Atkal varam padomāt par to, ko šobrīd viena grupiņa literātu sauc par dzeju. Ši publikācija no 13.08.2012. Latvijas Avīzē gan tāda ļoti racionāli veidota: https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=357610:eduarda-aivara-aivara-eipura-dzeja&catid=92&Itemid=207
Vispirms īsi biogrāfijas dati. Jāsaka, ka atšķirībā no iepriekš publicētajiem Eipurs vai Aivars nav nekāds jaunais puika .Īsts padomju izglītības produkts. Tad seko īsa intervija ar trim jautājumiem. Ļoti latviski, trīs lietas- labas lietas. To mums ši intervija atgādina, kaut publicētie dzejoļi četri. Te laikam nostrādājis populārais teiciens- parunas pagarinājums- un ceturtā no sirds.
Sākuma daļu paši izlasīsiet, ķersimies pie tekstiem. Pirmais teksts „Pērkons pie auss”. Pirmais, kas jāatzīmē. Eipurs vai Aivars lieto interpunkciju jeb pieturzīmes. Teksta lasītājam tas palīdz loģiski izsekot autora domu gājienam, teksta ritmam. Es pats tos tekstus, kuriem publikācijās paši autori devuši dzejas nosaukumu, lasu pusbalsī. Lai dzirdētu, izjustu skaniski, sajustu ritmu. Tāds ir jebkuram tekstam. Cita lieta- cik klibs vai perfekts. Tas jau- kā kuram autoram. Pievēršamies sīkāk pirmajam tekstam. Sākas ar vienmuļi pelēcīgu medību priekšspēles atainojumu-gatavošanos. Kad gatavojas gan mednieks, gan viņa suns. Literārais centrālais tēls šajā gadījumā ir mednieka mazdēls. Sākums –tāds primitīvs atstāstījums, kas nesniedz nekā jauna, tikai informē. Nakts jeb gaidīšanas laikā parādās jau zināms tēlainums. Kad nakts „raujas čokurā”. Takas kā dziesmas. Tiesa, lasītājam apziņā nesaprotama ir pēkšņā atskaņu lietošana, ja iepriekš tekstā bez tām ir iztikts.
„ Pienāca rīts, slapji krūmi un takas kā dziesmas,
Putni nobijušies kā diegi – tik reālas briesmas.”
Nenoliedzami, te ritmā parādās tāds notikumu gaidīšanas trauksmainums, abas rindas veido skanisku vienību. Bet! Tas lec ārā no sākotnējā primitīvā atstāstījuma. Un pēdējās trīs rindas interesantas ar sākumā nesaprotamo personificējumu, kad brien… bises, patronas, skrotis. Tomēr izlasot vēl, ir skaidrs- autors atradis vēl vienu atskaņu pāri skrotis-ceturtdaļnotis, to arī gribējis ļoti, ļoti tekstā izmantot. Kopumā pirmais teksts ir dzejas pusfabrikāts, kad izglītību un zināšanas ieguvis autors zina, kam dzejolī jābūt, mēģina, bet vēl jau nesanāk. Jā, virsrakstā minētais pērkons un auss dzejolī nav. Laikam aizmirsies. Vai arī vispirms tapa virsraksts un tad tikai piemeklēts teksts. Tā nu gan ir tāda paviršība. Virsrakstā pieteikt veselus divus dzejas tēlus un tekstā pat nepieminēt!
Otrais teksts „Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk.” Tiešām emocionāls stāsts, tēlains vēstījums par zirnekļu tīkliem rotāto mežu. Domātās Sāras personificējums- šie zirnekļu tīmekļu jeb „trauslās lamatas” kā saka autors. Patika tas tēlojums, kad izejot cauri šim skaistumam, tas saglabājas savā krāšņumā. Saturiski- ļoti labi. Kad izlasīts divas ,trīs reizes. Pārsteidza un nepatīkami tas, ka teksta saraustīšana rindiņās mākslīgi „sarausta” lasītāju uztverot tekstu. Iespaids tāds, ka ir tapusi maza miniatūra prozā, kura pēc tam ir brutāli saraustīta tā saucamajā dzejā. Un zaudē. Būtu burvīga prozas miniatūra. Katrs pats var pamēģināt. Es jau paeksperimentēju, šo tekstu izkopējot no „LA” interneta un grupējot kā prozu. Protams, ne visu vienā grupā, ar atkāpēm. Uzreiz daudz labāk uztverams, teksts iegūst, bet, protams, par dzeju vairs nav saucams. Varbūt nevajag Eipuram vai Aivaram šādas burvīgas prozas miniatūras kropļot par dzeju?
