāto mežu. Domātās Sāras personificējums- šie zirnekļu tīmekļu jeb „trauslās lamatas” kā saka autors. Patika tas tēlojums, kad izejot cauri šim skaistumam, tas saglabājas savā krāšņumā. Saturiski- ļoti labi. Kad izlasīts divas ,trīs reizes. Pārsteidza un nepatīkami tas, ka teksta saraustīšana rindiņās mākslīgi „sarausta” lasītāju uztverot tekstu. Iespaids tāds, ka ir tapusi maza miniatūra prozā, kura pēc tam ir brutāli saraustīta tā saucamajā dzejā. Un zaudē. Būtu burvīga prozas miniatūra. Katrs pats var pamēģināt. Es jau paeksperimentēju, šo tekstu izkopējot no „LA” interneta un grupējot kā prozu. Protams, ne visu vienā grupā, ar atkāpēm. Uzreiz daudz labāk uztverams, teksts iegūst, bet, protams, par dzeju vairs nav saucams. Varbūt nevajag Eipuram vai Aivaram šādas burvīgas prozas miniatūras kropļot par dzeju?

   Jā, komata lietojums šīs rindiņas beigās man šķiet neloģisks. Vajadzētu punktu- „Tu tieši kā šie tīkli – trausls, līgans un nesaraujams,”?

  Trešais teksts, kuru autors jau virsrakstā nosauc par dzejoli tādiem nesaprašām kā man. „Dzejolis par to, kā attālas līdzības vārdi uzplīvo līdzīgi jaunradei.”  Īsas piecas rindiņas, kuras pavēsta par cilvēka izmisumu. Vientulību.  Pirmās divas rindiņas- apjomā sājā tekstā tik lielas, bet saturiski neko nenes jaunu. Visa jēdzieniskā un emocionālā slodzē –pēdējās trijās. Vai dzeja? Tikai primitīvā atskaņu pāra Jā-Īrijā dēļ? Nedomāju.

 Ceturtais teksts „Mazāk nekā 32 simboli” . Amizants teksta sākums, kad Aivars vai Eipurs acīmredzot pats sevi citē. Gribot negribot atceros veco joku: „Tu ar sevi runā? Runā, runā, kur otru tik gudru atradīsi?” Teksts par zobiem. Nenoliedzami, piemīt spēja autoram atrast tēmu un to izvērst. To viņš prot. Pirmajā daļā piena zobi kā jaunības zīme ( man gan vairāk saistās ar bērnību, bet ne jaunību, bet lai). Īstie zobi- pilngadības zīme autora prātā. Tas gan tāds diskutējams  un paviršs apgalvojums. Vismaz fizioloģiski. Skaisti apspēlēta gudrības zoba tēma, kad šis zobs nemaz par īstu cilvēka gudrību neliecina. Pēdējā četrrinde gan Eipura vai Aivara šīs publikācijas rindām neraksturīgi nesakarīga un neuztverama. Godīgi-murgaina. Prātuļot jau es varu, ka Viens Pats Zobārsts domāts tas Visaugstais. Ja tas tā, tad saprotams, ka autora literārais tēls nesteidzas pie ši konkrētā „Zobārsta”. Šis teksts atkal ir tādas zobu sāpju izraisītas pārdomas. Dzeja noteikti nē. Kaut autors tomēr mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus lieto. Simbols- Laika zobs. Tas jau ir daudz! Un ja vēl mēs no virsraksta uzzinām, ka autoram vairs 32 zobu nav! Atvainojos,simbolu. Gandrīz pilna mute simboliem!

