Jo mazāk gadās skatīties teātra izrādes, jo vairāk laika lasīt. Lugas, dramaturgu paveikto. Izrādes tiek skatītas mazāk un mazāk. Citi noskatās, pastāsta. Stāstītais galīgi nemudina iet uz teātri, lai pats redzētu.
Lasu internetā informāciju. „Dirty Deal” lepni ziņo par to, ka viņi darīs un veidos –jaunu teātri. Citādāku kā līdz šim esošais. Iespaids tāds, ka „netīrās vienošanās, rīcības, izturēšanās” saukļa nesēji līdz šim ir izveidojuši absolūti nepārspējamu Šekspīra „Hamleta” iestudējumu, uz kuru laužas gadiem iepriekš piesakot biļetes kā uz ekskluzīvu restorānu angļu klasiķa iestudējumu pārzinātāji. Arī Blaumaņa „Indrāni” ir tikuši uzvesti tik ģeniāli, ka citi Latvijas režisori vienprātīgi savas cunftes sapulcē izlēmuši vairāk neiestudēt šo klasiķa lugu, jo DDT pārspēt neesot iespējams! Vārdu sakot, kā darbs, tā absolūti ģeniāls un nepārspējams iestudējums, ko rāda jau gadu desmitiem! Viss ir vienmēr tik izcili, ka tradicionālā dramaturģija ar klasiskajiem izrāžu veidošanas principiem vairs nesniedz neko jaunu! Tagad pēc tradicionālās dramaturģijas un režijas Everestu sasniegšanas Latvijā tiek meklētas jaunas virsotnes Latvijas teātrī. Augstums-ne vairs niecīgie un daudzkārt sasniegtie Everesti, bet tuvošanās kosmosam. Tuvākās nākotnes plānos.
Protams, tā ir paņirgāšanās par pasākumu, kur retam priekšnesumam ( par izrādi tos bieži ir grūti saukt) ir vairāk kā 3-5 izrādes. Tātad, ne visu sasnieguša talanta tālākie meklējumi, bet gan tradicionālās dramaturģijas un teātra nespējnieku pašapmierināšanās un izrādīšanās niecīgos spēles laukumos ar salīdzinoši milzīgu reklāmu. Jā, arī dramaturģijai šajā „netīrajā darījumā” nav svarīgākā vieta. Ne velti šogad vērtējot labāko latviešu dramaturģiju, vērtēti tika(tiks?) iestudējumi.
Pēc šī garā ievada runāsim par to, kas mudināja šādu tekstu rakstīt. Mans paziņa atrakstīja, ka viņa kolēģe īsā vēstulē minējusi, ka varbūt kādam vajag jaunāko darbu. Lugu. Jo kolektīvā, kuram darbs tapis, vairāk domā par to, KĀ spēlē nevis KO spēlē. Acīmredzams autores aizvainojums, sāpe par to, kā izturas pret viņas veikumu. Tas teātra kolektīvā, kur darbs tapis pēc speciāla pasūtījuma!
Acīm redzot, lielā ierastā brīvība, iestudējumus veidojot, izpaužas literārā teksta ignorēšanā, tikai izmantošanā, lai izrāde vispār taptu. Nevis literārs teksts paņemts, lai to pilnībā izmantotu autora domu iespējami spilgtākai un saistošākai atveidei uz skatuves. Tā ir slimība, ar kuru slimo praktiski visi uz „lielo mākslu” pretendējoši teātru kolektīvi. Tad nu ir tā ,ka „Spēlmaņu naktī” dramaturgus īsti nepiemin. Laikam jau nav par ko, ja jau paši tā saucamie dramaturgi intervijās saka, ka iestudējuma literārie teksti tapuši iestudēšanas procesā, bet dramaturgs vienkārši pierakstījis citu teikto, atrasto. Starp citu- arvien plašāk izmantots darba veids mūsdienu teātru iestudējumos. Dramaturgs kļuvis par skatuves darbā notiekošā fiksētāju, hronistu. Vienkārši, lai „režisors” un aktieri atcerēties tos nejauši pār lūpām pārvēlušos teikumus arī nākošajā mēģinājumā. Iestudētāji, kuri laikam nejūtas tik spēcīgi, lai paši veidotu dramaturģiskus tekstus „no nulles”, izmanto principu, kad iedod kādu sev mīļu grāmatu dramaturgam, lai dramatizē. Arī tā dara bieži vien.