Jā, komata lietojums šīs rindiņas beigās man šķiet neloģisks. Vajadzētu punktu- „Tu tieši kā šie tīkli – trausls, līgans un nesaraujams,”?
Trešais teksts, kuru autors jau virsrakstā nosauc par dzejoli tādiem nesaprašām kā man. „Dzejolis par to, kā attālas līdzības vārdi uzplīvo līdzīgi jaunradei.” Īsas piecas rindiņas, kuras pavēsta par cilvēka izmisumu. Vientulību. Pirmās divas rindiņas- apjomā sājā tekstā tik lielas, bet saturiski neko nenes jaunu. Visa jēdzieniskā un emocionālā slodzē –pēdējās trijās. Vai dzeja? Tikai primitīvā atskaņu pāra Jā-Īrijā dēļ? Nedomāju.
Ceturtais teksts „Mazāk nekā 32 simboli” . Amizants teksta sākums, kad Aivars vai Eipurs acīmredzot pats sevi citē. Gribot negribot atceros veco joku: „Tu ar sevi runā? Runā, runā, kur otru tik gudru atradīsi?” Teksts par zobiem. Nenoliedzami, piemīt spēja autoram atrast tēmu un to izvērst. To viņš prot. Pirmajā daļā piena zobi kā jaunības zīme ( man gan vairāk saistās ar bērnību, bet ne jaunību, bet lai). Īstie zobi- pilngadības zīme autora prātā. Tas gan tāds diskutējams un paviršs apgalvojums. Vismaz fizioloģiski. Skaisti apspēlēta gudrības zoba tēma, kad šis zobs nemaz par īstu cilvēka gudrību neliecina. Pēdējā četrrinde gan Eipura vai Aivara šīs publikācijas rindām neraksturīgi nesakarīga un neuztverama. Godīgi-murgaina. Prātuļot jau es varu, ka Viens Pats Zobārsts domāts tas Visaugstais. Ja tas tā, tad saprotams, ka autora literārais tēls nesteidzas pie ši konkrētā „Zobārsta”. Šis teksts atkal ir tādas zobu sāpju izraisītas pārdomas. Dzeja noteikti nē. Kaut autors tomēr mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus lieto. Simbols- Laika zobs. Tas jau ir daudz! Un ja vēl mēs no virsraksta uzzinām, ka autoram vairs 32 zobu nav! Atvainojos,simbolu. Gandrīz pilna mute simboliem!
No visas publikācijas „Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk.” Ir emocionāli un dvēseliski vistuvāk dzejai esoša tekstā salauzīta, sakropļota prozas miniatūra, bet izteiksmes veidu ziņā vietām dzeju atgādina „Pērkons pie auss”. No četriem tekstiem kopumā pamaz, bet ja nepieviltu pēdējais teksts(tieši pēdējās rindiņas), vismaz izlasīt var līdz galam visus. Citreiz ieteiktu publikācijas beigās ievietot emocionāli iedarbīgāko- no šiem- „Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk.” Jo avīzes lasītājs ,protams, šādus tekstus otrreiz nelasīs un aizmirsīs, bet tad vismaz kaut kas emocionāls būtu beigās. Tagad beigās-tāds pļukt jeb kritiens lejā…
Nobeigumā. Ja kāds grib vairāk, precīzāk analizēt, tad atmiņas atsvaidzināšanai teksts šeit: https://skribents007.1s.lv/101-literaro-darbu-ari-dzejas-analize-viss-tas-ko-drikstam-gaidit-no-latvju-musdienu-dzejas-bet-reti-sagaidam/
Tikai priecāšos, ja komentāros runāsiet par Jūsu pamanītajiem autora lietotajiem izteiksmes līdzekļiem un veidiem. Tā būtu laba saruna par konkrētu literatūru. Vai par dzeju? Šajā jautājumā mēs varam pastrīdēties.