 No visas publikācijas „Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk.” Ir emocionāli un dvēseliski vistuvāk dzejai esoša tekstā salauzīta, sakropļota prozas miniatūra, bet izteiksmes veidu ziņā vietām dzeju atgādina „Pērkons pie auss”. No četriem tekstiem  kopumā pamaz, bet  ja nepieviltu pēdējais teksts(tieši pēdējās rindiņas), vismaz izlasīt var līdz galam visus. Citreiz ieteiktu publikācijas beigās ievietot emocionāli iedarbīgāko- no šiem- „Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk.” Jo avīzes lasītājs ,protams, šādus tekstus otrreiz nelasīs un aizmirsīs, bet tad vismaz kaut kas emocionāls būtu beigās. Tagad beigās-tāds pļukt jeb kritiens lejā…

 Nobeigumā. Ja kāds grib vairāk, precīzāk analizēt, tad atmiņas atsvaidzināšanai  teksts šeit: http://skribents007.1s.lv/101-literaro-darbu-ari-dzejas-analize-viss-tas-ko-drikstam-gaidit-no-latvju-musdienu-dzejas-bet-reti-sagaidam/

  Tikai priecāšos, ja komentāros runāsiet par Jūsu pamanītajiem autora lietotajiem izteiksmes līdzekļiem un veidiem. Tā būtu laba saruna par konkrētu literatūru. Vai par dzeju? Šajā jautājumā mēs varam pastrīdēties.

Komentāri (11)  |  2012-08-13 09:36  |  Skatīts: 6719x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
upsaa* - 2012-08-19 12:31
hei,man atkal šii kritika šķiet murgaina.itin kā to būtu rakstījis kāds grāmatvedis. nu labi-tālbraucējs šoferis, kurš spēj saredzēt tikai virspusi-tikai pāri ūdeņiem slīdošos purva odus. tā vien gribas atgādināt Ļ. Tolstoja vārdus : "ja pats nespēj gaismu izstarot,tad vismaz nestāvi citiem gaismai priekšā"

Skribents007* - 2012-08-19 14:07
murgaina? Tad ir iespēja nemeklēt utis Skribenta personībā, bet gaismu aizsedzošajam norādīt uz gaismas avotu. Par literatūru jeb tekstu, kas sastāv no vārdiem ar , iespējams, dažādām nozīmēm.Nav jau svarīga doma un tās pareizība, ja netiek skaidri un pārliecinoši aiznesta līdz klausītājiem un lasītājiem. Kas īsti nav ieraudzīts?

upsaa* - 2012-08-19 16:52
nu patiešām redzams, ka tikai pats skribents ir tas,kurš meklē utis.savās kabatās,ja taa var izteikties :)) ja meklē sižetus utml -iesaku pievērsties pasakām un seriāliem. un vēl -esmu dzirdējusi(un pieredzējusi),ka īsti profesionāļi redz vispirms labo. noķengāt-to jau pratīs jebkurš

Skribents007* - 2012-08-19 17:03
Hmm. Labais tika pieminēts, kļūdas-arī. . Savs mazs sižets vai secīgu , vienojošu , saistītu pārdomu virkne ir arī katrā dzejolī. Ķengāts , manuprāt, netika, bet norādīts ar hymoru uz kļūmēm-tas gan. Es tomēr vairāk gribētu,lai man konkrēti par tām nepamanītajām vērtībām pastāsta. Ja jau ar to iesākta saruna. Atceros, ka man skolotājs mācīja savu -patīk, nepatīk pamatot(literatūras stundā), un tieši norādot šo patīk un nepatīk konkrētās darba rindās.Jūs taču LA publicētos tekstus izlasījāt, lai zinātu, par ko runājam?

upsaa* - 2012-08-19 20:52
uzskatu,ka ir visai stulbi risināt privātas diskusijas komentāros,jo tie taču domāti kā komentāri par noteiktiem tekstiem,vai ne? haha!!lai arī esmu sieviete,tomēr ne tik stulba,lai rakstītu tikai tāpēc,lai realizētu savus komleksus drīzāk-ja nezini par ko raksti :) es dzīvoju un vair;ak baudu pasauli,ko radījis Dievs,nevis aizraujos ar virtualitāti,ko izdomājis cilvēka prāts-arī par šo Jūs droši vien gribētu strīdēties :)