Kā es esmu teicis par citiem, vārda mākslas veidiem, autors var visu, ja skatītājs,lasītājs, klausītājs to ar urravām par labu atzīst, slavē. Tomēr tas, ka ilggadīgie teātra vērotāji arvien biežāk viļas redzētajā, liek pārdomāt notiekošo. Teātru direktori slavē sevi par to, ka teātri gandrīz 100% apmeklētāju pilni. Tiesa- gandrīz. Interesanti, ka bieži vien, vērtējot redzētās izrādes, ilggadīgie skatītāji atzīst, ka aktieri centušies, spēlējuši, bet no pašas lugas nekā neesot….
Šādi vērtējumi, kā tikko minētie, atkārtojas. Tātad, tā ir situācija. Problēma, manuprāt, ir dramaturģijā. Laikam ne jau tāpēc, ka autoru nebūtu vai nemācētu rakstīt, bet tāpēc, ka iestudētāji pirmkārt redz sevi nākošajā izrādē kā galveno nevis literāro darbu kā pamatu. Tas, ka pieprasītākie režisori ceļo pa Latvijas teātriem veidojot sezonā pa 5-8 izrādēm, nepārliecina, ka izvēlētie literārie teksti ir pārdomāti izvēlēti, iestudēšanai izvērtēti. Tā ir dragāšana, kad tiek pelnīta nauda. Tikai tas.
Tagad par arī manis šajā rakstā mazliet piemirstajiem dramaturgiem. Esošā situācija nemudina rakstīt, lai piedāvātu savu darbu teātriem. Jo šodien ir skaidrs, ka teātri iedos kādu grāmateli dramatizēšanai, atļaus pierakstīt iestudēšanas procesa tekstus Iestudējuma vajadzībām. Gatavu lugu? Teātrim? Padomājiet par to, cik daudz ir to jauniestudējumu, kuriem bija vajadzīgs dramaturgu veikums- lugas jau pirms iestudēšanas? Cik no tām bija jaunas latviešu autoru lugas?
Esošā teātru situācija grauj latviešu dramaturģijas nākotni. Ja paskatās, tad tas, ka par vienu no „dižākajiem” pēdējo gadu veikumiem latviešu dramaturģijā atzīst neko citu kā Blaumaņa Skroderdienu tēlu sistēmas plaģiātu, ir drausmīgi. Ja otra autora, klasiķa, tēlu sistēmu un vidi kopēt par normālu uzskata cilvēks, kas vada dramaturģijas kursus iesācējiem, kas māca jaunos dramaturgus vienīgajā valsts mācību iestādē, tad kur gan tālāk šajā vēlmē nedomāt, nesniegt savu, atšķirīgo dramaturģijā? Lai taptu labas, skatītāju mīlētas lugas, tām jābūt iespējai nonākt uz teātru skatuvēm. Atcerēsimies, ka ilgus gadus uz skatuvi varēja cerēt P.Putniņš, H.Gulbis, G.Priede. Pārējie- ja bija tapis kas tiešām izcils. Dažs teiks- tie bija padomju gadi. Jā, bija, bet teātriem tāpat prasīja pilnas zāles. („Čikstētāju laikos” tādas nebija.) Dažs teiks, ka neiestudēja tāpēc, ka valdība neatļāva politisku iemeslu dēļ. Tā savulaik teica pat pirmajos neatkarības gados tagadējais klasiķis P.Putniņš. Kad ļaudis redzēja tās padomju laika iestudēšanai atraidītās lugas, bija saprotams, ka darbi bija kvalitātē zemāki. Tikko valsts apbalvojumu saņēma H.Gulbis. Zināms dramaturgs, bet to iestudēto lugu nemaz tik daudz nebija! Ir ne ļoti daudzas labas lugas, kura iestudēja. Savukārt autori zināja, ka tad, ja taps kas labs, teātri to paņems. Bija mērķis , uz kuru tiekties, kam strādāt. Šobrīd Latvijas dramaturgiem tādu ir maz. Cerības uz gatavas lugas iestudēšanu- mazas. Lasītās jaunākās lugas, kuru autori mācījušies kā profesionāļi, liecina, ka ļoti bieži domāts par sevi, autoru, bet ne par lugas teksta piemērotību reālam iestudējumam uz reālas skatuves. Tas nepārsteidz, jo jaunos autorus māca dramaturgs, kura dižākais veikums- Blaumaņa lugas tēlu sistēmas un vides kopēšana jeb plaģiāts . Viņš to spējis apaudzēt ar diezgan ļurcīgu tekstu, kas ne tuvu nav tik precīzs kā Blaumanim. Labi, ģēniji, paši raksta nevis māca otram, visnegantākie teātra kritiķi ir caurkritušie aktieri, bet tomēr. Bez iespējas ar gatavu dramaturģisku darbu tikt uz teātru skatuvēm lugu rakstīšanā attīstības nebūs. Vai šodienas režisori tiek mācīti tā, lai spētu izmantot gatavu literāru darbu, lugu, arī ir pārdomu vērts jautājums. Situācija nav laba, kritēriji zūd, ticība konkrētiem teātru kolektīviem kā kvalitātes standartu uzturētājiem –arī. Teatrālajai Latvijai nevajadzētu pārvērsties par „netīru darījumu” vienizrādes iestudējumu purvu. Teātrī viss notiek cikliski. Ir meklējumu periodi, tad ir atgriešanās pie klasiskajām vērtībām, bet nevajadzētu nonākt tik tālu, ka nebūs vairs klasisko vērtību zinātāju un uzturētāju.Daži saka, ka Alvis Hermanis tagad atgriežoties pie klasikas. Vai viņš vai kāds cits to spēs? Izrauties no pašdarināto tekstu purva. Šobrīd autoros vēlmi veidot gatavus literārus darbus- lugas, uztur vienīgi daļa amatierteātru, atsevišķi profesionālo teātru režisori. Šobrīd ir tā, ka piemērotu lugu trūkums izjūtams pat amatierteātru kolektīvos. Vienkārši nav. Jaunu, skatāmu, iestudējamu lugu.
Tikko pamanīju rakstu https://www.diena.lv/kd/teatris/dirty-deal-teatro-bus-savs-dramaturgs-13976229?cp=1#comments
par to ,ka DDT būs dramaturgs. Kas? Cilvēks, kura pienākums būs veidot topošo izrāžu literāros tekstus. To darīs Jānis Balodis, cilvēks, kura 'vārds minēts daudzu iestudējumu sakarā, bet īsti nav nosakāms tieši viņa veikums, jo bieži vien vienkārši piefikšē rsdošās grupas tekstus. Tāttad precīzi - radošās grupas stenogrāfists, tekstu korektors. Acīmredzot, saistībā ar Baloža vārdu nopietnu dramaturģiju vairs nesagaidīt, cilvēks pelnīs naudiņu tā, kā teātris ļauj- kā runāto tekstu stenogrāfists, korektors. Tas, cik šāds ceļš var būt teatrālajā sabiedrībā nozīmīgs,rāda DDT iestudējumu ilgmūžība vai , precīzāk, īslaicīgums. Tātad- ātra nauda par kaut ko, kas tikpat ātri tiek aizmirsts un neizskatās, ka kādam vēl būtu vajadzīgs. Vēl iemesls pārdomām.
P.S.
Deal