Skribents007* - 2012-08-19 22:07
Strīdēties nē. Uzzināt otra pamatotu viedokli par konkretu literāru tekstu, kura mans vērtējums nepatīk. Žēl., neturpināsim, ja nav ko teikt par šo konkreto literāta veikumu.

upsa* - 2012-08-20 15:51
neuzskatu sevi par tik gudru,lai analizētu talantīgu personību veikumu.gribēju tikai pateikt,ka Jūsu raksts man atgādina to cilvēku devīzi,kuri iet pa dzīvi tā: "ak, redz, šis(šī) ir kaut ko uzrakstījusi, iemācījusi,paveikusi utml.nu ka fiksi noķengāsim,lai neiedomājas,ka ir gudrāka(s) par mums"īsteni latvju brāļi,nenovīdību ar vēsturisko pienu iezīduši!.ko tad jūs nesat tā rakstīdams? gaismu?arī kritikai jābūt,manuprāt, saldenskābai drīzāk.nevis spārnus plūkājošai.ko nozīmē jūsu ievadvārdi?padomju laika izglītības produkts? vai tā nav liekvārdība?pareizaak-liekdomātība?

nātre* - 2012-09-11 08:49
kā pareizi, kā nepareizi - kāda tam nozīme, vai skribents domā, ka katrs lasītājs ir beidzis literāro akadēmiju un lasa tikai tāpēc, lai meklētu nepilnības. Lasa lai priecātos par katru skaisti, iedvesmojoši uzrakstīto rindu, viņam nospļauties par visu pārējo. Dzeju raksta profesionāļi un diletanti, bet vienkāršam lasītājam diletantu rindas bieži vien ir tīkamākas. Vienam meita, otram māte, trešajam viss pārējais...

Skribents007* - 2012-09-11 10:38
Ne jau nepilnības meklēju, bet iemesllus tam, kāpēc tā saucamā šodienas "dzeja" reāli neiet tautā. Tā, kā to darīja agrāko gadu un daži šodienas autori. Lasītājam nav jābeidz literārās akadēmijas, bet autoriem to vajadzētu gan! Protams, katram sava patikšana un nepatikšana, bet šobrīd publiski virzītie, slavētie autori nav ar plašu zināmību.Nav.Kādreiz bija gan tā, ka varēja būt vienlaikus gan populārs autors, gan novērtēts kā augstvērtīgs autors. Es vairāk domāju, ka šodien tā ir vienkāŗši paviršība un necieņa pret lasītāju. Kādreiz vairāk cienīja to, kuram gribēja rakstīt, bet tagad intervijās lepni saka, ka lasītājs ir vienaldzīgs. Realitāte.

asmtz* - 2012-11-16 18:01
bet taisnība jau arī ir - lielākoties tas, kas patīk tautas masām, gluži vienkārši ir pilnīgs mēsls. "Krēsla" ir ļļoti izpārdota grāmata - lūdzu pamatojumus, kāpēc tā ir mūslaiku prozas virsotne...
un šī pati tauta vairākumā uzskata, ka dzeja ir kaut kādi smuki vārdi rindiņās ar atskaņām, ja tas uzrunā pēc iespējas lielāku masu, tas automātiski skaitās labāks. nu nē!

Skribents007* - 2012-11-16 21:17
Dzeja var būt ar atskaņām, var būt-bez. Mazā apjoma un formas dēļ galvenais- autoram aiznest savu domu. Ideju. Lasītājam nav dzejā( ja tā ir dzeja nevis grafomānisks murgojums) jāmeklē,jāmokas saprast. Ir jāsaprot- varbūt ne vienmēr viss,bet pamatdoma jāsaprot. Tas ir autora talants- likt saprast un uzreiz- pirmoreiz lasot.
Krēslu neesmu lasījis. Izteikties nevaru.



- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